Kā Pārkinsona slimniekiem var palīdzēt audiologopēds?

«Kādreiz domājām, ka ar parkinsonismu slimo tikai cilvēki pēc sešdesmit gadu vecuma, šobrīd redzam – parkinsonisma slimnieki kļūst arvien jaunāki. Kad pirms diviem gadiem kopā ar neirologiem veicām pētījumu par šo slimību, prasot respondentiem norādīt arī savu vecumu, atklājās, ka visjaunākajam pētījuma dalībniekam bija tikai nedaudz pāri četrdesmit gadiem,» saka LOR klīnikas audiologopēde EVITA BUGAJA. «Parkinsonisms ir neirodeģeneratīva un progresējoša centrālās nervu sistēmas slimība, un šos pacientus nav iespējams iedalīt grupās, sakot, lūk, tagad jums ir pirmās pakāpes parkinsonisms un tas attīstīsies divu gadu laikā. Nē! Katrs pacients ir pilnīgi citāds: viens līdz piektajai pakāpei, līdz pilnīgam gultas režīmam, nonāk jau gada laikā, cits – desmit vai piecpadsmit gadu laikā. Līdz ar to slimības attīstība nav paredzama. Rehabilitācija pie audiologopēda var šiem pacientiem pēc iespējas ilgāk saglabāt spēju runāt intonatīvi, plūstoši un uzlabot balss skaļumu, spēju norīt, kā arī trenēt atmiņu un domāšanu.»

Slimība uzbrūk pēkšņi

Pārkinsona slimība attīstās tad, kad notiek nervu šūnu – neironu – darbības traucējumi un pat to bojāeja. Šīs ļoti specializētās nervu šūnas nodrošina mūsu kustības un koordināciju, un brīdī, kad to darbība ir traucēta vai apgrūtināta, cilvēkam parādās līdzsvara un kustību koordinācijas traucējumi, mainās gaita. Saslimšanu pavada tādi simptomi kā bradikinēzija, kad kustības kļūst lēnas, un tremors – trīce rokās, kājās un žoklī. Parādās arī rigiditāte – ekstremitāšu stīvums. Pārkinsona slimība vienmēr sākas pēkšņi, un zinātnieki joprojām nav spējuši atklāt, kāpēc tā notiek. Lielāks risks saslimt ar parkinsonismu ir cilvēkiem, kam ar to slimojuši vecāki vai vecvecāki. Tieši ģenētiskā predispozīcija bieži tiek minēta kā iemesls tam, ka šī slimība sākas arvien jaunākiem cilvēkiem. Tāpat slimība pēkšņi var sākties pēc tam, kad gūta trauma, bijusi infekcija, insults, notikusi hipoksija, lietoti kādi medikamenti, taču šajā kategorijā vislielākais vaininieks tomēr ir oksidatīvais stress. «Redzot cilvēkus, kas nāk pie manis uz balss terapijas treniņiem, jāteic, ka daudzi no viņiem ikdienā ir dzīvojuši lielā stresā. Jo augstāk tiek celta latiņa, virzoties pa karjeras kāpnēm, jo lielākā stresā cilvēki sevi iedzen. Brīdī, kad esam spriedzē, kad no stresa jau sāk trīcēt rokas un kājas, visvairāk cieš arī mūsu nervu sistēma,» saka audiologopēde Evita Bugaja.

Kad parādās rokas trīce…

Pirmais klasiskais Pārkinsona slimības simptoms ir rokas trīce, kam 70% gadījumu diezgan ātri pievienojas arī runas grūtības, jo parādās muskuļu vājums un attīstās balss traucējumi. Ir pacienti, kam runa kļūst klusa, un viņi paši nemaz neapzinās, ka runā gandrīz čukstus. Kad audiologopēds palūdz runāt skaļāk, šie cilvēki saka: bet kāpēc jūs liekat man kliegt? Es negribu kliegt! Viņiem pašiem šķiet, ka viņi runā pilnīgi normāli. Ir arī pacienti, kam balss kļūst tāda kā neskanīga, jo viņi sāk runāt monotonā tonī, bez emocijām un intonācijām. Runājot sejas izteiksme vispār nemainās. Cilvēka sejā pavīd smaids varbūt vienīgi tad, kad viņš izjūt milzīgu prieku. Var parādīties grūtības arī veidot valodu, koordinēt runu. Tā var kļūt saraustīta, un tas ir saistīts ar runas ritma un tempa izmaiņām. Ja trīc žoklis, sāk trīcēt arī balss, un saistībā ar trīci arī runa kļūst neskaidra.

«Katru mūsu muskuļa kustību, katru artikulācijā iesaistītās struktūras darbību nodrošina kāds no kraniālajiem jeb galvas nerviem. Lai mēs pateiktu kaut vienu vārdu, tiek iesaistītas ļoti daudzas artikulācijas struktūras un muskuļi,» skaidro audiologopēde. «Ja tonuss sāk zust, zūd ne tikai valoda, parādās arī rīšanas traucējumi, jo, lai norītu, mums nepieciešami tie paši muskuļi, kas runājot,» teic audiologopēde Evita Bugaja. Diemžēl ar laiku šiem simptomiem pievienojas arī atmiņas un domāšanas traucējumi – kognitīvie traucējumi.

Kā palīdz audiologopēds?

Kad cilvēks pamana, ka viņam sāk trīcēt viena vai otra roka, noteikti jādodas pie neirologa. Kolīdz tiek apstiprināta diagnoze Pārkinsona slimība, tiek uzsākta arī ārstēšana. «Mēs varam atbrīvoties no kāda simptoma, taču izārstēt šo slimību nav iespējams. Tā ir neirodeģeneratīva, kas nozīmē, ka smadzenēs iet bojā arvien vairāk neironu. Mūsu kā balss treneru uzdevums šajā ārstniecības procesā, kas patiesībā ir vairāk rehabilitācija nekā ārstēšana, ir trenēt balss muskulatūru, lai neļautu tai pavisam atslābt, jo tieši muskuļu vājums ir balss skanīguma pazemināšanās iemesls, » stāsta audiologopēde Evita Bugaja. Lai cilvēks spētu runāt, svarīga ir ne tikai balsene, bet arī katra ieelpa un izelpa, ko veicam. Mēs visi runājam izelpā, bet, lai ieelpotu un izelpotu, tiek nodarbināti gan ārējie un iekšējie starpribu muskuļi, gan diafragma, tāpēc svarīgi tos trenēt. «Līdz ar to mans terapijas plāns ietver ne tikai runas, valodas terapiju, bet arī elpošanu. Mēs trenējam ieelpu, izelpu un strādājam pie plaušu tilpuma palielināšanas. Tad iesaistām balseni, kas ir galvenais balss aparāts, kurš atbild par mūsu runu. Mūsu balsenē ir ļoti daudz muskuļu, gan neīstās, gan īstās balss saites, tāpat runas veidošanā iesaistās rīkle, mēle, lūpas, vaigi un visi sejas muskuļi, ko trenējam ar artikulācijas vingrinājumiem. Līdz ar to vienmēr sākam ar elpošanas vingrinājumiem, pēc tam pārejam pie artikulācijas un koordinācijas vingrinājumiem, kas trenē arī domāšanu. Ja lūdzu savam pacientam, piemēram, aizvērt labo aci, izlikt ārā mēli un izvirzīt to uz lūpas kreiso kaktiņu, smadzenēm vispirms ir jāizdomā koordinācija, kā tas tiks izdarīts. Ar šo vingrinājumu tiek nošauti uzreiz divi zaķi, jo tas ir gan koordinācijas, gan artikulācijas, gan arī domāšanas treniņš,» skaidro audiologopēde. Balss muskulatūru svarīgi trenēt ne tikai tāpēc, lai cilvēks nezaudētu spēju runāt, bet arī tāpēc, lai Pārkinsona slimniekiem neattīstītos pneimonija. Ja plaušas netiek ventilētas ar kārtīgu ieelpu un kārtīgu izelpu, plaušās var veidoties iekaisums, kas apvienojumā ar ēšanas un rīšanas traucējumiem rada risku aizrīties. Tas ir arī biežākais aspirācijas pneimonijas cēlonis.

«Audiologopēda darbu raksturo tieši šī kompleksā pieeja. Terapija nenozīmē – ja pacients runā lēni, nu, tad mēs parunāsim ātrāk. Vai runā klusi – tad parunāsim skaļāk. Mēs skatāmies plašāk, attīstot gan smadzeņu spējas, gan elpošanu un artikulāciju, lai uzlabotu balss kvalitāti, palīdzētu uzturēt muskuļus tonusā un cilvēks maksimāli izvairītos no rīšanas un citiem traucējumiem,» teic audiologopēde Evita Bugaja.

Katram savi vingrinājumi

Parkinsonisma slimniekiem izveidota īpaša balss terapija Lee Silverman Voice Treatment (LSVT), kas ir atzīta visā pasaulē. Evija Bugaja skaidro, ka tā tiek balstīta uz A skaņu, kas tiek izdziedāta. Tā paredz arī balss vingrinājumus, liekot runāt teikumus skaļā balsī. «Arī es izmantoju šīs terapijas elementus. Maniem pacientiem šis komplekss sākumā šķiet interesants, taču pēc kāda laika viņi jau garlaikoti prasa: dakter, nu cik ilgi vēl būs viens un tas pats? Tad sāku šo terapiju papildināt, veidojot katram pacientam individuālu plānu. Līdz ar to viņi strādā ne tikai ar A skaņu un runā teikumus no klusāka uz skaļāku un otrādi, bet arī, piemēram, ar H skaņu. Liekas – kas tad tur! Tomēr ar H skaņu mēs trenējam mīkstās aukslējas. Lai norītu siekalas, ēdienu, mums ir ļoti nepieciešama šo mīksto aukslēju iesaiste. Savukārt, lai uzlabotu smadzeņu darbību un trenētu atmiņu, mēs risinām krustvārdu mīklas. Bet, lai vienlaikus strādātu pie balss skaļuma, pacienti krustvārdu mīklas jautājumus vienmēr lasa skaļi, tā, lai es dzirdu. Kad jautājums nolasīts pienācīgā skaļumā, mēs kopā spriežam un domājam, kāds varētu būt atrisinājums. Šādi, izmantojot dažādus interesantus uzdevumus, ne tikai attīstām runu, strādājam ar runas ritma, tempa un balss skaļuma problēmu, bet arī pieliekam klāt atmiņu un domāšanu,» stāsta audiologopēde Evita Bugaja.

Rehabilitācija ir ļoti svarīga

Lai cilvēki ar Pārkinsona slimību pēc iespējas ilgāk saglabātu dzīves kvalitāti, ļoti svarīgs ir tieši rehabilitācijas process, kurā savus spēkus apvieno gan neirologs un audiologopēds, gan fizioterapeits, psihologs un citi speciālisti. Pēc īpaši izveidotām skalām speciālisti seko līdzi slimības gaitai, ik pa brīdim izvērtējot situāciju un mainot terapijas plānu, kad tas nepieciešams. «Novērtējot pacienta stāvokli, izveidoju vingrinājumu kompleksu, kas cilvēkam jāveic katru dienu. Pēc noteikta laika viņš nāk atkal, un, ja kaut kas tomēr ir pasliktinājies, veidoju jaunus vingrinājumus. Bet vispirms mēs tos vienmēr rūpīgi apgūstam un iemācāmies veikt klātienē,» skaidro audiologopēde Evita Bugaja. Viņa arī uzsver, cik svarīgi ir nepadoties slimībai un meklēt palīdzību. «Parkinsonisma slimniekiem nav traucēta apziņa, viņi ļoti labi apzinās, kas ar viņiem notiek un kas viņus gaida nākotnē. Tā ir milzīga psiholoģiskā slodze, kā rezultātā šie cilvēki kļūst de presīvāki, sāk izvairīties no sabiedrības, noslēdzas sevī, izolējas no citiem. Bieži viņiem ir izjūta – ai, nu ko es kopā ar viesiem ēdīšu, viņi tikai skatīsies, kā man rokas trīc vai ka man ir grūti norīt… Ai, ko es tur runāšu, viņi taču mani tāpat nedzird, jo skan televizors un fonā vēl mazmeita runā… Kad parādās tipiski iešanas, koordinācijas traucējumi, cilvēks saprot, ka to ievēro un pamana arī citi, viņi jūtas neveikli un kaunas no tā. Līdz ar to Pārkinsona slimības simptomi sāk graut cilvēku arī psiholoģiski. Tāpēc ikvienam pacientam vēlos pateikt – nepadodieties! Rehabilitācija ļoti palīdz uzturēt pacientu dzīves kvalitāti.»