Karš un migrācija

Kas ir Ukraina pasaules graudu tirgū?

Vairāk nekā 55 % Ukrainas zemes platības aizņem aramzeme. Valsts ir viena no pasaules vadošajām lauksaimniecības produktu ražotājām un eksportētājām, tai ir izšķirīga nozīme eļļas augu sēklu un graudu piegādē pasaules tirgum. Lauksaimniecības produkti ir vissvarīgākā Ukrainas eksporta daļa. Saskaņā ar ASV Lauksaimniecības ministrijas datiem 2021. gadā šo produktu eksports sasniedza 27,8 miljardus ASV dolāru, kas veido 41 % kopējā valsts 68 miljardu dolāru eksporta. Lauksaimniecība nodrošina darbu 14 procentiem Ukrainas iedzīvotāju, no kuriem daudzi šobrīd paņēmuši rokās ieročus.

Ukraina ir sestā lielākā kukurūzas ražotāja pasaulē, 2021./2022. gadā tai bija jākļūst par ceturto lielāko eksportētāju. Līdz 2022. gada martam Ukraina nosūtīja aptuveni 80 % no gadā paredzētā kukurūzas eksporta. 2021. gadā Ukrainas kukurūzas eksporta vērtība bija 5,9 miljardi ASV dolāru, 32 % sūtījumu bija paredzēti Ķīnai, 30 % – ES. Citi galvenie galamērķi – Ēģipte, Irāna un Turcija.

Ukraina ir septītā lielākā kviešu ražotāja pasaulē, tika prognozēts, ka 2021./2022. ga­dā tai bija jākļūst par piekto lielāko eksportētāju. 2021. gadā Ukrainas kviešu eksports tika novērtēts 5,1 miljarda ASV dolāru apmērā. Galvenie galamērķi – Ēģipte, Indonēzija, Turcija, Pakistāna un Bangladeša. Līdz 2022. gada februārim Ukraina bija nosūtījusi aptuveni 95 % no kviešu eksporta. Pasaules Pārtikas programma, kas ir ANO humānās pārtikas palīdzības organizācija, 40 % kviešu iegūst no Ukrainas.

Pirms kara Ukraina eksportēja piecus miljonus tonnu graudu mēnesī. Bet jūnija pirmajās 22 dienās – vien 1,11 miljonus, kas ir par 44 % mazāk nekā tajā pašā periodā 2021. gadā, ziņo Reuters. Krievijas blokādes dēļ jūnijā Melnās jūras ostās Ukrainā bija iestrēguši vairāk nekā 23 miljoni tonnu graudu un eļļas augu sēklu, informēja Ukrainas premjers Deniss Šmihaļs.

Ukrainas dziļjūras ostas – Odesa, Dienvidu un Čornomorska – pārkrāva vairāk nekā 90 % no valsts graudu eksporta. To slēgšana februāra beigās likusi eksportētājiem meklēt alternatīvas – galvenokārt pa dzelzceļu caur Rumāniju, Moldovu, Poliju, Slovākiju un Ungāriju.

Graudu cenas pasaules tirgū ir strauji kāpušas. Piegāžu apturēšana no abām karā iesaistītajām labības eksporta valstīm – Ukrainas un Krievijas – ir viens no cenu kāpuma faktoriem. Jo dramatiski pieaudzis graudu izvešanas risks no Ukrainas ostām.

Nākamajās stundās pēc tam, kad Ukraina un Krievija parakstīja vienošanos par labības transportēšanu, piemēram, Ukrainas kviešu eksporta cenas pasaules tirgū strauji kritās. Ukrainas valdībai ir ļoti svarīgi sākt graudu eksportu, lai ienākumus izmantotu savas ekonomikas atjaunošanai.

Agresija pārtop «graudu karā»

Jau zināms, ka nākamajā dienā pēc vienošanās parakstīšanas Krievija sāka bombardēt Odesas ostu. Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs: «Lai kuģi varētu droši doties jūrā, Ukrainai jāatmīnē savas ostas.» Savukārt Ukrainai ir pamatotas bažas, ka tas novedīs pie jauniem Krievijas uzbrukumiem. «Eksporta atjaunošana nedrīkst notikt uz Ukrainas drošības rēķina. Brīdī, kad attīrīsim piekļuvi Odesas ostai, tur būs krievu flote, Krievija sapņo par karaspēka desantēšanu, lai uzbruktu Odesai,» norāda Odesas reģiona administrācijas pārstāvis.

Jau marta vidu ANO ģenerālsekretārs Antoniu Guterrešs brīdināja, ka Krievijas iebrukums Ukrainā draud ar «bada viesuļvētru un globālās pārtikas sistēmas sabrukumu». Līdzīgu brīdinājumu, uzrunājot Eiropas Savienības līderus, pauda Āfrikas Savienības priekšsēdētājs, Senegālas prezidents Makijs Salls. Pārtikas pieejamība ir hroniska Āfrikas ­problēma, kuru karš Ukrainā draud izvērst ­katastrofā.

Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena: «Tas ir auksts un bezjūtīgs Putina aprēķins, kā turēt par ķīlniekiem pasaules visneaizsargātākās valstis un to cilvēkus. Pārtika kļuvusi par daļu no Kremļa terora arsenāla, ko mēs nedrīkstam pieļaut. Nav cita veida, kā aprakstīt Krievijas veikto graudu noliktavas bombardēšanu, Ukrainas ostu bloķēšanu un dažos gadījumos pat Ukrainas graudu zagšanu.»

«Ja Krievija neatcels Ukrainas ostu blokādi, miljoniem cilvēku draud bada nāve. Kviešu eksporta bloķēšana nozīmē turēt gūstā un parakstīt nāves spriedumu miljoniem bērnu, sieviešu un vīriešu,» brīdina Itālijas ārlietu ministrs Luidži di Maio.

Šantāža ar labību

28. maijā Krievijas prezidents Vladimirs Putins Francijas prezidentam Emanuelam Makronam un Vācijas kancleram Olafam Šolcam teica, ka pasaules pārtikas krīzes iemesls ir Krievijai noteiktās sankcijas. Putins licis noprast, ka spriedzi palīdzētu mazināt Krievijas lauksaimniecības ražojumu eksportam noteikto sankciju atcelšana.

Savukārt Vācijas ārlietu ministre Annalēna Bērboka maijā G7 valstu sanāksmē uzsvēra: «Karš radījis globālu krīzi, kas tuvākajā laikā līdz pat 50 miljoniem cilvēku var likt ciest badu, īpaši Āfrikas un Tuvo Austrumu valstīs. Krievijas agresija pret Ukrainu nu ir pārtapusi «graudu karā». Krievijas agresors labību sācis izmantot šantāžai, saprotot, ka pasauli būs grūti paēdināt bez Ukrainas un Krievijas graudiem.»

Eiroparlamenta deputāte Sandra Kalniete (Eiropas Tautas partijas grupa): «Te mēs nonākam pie ļoti pārdomātas Putina spēles. Viņš ļoti labi zina, kāda ir Ukrainas graudu nozīme Tuvajos Austrumos. Un ļoti labi zina, ko Eiropai nozīmēs milzīga masa, kas nāks pāri Vidusjūrai uz piekrastes valstīm. Pēc pasaules lauksaimniecības ­organizācijas prognozēm, krīzes dēļ 47 miljoniem cilvēku draud bads. Vienošanās, ko Krievija noslēdza, pavēra tai iespēju eksportēt arī savus graudus. Ukraina nevar eksportēt tāpēc, ka Krievija bloķē, un arī tāpēc, ka Ukraina ir mīnējusi savu piekrasti, lai pasargātu valsti no jūras puses. Krievija pašlaik nevar savus graudus eksportēt masveidā – jo ir aizliegums apdrošinātājiem apdrošināt kuģus, kas ved Krievijas preces. Krievija saņēma solījumu, ka pret apdrošināšanas kompānijām, kuras apdrošinās kuģus, netiks vērstas sankcijas. Neviens neapdrošināts kuģis nekad nepiekritīs vest tik vērtīgu kravu.

Putins spēlē arī uz bailēm no politiskajiem satricinājumiem cenu kāpuma dēļ. Krievi jau ir sākuši runāt par vienošanās nepilnībām, viņi grib daudz lielāku līdzdalību Ukrainas graudu kuģu kontrolē un jau runā, ka nepieciešama vienošanās Nr. 2. Odesas bombardēšana bija brīdinājums – mēs darīsim tā, kā uzskatām par vajadzīgu.

Krievija strādā visos virzienos. Viņiem neeksistē ne labējie, ne kreisie radikāļi. Der viss, kas rada grūtības. Arī nevalstiskajās organizācijās var atrast taustiņus. Te nav runas tikai par finansiālu atbalstu vai pat pirkšanu, var būt saputošana, ideju piespēlēšana pareizā sociālpolitiskā griezumā.»

Eiroparlamenta deputāts Ivars Ijabs (Renew Europe grupa): «Krievija darīs visu, lai situāciju pasliktinātu. Dmitrijs Medvedevs telegramierakstā atzinis – tas ir mūsu ierocis, kurš globālās konfrontācijas situācijā jāizmanto. Jūs, Rietumi, paši ­tieciet galā!»

Cik reāls ir scenārijs, ka bads var izraisīt jaunu migrācijas vilni? Ivars Ijabs: «Tas ir visnotaļ reāli, jo prognozē, ka globālās pārtikas cenas celsies par apmēram 25 procentiem. Pusotra miljarda pasaules iedzīvotājus tas var skart diezgan pamatīgi. Tās ir valstis, kuras jau tā lielā mērā cīnās ar pārtikas trūkumu. Valstis, ar kurām mēs Eiropas Savienībā strādājam, ir Ēģipte un Tunisija. Tās nav nabadzīgākās Āfrikas valstis, bet atrodas pie Vidusjūras, ir bažas, vai tās spēs pabarot savus iedzīvotājus. Ja parādīsies cilvēki, kuri tāpat kā pirms gada spiedīsies pār robežu, tas radīs milzīgu politisku spiedienu daudzās valstīs.

Stāsts ir ne tikai par divām tradicionālajām – dienvidu un dienvidaustrumu – migrācijas trasēm pāri Vidusjūrai un caur Turciju, tās joprojām ir problemātiskas, bet arī par to, ko piedzīvojam pagājušajā gadā – uz Polijas un Baltijas valstu robežas ar Krieviju un Baltkrieviju. Diemžēl to nevar izslēgt. Tāpat arī nav neiespējams virziens caur Krieviju uz Ziemeļvalstīm, Somiju un Norvēģiju. Starptautiskā Migrācijas organizācija saka, ka jau šogad, salīdzinot ar pagājušo, skaitļi būs būtiski pieauguši, šogad prognozē, ka tie varētu būt 150 000 bēgļu pa Vidusjūru vien.»

Dažādās migrācijas

Eiropa ir migrācijas galamērķis dažādu iemeslu dēļ, sākot no drošības, demogrāfijas, cilvēktiesībām, nabadzības un līdz pat klimata pārmaiņām. Pēdējos gados Eiropai bija jāreaģē uz smagāko migrācijas izaicinājumu kopš Otrā pasaules kara. 2019. gada 1. janvārī ES valstī dzīvoja 21,8 miljoni cilvēku ar trešās valsts pilsonību, kas veido 4,9 % no ES iedzīvotāju skaita.

Kopējais nelegālo robežšķērsošanas gadījumu skaits ES 2021. gadā bija nedaudz mazāks par 200 000, kas ir lielākais skaits kopš 2017. gada un par 78 % vairāk nekā tajā pašā periodā 2020. gadā, kad sākās Covid-19 pandēmija. No 2020. līdz 2021. gadam ­atklāto šķērsojumu skaits palielinājies visos nelegālās migrācijas ceļos, liecina
www.europarl.europa.eu pieejamie dati.

Krīze atklājusi nepilnības Eiropas patvēruma sistēmā. Eiropas Komisija 2020. gada septembrī ierosināja jaunu Migrācijas un patvēruma paktu, kas nosaka ātrākas procedūras visā ES patvēruma un migrācijas sistēmā un sniedz jaunas iespējas, kā dalībvalstis var izrādīt solidaritāti. Jaunais pakts aizstās Dublinas regulu, kas nosaka valsti, kas ir atbildīga par katra patvēruma pieprasījuma apstrādi. Par jauno paktu, lai tas stātos spēkā, jāvienojas dalībvalstīm un Eiropas parlamentam.

2015. gadā ES tika reģistrēti 1,25 miljoni pirmreizējo patvēruma meklētāju. 2022. gada martā pēc Eurostat datiem starptautiskajai aizsardzībai ES dalībvalstīs pieteicās 73 850 pirmreizējo patvēruma meklētāju, kas ir par 115 % vairāk nekā 2021. gada martā un par 35 % vairāk nekā 2022. gada februāri (54 565). Pieaugums galvenokārt saistīts ar lielo ukraiņu skaitu, kuri bēg no Krievijas agresijas. Piemēram, 2022. gada martā ukraiņi bija lielākā patvēruma meklētāju grupa (12 875 pirmreizēji patvēruma meklētāji). Viņiem sekoja afgāņi (7770), apsteidzot sīriešus (7320), venecuēliešus (4705) un kolumbiešus (3565).

Pamatojoties uz pieejamajiem datiem, vislielākais ukraiņu skaits, kas saņēmuši pagaidu aizsardzību ES, reģistrēts Polijā (1 142 375 ukraiņi ar pagaidu aizsardzību 2022. gada maija beigās).

Ukraiņi kā darbaspēks

Sandra Kalniete: «Attieksme pret ukraiņiem, viņus pieņemot Eiropā, ir ļoti pozitīva. Tie lielākoties ir labi izglītoti, profesionāli cilvēki. Tas nav tāds darbaspēks – tas miljons, ko Vācija uzņēma 2015. gadā un kur bija jāiegulda milzu līdzekļi, lai viņus vispār varētu integrēt sabiedrībā.

Jā, varbūt Eiropā uz katras trešās mājas nav karoga, bet attieksme ir ļoti pozitīva. Visām valstīm, kas uzņem ukraiņu bēgļus, tas ir ieguvums. Bet pašai Ukrainai tas ir ļoti bīstams zaudējums, ne viens vien saka: es neatgriezīšos, jo man vairs nav, kur atgriezties – māja sabumbota, vīrs miris.

Nav kvotu, katra valsts uzņem tik ukraiņu bēgļu, cik spēj. Un Eiropas Komisija mēģina no Eiropas finanšu līdzekļiem palīdzēt gan Polijai, gan citām valstīm. Summas ir nepietiekamas, bet tās arī nav simboliskas. Šobrīd ir ļoti laba sakritība, ka lielais portfelis – starptautiskā tirdzniecība un finanses, arī aizdevumi un palīdzība ir Valda Dombrovska (Eiropas Komisijas izpildviceprezidents, ES tirdzniecības komisārs – aut.) rokās, jo viņš ļoti labi saprot, kas notiek.

Visspilgtāk Eiropas attieksmes maiņu demonstrē tas, ka Ukraina ir nosaukta kā ES kandidātvalsts. Un es nešaubos, ka Ukraina būs arī NATO dalībvalsts, jo Ukrainas armija tiek pārapbruņota ar NATO ieročiem. Ja Ukraina neuzvar, mēs nonākam pilnīgi citā civilizācijā.»

Ivars Ījabs: «Ukraiņi, kuri ir aizdevušies no Ukrainas, ir tā migrācijas kategorija, kas Eiropas Savienībai nekāds lielās problēmas nesagādā. Ukraiņi saskaras ar pietiekami pozitīvu iedzīvotāju attieksmi. Viņi kultūras ziņā ir līdzīgi un krietni gatavāki integrēties darba tirgū. Ukraiņiem integrācijas potenciāls ir krietni augstāks nekā, piemēram, cilvēkiem no Afganistānas. Un liela daļa nepārprotami apsver iespēju doties atpakaļ. Es pats savā dzīvoklī esmu izmitinājis divas ukraiņu ģimenes, viņi nedomā par to, ka neatgriezīsies dzimtenē.»

Ko darīt Latvijai?

Ivars Ijabs: «Jautājums par migrāciju kopš 2015. gada nekur nav pazudis. Ukrainas un pārtikas drošības stāsts to ir tikai saasinājis. Migrācija Eiropas Savienībai kopumā joprojām ir diezgan liels, karsts kartupelis. Ir skaidrs, ka ar pašreizējo patvēruma politiku kaut kas būtu jādara, bet dalībvalstis un Eiropas parlaments saprot, ka būs ļoti grūti atrast vienprātību. Dalībvalstīm ir radikāli atšķirīgas attieksme. Manuprāt, šobrīd izstrādāt jaunu patvērumu politiku Eiropa politiski nav gatava. Tas, ko tagad var darīt, – mīkstināt migrācijas vilni Ukrainas kara dēļ. Eiropas Komisija šobrīd nodarbojas ar to, ka mēģina strādāt ar valstīm, no kurām patvēruma meklētāji varētu nākt.»

Uz jautājumu – ja Eiropā nav vienotas migrācijas politikas, vai kāds krīzes saasināšanās gadījumā mums var ko uzspiest? – Ivars Ijabs atbild: «Mums neviens neko nevar uzspiest, mums nav jāpieļauj, ka notiek nekontrolēta cilvēku kustība uz Latvijas valsts robežas, ko izraisījuši Latvijai nedraudzīgi režīmi. Tas ir saistīts ar riskiem, piemēram, kad atbrauc cilvēki, kuri pieder pavisam citai kultūrai, reliģijai, citiem priekšstatiem par pasauli, sievietes vietu sabiedrībā un tamlīdzīgi. Turklāt migrācijas tīkli itin bieži kalpo par pamatu cilvēku, ieroču un narkotiku tirdzniecībai, organizētajai noziedzībai. Ja kādam dodam pajumti, mums jābūt absolūti drošiem, kas tie cilvēki ir.

No otras puses, jāsaprot, ka dzīvojam Šengenas zonā un gūstam labumu no tās, tādēļ ir lietas, kuras paši esam uzņēmušies darīt kā civilizēta Eiropas valsts, kaut vai elementāri pārbaudīt cilvēkus – vai viņi var pretendēt uz patvērumu Latvijā. Ja ne, mums ir tiesības nosūtīt viņus atpakaļ. Ja nav legāla pamata, mums nav pienākuma viņus laist iekšā un uzturēt.

Lielā ņemšanās jau ir ap to, kā to visu izkontrolēt. Tas ir Eiropas Savienības lielais akcents – mums jāpalīdz dalībvalstīm šos cilvēkus kontrolēt un atšķirt, kuriem ir tiesības uz patvērumu, no tiem, kuriem nav, lai efektīvi nosūtītu atpakaļ. Ir taču tāda organizācija kā Frontex. Ja uz robežas parādās nekontrolēts cilvēku skaits, jābūt mobilām brigādēm, kas palīdz. Frontex iesaistījās arī krīzē uz Baltkrievijas-Polijas robežas.

Latvijas pozīcija, ka obligātās kvotas, kas attiecas uz patvēruma meklētājiem, mēs nepieņemam, ir pareiza, bet tas nenozīmē, ka Eiropai nevajadzētu būt solidārai. Jautājums – kādā veidā solidaritāti nodrošināt. Viens – valstīm, kuras uzņem bēgļus, maksā. Otrs – valsts nodrošina loģistiku, nogādā cilvēkus, kuriem nav tiesības atrasties Eiropā, atpakaļ. Latvija var apsvērt šādu iespēju.»

Vēl viena bīstamība

Jautājums par Ukrainas-Krievijas kara izraisītās pārtikas krīzes sekām pagaidām ir miglā tīts. Vēl nav skaidrs, cik ļoti tā skars Tuvos Austrumus, Āfriku, vai un cik lielu papildu bēgļu plūsmu radīs.

Tomēr tas nav vienīgais no sliktākajiem scenārijiem, ar ko jārēķinās. Šoreiz ne Vidusjūras valstīm, bet tieši Baltijai.

Sandra Kalniete: «Kad sākās lielā diskusija, kādā veidā veidot Eiropas kopīgo migrācijas politiku, man prātā bija viens arguments – mēs šobrīd skatāmies uz Tuvajiem Austrumiem, bet Krievijā un Baltkrievijā ir diktatūra. Neviena diktatūra nepastāv mūžīgi. Nāk lieli sociālpolitiski satricinājumi. Visa Krievijas vēsture parāda – ir sprādziens, ļoti vāja valsts, kontrole, tad atkal sprādziens.

Latvijas robeža ir uz plakanas zemes novilkta līnija. Ja tāda kataklizma notiek, tā masa, kas gāzīsies visas Krievijas robežas garumā pāri…  Tāpēc ir svarīgi, lai Eiropai būtu skaidra migrācijas politika. Domāju, ka, piemēram, Baltkrievijas krīze nav tikai negatīvi vērtējuma. Kad sociāliste, ES iekšlietu komisāre Ilva Johansone teica, ka mēs nemaksāsim par žogu celšanu, komisijā ne visi viņu atbalstīja. Daudzi Eiropas Parlamenta deputāti uzskata, ka tas ir nacionālās drošības jautājums. Tas šo problēmu paceļ pilnīgi citā kvalitātē. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka tie, kuri kritizē Poliju par stingras robežas izveidošanu, ir relatīvi maznozīmīgs mazākums, īpaši šodien, kad ir karš Ukrainā un mēs saprotam, cik tuva tā ­katastrofa varētu būt.»

Materiāls tapis sadarbībā ar