Kāpēc ieklemmējas rokas pirksts?!

Skaidro:

Dr. AIVARS TIHONOVS

• Plastikas ķirurgs, mikroķirurgs, rokas ķirurgs Latvijas Mikroķirurģijas centrā.
• Specializējies plaukstas ortopēdiskajās operācijās.
• Pacientus pieņem arī Madonas slimnīcā.

Vēstule no lasītājas:

Vēl pirms gada saviem mazbērniem rādīju cirku: «Vai jūs tā varat? Re, plauksta atvērta!» Tad visus pirkstus savelku dūrē un uzreiz atkal atliecu taisnus, bet – vidējais pirksts ieklemmējās, tāds saliecies arī paliek un tikai pēc dažu sekunžu pauzītes ar klikšķi atlec vaļā. Bērni priecīgi brīnās: «Kā tu, ome, tā vari?» Bet tagad cirku viņiem vairs nerādu, jo ieklemmējas jau divi pirksti, un tie ir ar otru roku jāatliec atpakaļ. Sāpju, var teikt, nav, un tomēr nepatīkami. Baidos, kas notiks tālāk. Vai nevaru palikt bez rokām?

Rudīte

Pirksta ieklemmēšanos izraisa saliecējcīpslas apvalka iekaisums jeb tenosinovīts, un tam visbiežākais iemesls ir ilgstošas, atkārtotas pirkstu kustības vai ilgstošs sasprindzinājums saliekšanas stāvoklī, neparasta pārpūle. Starp vīriešiem tie bieži vien ir trimmerētāji, starp sievietēm – ravētājas vai pavasarī stādītājas. Princips ir ļoti vienkāršs: pie šīs palielinātās slodzes cīpslas apvalks neizstrādā pietiekamā daudzumā eļļojošo šķidrumu, un rezultātā cīpsla berzējas, kā saka, pa sauso. Tāpēc arī iekaist, tur paaugstinās temperatūra. Pirksta pamatnē ir gredzenveida saitīte, kas cīpslu pietur pie kaula. Šī ir tā vieta, kur pirksts sāk ķerties.

Tad, kad cīpsla ķeras, iekaist arī pati saitīte. Tāpēc šīs slimības nosaukums ir stenozējošais ligamentīts. Tas nozīmē, ka ne tikai cīpsla palielinās izmēros, bet arī gredzenveida saitīte no iekaisuma sabriest, un rezultātā tunelis, pa kuru cīpslai jāslīd, sašaurinās.

Četras stadijas

Visvienkāršākā – pirmā – ir tā, kad cilvēks jūt pilnumu cīpslā. Pirksts vēl neķeras, bet no rītiem tas ir stīvs. Šī vēl ir atgriezeniska situācija. Cilvēks pats sev arī var palīdzēt, ja iedzer pretiekaisuma zāles, pirkstu pasaudzē, tad slimībai paveras iespēja diezgan ātri nomierināties un pāriet.

Otrs stadija ir tad, kad pirksts sāk lēkāt. No rīta, pirkstu atliecot, tas ar klikšķi pārlec. Proti, iekaisušais cīpslas mezgliņš izslīd cauri gredzenveida saitei, un cilvēks to izjūt kā klikšķi. Vairākumam tas notiek sāpīgi. Taču otrajā stadijā cilvēks pirkstu vēl var atliekt.

 Savukārt trešajā stadijā pirksts ir jau tā ieklemmējies, ka jāņem palīgā otra roka, un tikai tad, pielietojot zināmu spēku, pirkstu var atliekt vaļā. Tas ir nepatīkami un sāpīgi.

 Pēdējā ir ceturtā stadija, kad pirksts ieklemmējas un to nav iespējams iztaisnot, pat piepalīdzot ar otru roku, vai arī šo pirkstu nav iespējams saliekt. Proti, neatbilstība starp saites tuneli un cīpslas izmēru jau ir tik liela, ka cīpsla vairs nevar tunelim izslīdēt cauri.

Par ārstēšanu

Vairums pirmās stadijas cīpslu iekaisumu var arī pāriet paši no sevis. Ja ne, tad ārstē konservatīvi. Cilvēks ievēro atpūtas režīmu, iedzer pretsāpju un pretiekaisuma tableti, vēl aiziet pie fizioterapeita un papildus veic viņa ierādītus stiepšanas vingrinājumus, pa nakti uzliek speciālu šinu, un stenozējošais ligamentīts, iespējams, norimst. Toties tad, kad sākas jau otrā un trešā stadija, neatbilstība starp cīpslu un saiti ir jau anatomiska – cīpsla visbiežāk ir uzbriedusi tik ļoti, ka slimība, kā liecina mana un citu kolēģu pieredze, vairumā gadījumu vairs nepāriet. Tad reāli palīdz divas ārstēšanas metodes. Pirmā ir sintētisko steroīdu injekcijas, kad cīpslas apvalkā tūskainajā rajonā pie pirksta pamatnes injicē ļoti nelielu devu šo spēcīgo pretiekaisuma zāļu, piemēram, triamcinolonu. Tas ir kristālisks steroīds, kurš ievadīšanas vietā samazina iekaisumu un tūsku. Līdz ar to parādās brīva vieta, kur cīpsla var normāli slīdēt pa gredzenveida saitīti. Otra metode ir operācija: ķirurgs pirksta tunelī atbrīvo pirmo gredzenveida saiti, un tādā veidā cīpsla atkal var brīvi slīdēt.

Sīkāk par potēm un operāciju

Loģiski, ka katrai metodei ir savas priekšrocības un mīnusi. Pacienti bieži jautā, vai steroīdu injekcijas nav kaitīgas… Par sintētiskajiem hormoniem dzirdēts taču viss kaut kas! Atbildu: tik maza deva, kādu mēs ievadām, nekādas būtiskas blakus parādības cilvēka organismā nevar izraisīt. Šādu devu pie citiem tenosinovīta veidiem drīkst injicēt pat grūtniecēm un barojošām māmiņām. Bet protams, ar steroīdu injekcijām pārforsēt nedrīkst. Kāpēc es to uzsveru? Jo Mikroķirurģijas centrā ik pa brīdim – agrāk biežāk, tagad retāk – parādās pacienti, kuriem kāds ārsts bija iespricējis triamcinolonu ar dažu dienu intervālu desmit reizes. Tas gan kļūst bīstami, jo cīpsla var pārtrūkt, var sākties kāds infekcijas process un var izpausties arī kopējā steroīdu ietekme uz organismu. Tāpēc, ja arī pret citām slimībām tiek injicēti steroīdi, piemēram, plecu locītavā vai ceļos, mums ir ļoti svarīgi to zināt, jo kopējais injekciju skaits nedrīkstētu pārsniegt 3–4 gadā. Tas ir optimālais daudzums, kas neizraisa kopējos steroīdu blakus efektus. Protams, ir arī bezizejas situācijas, kad steroīdu injekcijas jāievada, lai mazinātu sāpes, kādas citas slimības izpausmes, bet tad jārēķinās ar iespējamiem steroīdu blakus efektiem. Visnopietnākais ir virsnieru mazspēja. Proti, virsnieres ražo savus dabiskos steroīdus, bet, ja organisms tos pārāk bieži saņem no ārpuses, virsnieres tiek nomāktas un hormonus vairs neražo. Iespējamas arī pārējās blaknes – svara pieaugums, kuņģa gļotādas kairinājums un bojājums.

Ja steroīdu injekcija ievadīta vēlāk nekā pusgada laikā kopš pirmo simptomu parādīšanās, tad pēc kāda laika, kad steroīdu injekcijas iedarbība beidzas, simptomi var atjaunoties un ir nepieciešama atkārtota injekcija vai operācija.

Savukārt operācija notiek vietējā anestēzijā, ķirurgs veic nelielu griezienu ādā, atrod saiti, kas ierobežo cīpslas brīvās kustības, un to iešķeļ, cīpsla atbrīvojas. Problēma tiek pilnībā atrisināta. Pēc divām nedēļām noņem šuves, un cilvēks var sākt strādāt. Bet operācijai ir blakne: apmēram 26 procentiem pacientu tajos pirkstos, kas operēti, novēro diezgan ilgstošas pēcoperācijas sāpes, kas neļauj normāli darboties. Reizēm sāpes var ilgt pat līdz četriem mēnešiem. Cilvēku tas patiesi izbrīna, pat kaitina, jo viņš taču bija ieradies uz mazu ķirurģisku procedūru. Tādu sīkumu! Tomēr, veicot operāciju, mēs izraisām pirkstā traumu, un, protams, aktivizējas tas, kas ir pirksta ķeršanās iemesls, – hroniskais tenosinovīts. Mēs noņemam bloku, pirksts vairs neķeras, bet tas joprojām ir pietūcis un sāpīgs visu laiku, kamēr rēta nomierinās un samazinās. Līdz ar to izvēlēties, kuru ārstēšanās metodi nepieciešams, dažkārt ir diezgan sarežģīti, jo neviens iepriekš nevar paredzēt, kurā grupā konkrētais pacients iekļūs: vai pie 74 procentiem, kam viss pēc operācijas norit gludi, vai pie tiem 26 procentiem, kam ārstēšanās būs ilgāka. Bet – ja ilgstoši sāp, tad pacientam jānāk pie ārsta. Mēs parasti nozīmējam papildu terapiju, un tad atkopšanās ir daudz ātrāka nekā, ja lietas labā neko nedara. Iepriecinošā ziņa, ka vairākumam pacientu pēc operācijas simptomi pilnībā pazūd, var teikt, uzreiz, bet pārējiem tik un tā pāriet, vienīgi pēc ilgāka laika.

Atbilde Rudītei par cirku

Pagaidām tev varbūt vēl ir interesanti mazbērniem parādīt, kā pirksts ieklemmējas… Tas nozīme, ka tev lēnītēm uz saliecējcīpslas izveidojies mezgliņš bez būtiska iekaisuma. Tātad slimība ir hroniska, otrajā stadijā, bet, ja pirksta dīvainā uzvedība būtiski netraucē, tad to vari ignorēt. Tev jāuztraucas tikai tad, ja ieklemmējies pirksts jāsāk ar otru roku atvilkt atpakaļ, tad gan obligāti vajadzētu iespricēt steroīdu. Vislabākie rezultāti ir, ja problēma sākusies līdz pusgadam. Tad parasti 80 procentiem pacientu jau pirmā injekcija palīdz uz ļoti ilgu laiku. Ja tas nokavēts? Ja pirksts jau jāatvelk, bet vari strādāt, ja cīpsla nesāp, ja netraucē darba drošībai, tad neviens nevar tev liegt šādi dzīvot. Taču, līdzko ieklemmējies pirksts sāk traucēt, tad gan vairs nav, ko mocīties – jāizoperē, lai ir miers. Ir cilvēki, kam bail no operācijas. Man ir pacienti, kas 5–6 gadus regulāri vienu vai divreiz gadā slimības saasinājuma brīdī iespricē steroīdus. Tas nav pats pareizākais, jo steroīdi vienmēr cīpslu padara trauslāku, bet – katram ir savas izvēles iespējas. Parasti iesaka veikt ne vairāk par trim injekcijām, un tad, ja nav labi, jāoperē. Pa to laiku pacientu var uzņemt plānveida operāciju rindā un par valsts līdzekļiem arī izoperēt.

Ja ir ģimenes ārsta nosūtījums, rokas ķirurga konsultāciju, steroīdu injekcijas un operāciju valsts apmaksā. Problēma tikai, ka valsts kvotas ir ierobežotā daudzumā, un jārēķinās, ka vienīgais, ko mēs tad varam piedāvāt, ir vai nu ilgu gaidīšanu, vai konsultāciju par maksu. Operācijas cena vismaz Latvijas Mikroķirurģijas centra ir ap 400 eiro. Vēl ieklemmējušos pirkstus operē, piemēram, Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā, Bērnu slimnīcā – visur, kur ir rokas ķirurgi.

5 būtiski jautājumi

1.Kas notiek, ja vispār neko lietas labā nedara, ja ignorē problēmu?

Iespējamie scenāriji ir vairāki. Dažiem, kā jau sacīju, pirkstu ķeršanās pāriet pati. Iekaisums nomierinās, un cilvēks laimīgi izveseļojas. Savukārt daļai pacientu, kam iestājas slimības ceturtā stadija, kad viņi vairs nespēj ieklemmējušos pirkstu saliekt vai iztaisnot, tas kļūst traucējošs. Turklāt, ja ļoti ilgu laiku pirksts paliek nekustīgs, arī to izoperējot, pēc tam ir grūti iekustināt, jo locītavas kļuvušas stīvas.

2.Vai fakts, ka pirksti ieklemmējas, nozīmē, ka šim cilvēkam nākotnē varētu būt lielākas problēmas arī ar citām locītavām?

Stenozējošais ligamentīts ir nevis locītavu, bet cīpslu problēma. Cilvēkiem ar stenozējošo ligamentītu ir lielāks risks, ka var attīstīties karpālā kanāla sindroms. Jo arī karpālā kanāla sindromu lielākoties rada hronisks saliecējcīpslu un to apvalku iekaisums jeb tenosinovīts, tikai citā vietā – karpālajā kanālā, kur cīpslas iet kopā ar nervu. Bieži vien ir tā, ka pacientus ar karpālā kanāla sindromu izoperē, šī problēma viņiem tiek likvidēta, bet pēc kāda brīža viņi nāk un saka: «Nē, nav labi, pirksts sāp…» Tā ir otra izpausme tenosinovītam. Abas šīs slimības diezgan bieži norit reizē vai arī viena iesākas, un tad pievienojas otra.

3.Kāda ir profilakse? Ko nedarīt, lai cīpsla neiekaistu?

Ne gluži nedarīt. Drīzāk jācenšas nepārpūlēt rokas. Tu drīksti darīt visu, bet – cīpsla iekaist no tā, ka ļoti ilgstoši tiek nodarbināta un pārstrādināta. Nepieciešama atpūta! Pastrādā, atpūties, izvingrini pirkstus, atkal var pastrādāt, atpūsties, izvingrināties. Kad pacients ar stenozējošo ligamentītu atnāk uz konsultāciju, man viņš jābrīdina: «Jums diemžēl ir desmit pirksti, un ir cilvēki, kam pat seši, septiņi, astoņi pirksti cits pēc cita pamazām iekaist…» Viņam jāzina, ka tā var notikt. Nu nevajag izaicināt likteni, un nevajag tupināt ļoti pārpulēt roku vai rokas!

4.Vai operācija var roku arī sabeigt?

Komplikācijas vajadzētu konstatēt pirmo triju nedēļu laikā. Tātad par nejutīgo pirkstu ir jāsūdzas nevis radiniekiem, bet jādodas pie ķirurga un jāaprunājas ar viņu. Redz, kas par lietu! Gar gredzenveida saiti, kurā cīpsla pirms operācijas ķērās, iet arī jušanas nervi. Tos operācijas laikā var traumēt. Ja konstatē, ka nervi pārgriezti, tie jāsašuj, bet diemžēl ne vienmēr jušana tad atjaunojas. Otrs variants: kādreiz arī pēc labas, pareizas operācijas, kad bijis riktīgs tenosinovīts, tieši tūskas dēļ šie nervi var būt mazliet piespiesti – arī tad cilvēks jūt notirpumu vienā vai otra pirksta pusē. Tātad ir ļoti būtiski saprast, kas īsti pie vainas.

5.Ja cīpsla vairs neizdala pietiekamā daudzumā slīdēšanai nepieciešamo eļļaino šķidrumu, kā panākt, lai tas ražojas vairāk?

Pienākot arvien cienījamākiem gadiem, pamazām mainās hormonu daudzums, un tas arī ir iemesls, kāpēc viss kļūst sausāks. Ko darīt? Bieži vien kundzes tik aizrautīgi strādā dārzā, ka aizmirst padzerties, un līdz ar to viss ķermenis ir sausāks. Pats galvenais ir pietiekami daudz uzņemt šķidrumu. Papildus var lietot glikozamīna preparātus un hondroitīnu, kas, iespējams, mazliet palielina sinoviālā šķidruma daudzumu, bet īsti ticamu pierādījumu tam vēl nav. Vienīgi tu vari domāt, ka palīdz… Līdz ar to šobrīd visefektīvākā prevencija ir pareizs darba un atpūtas režīms, mērenība, ja nav simptomu. Ja simptomi ir, tad miera stāvoklis cietušajam pirkstam un pretiekaisuma zāles, un, ja tas nelīdz, tad steroīdu injekcijas un operācija.

Mazliet anatomijas

Pirkstos un plaukstā saliecējcīpslas diezgan cieši aptver gredzenveida saites, kas gādā par to, ka cīpsla pirksta garumā un plaukstā kustas pa vienu noteiktu ceļu. Šādas saites vienam pirkstam ir vairākas un pa cīpslas gaitu veido tuneli. Turklāt saites nav īpaši elastīgas. Sāpes pa cīpslas gaitu, nespēja saliekt vai atliekt pirkstu ir tad, kad rodas neatbilstība starp cīpslas izmēriem un tuneli, ko veido gredzenveida saites, – cīpsla vairs nevar pa to brīvi kustēties. Parasti šāda situācija veidojas tur, kur pirksti pāriet plaukstā. Vēlāk, situācijai attīstoties, saliecējcīpsla tajā vietā sabiezē, izveidojas paresninājums, mezgliņš, un cilvēkam rodas sajūta, ka pirksta saliekšanu vai atliekšanu pavada klikšķis. Šķietamais klikšķis rodas brīdī, kad, atliecot pirkstu, mezgliņš tiek izvilkts cauri gredzenveida saitei.

Uzzini vairāk: www.mikrokirurgija.lv

Sadarbībā ar Latvijas Mikroķirurģijas centru