Kā pavasaris izskatās rokas ķirurgu acīs

Dr. med. ULDIS KRUSTIŅŠ

• Traumatologs ortopēds, mikroķirurgs, rokas ķirurgs Latvijas Mikroķirurģijas centrā.
• Specializējies plaukstas locītavas traumu, deformāciju un citu problēmu ķirurģiskā ārstēšanā un artroskopijā.
• Latvijas nacionālais delegāts Eiropas Rokas ķirurģijas asociācijā.
• Pasaules plaukstas artroskopijas asociācijas biedrs.

Dr. JĀNIS KRUSTIŅŠ

• Traumatologs ortopēds, mikroķirurgs, rokas ķirurgs Latvijas Mikroķirurģijas centrā.
• Specializējies rokas traumu un slimību ārstēšanā, kaulu un mīksto audu defektu rekonstruktīvajā mikroķirurģijā.
• Latvijas Rokas un mikroķirurģijas asociācijas prezidents.
• Eiropas Rokas ķirurģijas asociācijas biedrs.

Nozāģēti pirksti, sadragātas rokas

Uldis: – Lapas plaukst, putniņi čivina, zaļa zālīte… Bet ar ko mums asociējas pavasaris? Ar to, ka visi, kam nav slinkums, sāk aktīvi darboties, un, ja viņi to darītu, kā vajag – ievērojot darba drošību un instrumentu lietošanas pamācības, iespējams, nekas slikts nenotiktu, taču vienmēr gadās kāds gudrāks par instrumentu izgatavotājiem, un īstiem meistariem likumi nav rakstīti – viņiem taču nevajag aizsargmehānismus. Līdz ar to ir pilnīgi skaidrs, ka tūlīt pieaugs amputēto pirkstu un sadragāto plaukstu pacientu skaits.

Jānis: – Tipiskākā situācija: fleksim jeb slīpmašīnai uzliek virsū ripzāģi, rezultātā instruments griežas ar tāāādu ātrumu, ka zāģis lēkā, un tad kopā ar zariem aiziet pa gaisu arī pirksti. Gateros lielajiem zāģiem tiek noņemti asmens aizsargi. Tad gadās nopietnas traumas – nozāģē roku līdz elkonim vai savaino līdz plecam. Lauksaimiecības mašīnas ir bīstamas, ja ignorē faktu, ka, pirms kaut ko pielabot, piekabināt, atvienot, motors ir jāizslēdz un jāpārliecinās, vai visas mašīnas rotējošās daļas patiešām ir apstājušās. Ik gadu neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta mediķi atved mums cietušos, kuri pavasara dārza darbos, strādājot ar cirvi, motorzāģi, krūmgriezi un zāles pļāvēju, guvuši dragātus ekstremitāšu ievainojumus.

Uldis: – Nav jau obligāti vienmēr kaut kas jāpārkāpj – var arī dažādas nejaušības notikt. Man pašam laukos ir gan fleksis, gan zāģis, un labprāt ar tiem strādāju. Jā, es vienmēr uzmanos un atceros, kas var notikt, bet tāpat darbošanās laikā ir kāds brīdis, kad tu kļūsti neuzmanīgs. Tāpēc pašiem arī jāpaseko līdzi: ja esi ilgāk strādājis, atpūties pats un atpūtini zāģi. Vai – nenoņem fleksim aizsargu. Jā, ar to ir grūtāk strādāt, man arī nepatīk, taču ir lietas, kuras vajag, lai es varētu saglabāt savu veselību. Bet ar sezonalitāti traumu kontekstā, protams, jārēķinās.

Jānis: – Parasti cilvēkus interesē, kā pareizi rīkoties, ja tiek apmutēta vai sadragāta kāda ekstremitātes daļa… Te nekas jauns nav izdomāts. Vispirms jānodrošina asiņošanas apturēšana un – zvans neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai 113. Kā apturēt asiņošanu? Spiedošs pārsējs uz traumētās vietas. Ja ir, uzvelc rokās ūdens necaurlaidīgus cimdus vai kaut vai plastikāta maisiņu. Atbrīvo asiņojošo vietu no apģērba un aizspied brūci ar pirkstu, plaukstu vai dūri vai, ja iespējams, ar marles salveti vai auduma gabalu. Ja asiņošana turpinās, piespied brūci stiprāk un turi, kamēr atbrauc mediķi. Žņaugu likt nevajag, tā var izdarīt tikai sliktāk. Savukārt amputēto daļu nevajag mest ne ūdenī, ne spirtā, ne likt uz ledus. Tā jāietin lupatiņā – tīrā vai netīrā, nav būtiski, jo brūce jau ir inficēta, kad notika trauma. Pēc tam jāieliek celofāna maisiņā un, ja ir ledus ūdens, tad ar visu maisiņu tajā. Galvenais, lai ledus nesaskaras ar audiem.

Uldis: – Kādreiz paši mājinieki cietušo ved uz Rīgu, uz Mikroķirurģijas centru… Cilvēciski es saprotu viņu argumentus: NMPD nav pietiekami daudz darbinieku, viņi nespēs ātri ierasties, ja nelaime notikusi nomaļā vietā… Kamēr mediķi atbrauks, jūs paši ar saviem spēkiem būsiet tikuši vismaz pusceļā… Jā, viss atkarīgs no konkrētās situācijas. Bet jebkurā gadījumā neatliekamā palīdzība ir jāsazvana – viņi sniegs profesionālu padomu, kā rīkoties. Jo citādi, ja situācija būs pietiekami nopietna, varbūt kaut kas netiks pareizi izdarīts tajā posmā, kamēr vedat cietušo pie mums.

Jānis: – Cilvēks nonāk mikroķirurgu rokās… Ja ir akūta trauma, mēs izdarām savu posmu, taču jāsaprot, ka amputētās daļas replantācija rada iespēju iegūt rezultātu, bet tas nenozīmē, ka rezultāts visiem būs vienāds. Sadarbībai starp pacientu un ārstu ir ārkārtīgi liela nozīme. Ķirurga darbs ir piecdesmit procenti – pārējie piecdesmit ir rehabilitācija un cilvēka līdzestība. Ja viņš ārsta ieteikumus nepilda, rezultāts ir sliktāks nekā tiem, kuri, ievērojot visas ķirurga rekomendācijas, dara un mēģina sasniegt maksimāli labāko rezultātu. Noraut pirkstu – tās ir dažas sekundes, piešūt pirkstu – vairākas stundas, bet, lai rokai atjaunotu funkcionalitāti – tie ir vairāki mēneši.

Uldis: – Es ļoti vēlētos, lai pacienti nedarītu to, ko nevajag darīt! Vispirms, lai nesmēķē pēc operācijas. Ļoti vienkāršs iemesls: viena cigarete sašaurina asinsvadus 15 minūtes, un ar to pilnīgi pietiek, lai sabojātu mikroķirurga stundu ilgo darbu – asinsvads nospazmējas, trombozējas un piešūtais pirksts var neizdzīvot. No rīta redzi, ka tas ir pabāls, un tad gaidi – būs vai nebūs… Visiem tā nenotiek, jo cilvēkiem ir dažādas kvalitātes asinsvadi, un arī traumas atšķiras – kā ar giljotīnu nocirstu pirkstu var skaisti piešūt, bet pavisam cita situācija ir tad, kad tam izrauti asinsvadi ar gabaliem, tad šuves ir mazāk kvalitatīvas, piedzīšana mazāk iespējama, lielāki trombozes riski. Dragāts ekstremitātes bojājums ir postošākais ievainojuma veids. Savukārt rehabilitācija ir vesels pasākumu komplekss: specifiska fiksācija jeb papildu šinu lietošana naktī, lai mazinātu kontraktūru veidošanos, plus intensīva darbošanās, it īpaši sākumposmā, kad brūce knapi sadzijusi. Jo, tikai rētu dzīšanas laikā veicot pareizu kustību iestrādni, mēs varam gaidīt labu rezultātu. Kad viss sadzijis stīvs, arī piešūtais pirksts paliek stīvs.

Jānis: – Un vēl – kad viss sadzijis un pacients ir pacietīgi veicis ergoterapijas un rehabilitācijas pasākumus, tad var sākt domāt par to, ka varbūt vajadzīga kāda papildu operācija – vai rētas korekcija, vai cīpslu atbrīvošana, vai kāds nervs jāatjauno… Proti, nav tā, ka amputēto pirkstu piešuj, pēc divām nedēļām sadzīst āda, un tu svilpodams strādā tālāk. Nē, tas viss ir daudz, daudz sarežģītāk… 

Abu dakteru vēlējums TEV!

Lai pavasaris ir jauks un silts un lai nes prieku bez ārstēšanās!

Dārza fanātisma puķītes

Uldis: – Tas vairāk attiecas uz sievietēm, kuras pavasarī sāk intensīvi rušināties dārzā, stādīt, ravēt, un tad parādās tirpšana naktīs –trīsarpus pirkstos: īkšķī, rādītājpirkstā, garajā pirkstā un pusītē no zeltneša – vai arī ir ķeršanās pirkstos, kad no rīta pamostas un vairs nevar atliekt pirkstus. Tātad no pārslodzes un no neierastas slodzes tiek sakairināti saliecējcīpslu apvalki un rodas sinovīts jeb locītavas somiņas membrānas iekaisums, un, ja sinovīts attīstās karpālajā kanālā, tas nospiež vidusnervu. «Bet, dakter, neko darīt – man bija noteikti jāizravē…» paciente apņēmīgi stāsta. Jā, ravēt vajag, bet, ja gribi, lai naktīs netirpst rokas, vajag arī ievērot laika limitu – stundu strādā un tad uztaisi pauzi, pavingrini pirkstus. Iespējams, ka rudenī vai ziemā jau laikus jāizoperē karpālais kanāls, lai nākamo dārza sezonu varētu uzsākt bez roku tirpšanas.

Jānis: – Bet kas tagad var palīdzēt? Ir steroīdu injekcijas, ir nakts ortozes plaukstām, kas ļauj mierīgi gulēt, – tās neļauj naktī plaukstai saliekties un spiest nervu un cīpslas, mazina pietūkumu. Var dažas dienas palietot kādas pretsāpju un pretiekaisuma tabletes. Vairumam, šādā veidā ārstējoties, traucējošā tirpšana desmit dienu laikā pāriet.

Uldis: – Turklāt uzlabošanās vai strauja simptomu samazināšanās pēc injekcijas un ortozes lietošanas norāda: ja tirpšana atkārtosies un situācija nonāks līdz operācijai, tā būs veiksmīga. Savukārt par steroīdu injekcijām jāzina, ka, nepareizi lietots, šis medikaments izraisa ne tikai pozitīvu efektu. Negribas mest akmeni nevienā dārziņā, taču, vispārīgi runājot, steroīdu blokādes ir diezgan izplatīta prakse, un dažkārt tās tiek veiktas par biežu un nevietā. Mēs ievadām vienu injekciju un tad pacientu novērojam. Ja 7–10 dienu laikā kļūst labi, tātad lieliski. Kad būs recidīvs? Kādam pēc trim mēnešiem, kādam pēc sešiem vai gada, bet citam agrāk. Ja agrāk, tad ievadām zāles vēlreiz un atkal skatāmies, kas notiks, un plānojam operāciju, jo tas nozīmē, ka cilvēkam slimība attīstījusies jau tik tālu, ka karpālā saite ir jāšķeļ. Savukārt, ja injekcijas nedod nekādu rezultātu, tātad pamatproblēma nav plaukstas pamatnē, bet, visticamāk, augstāk – mugurkaula kakla daļā, pleca nervu pinumā un saknītēs, un tad operēt karpālo kanālu vai ievadīt tur zāles ir lieki.

Jānis: – Tāpēc, ja ģimenes ārsts pacientu sūta pie rokas ķirurga, mēs gribam, lai būtu uztaisīta rentgenogramma kakla daļai četrās projekcijās: miera stāvoklī neitrālā pozīcijā no sāniem un priekšas un vēl profilā, galvu maksimāli noliecot uz priekšu un maksimāli atliecot atpakaļ, lai mēs redzētu locītavas nestabilitāti un saprastu, vai pacientam vajag arī vertebrologa konsultāciju. Savukārt plaukstas locītavai obligāti nepieciešamais izmeklējums ir nevis neirogrāfija vai elektromiogrāfija, bet parastais rentgens divās projekcijās, kurš nemaksā dārgi, ir viegli pieejams un gana informatīvs, un varbūt arī ultrasonogrāfija.