Kā mazināt tekstila kalnus?

Pētījumi liecina, ka apmēram 85 % tekstila atkritumu veido patērētāju apģērbs un mājas tekstils – gultasveļa, dvieļi, aizkari. Tekstilu, ko nevar izmantot atkārtoti, pārsvarā noglabā poligonos vai sadedzina koģenerācijas rūpnīcās, bet šo atkritumu ir stipri par daudz un kļūst arvien vairāk. Tos var mazināt dažādi – ražojot izturīgāku apģērbu un pērkot mazāk, tomēr labākais risinājums ilgtermiņā neapšaubāmi ir atkārtota izmantošana un pārstrāde: no nevajadzīgā tekstila šķiedrām radīt jaunas, tās izmantojot atkal.

No šķiedras līdz šķiedrai

«Galvenais izaicinājums tekstila pārstrādē ir atdalīt dažādas šķiedras,» uzsver ražotāju atbildības sistēmas uzņēmuma Zaļā josta tirdzniecības vadītājs Mārtiņš Eglīte. Viņš stāsta, ka pasaulē ir tehnoloģijas, kas mehāniski pārstrādā tīru kokvilnu, taču ķīmiskās pārstrādes iespējas, piemēram, poliesteram, arvien ir intensīvā izpētes un testēšanas fāzē: «Pat tad, kad šīs inovācijas būs pilnībā izstrādātas, no šķiedras līdz šķiedrai varēs pārstrādāt aptuveni 70 % tekstila. Atlikušajiem 30 % būs jāmeklē citi pārstrādes veidi, arī termoķīmiskā pārstrāde, kurā rodas sintētiskā gāze.»

Kā skaidro Eglīte, lielākoties pašreizējām «no šķiedras līdz šķiedrai» pārstrādes tehnoloģijām ir stingras prasības šķiedru sastāvam, piemēram, cik daudz drīkst būt piejaukumu, līdz ar to, piemēram, elastāna pārstrāde ir izaicinājums. Pašlaik tekstila pārstrādes tehnoloģijas vēl nav sasniegušas pilnu savu potenciālu, vienlaikus ir jāuzlabo spēju pārstrādāt jauktas šķiedras, samazināt izmaksas un arī pārstrādātā materiāla kvalitāti. Lēšams, ka līdz 2030. gadam no šķiedras ­līdz šķiedrai tehnoloģijas varētu pārstrādāt 18–26 % tekstila atkritumu.

Tikmēr jāuzsver, ka jebkuras pārstrādes vai atkārtotas izmantošanas priekšnosacījums ir izlietotā tekstila šķirošana un atgūšana. To jau tagad varam darīt arī Latvijā, nevajadzīgo tekstilu liekot tam paredzētajā, nevis parastajā sadzīves atkritumu konteinerā.

Tekstila nodoklis – arī Latvijā

Visiem uzņēmumiem, kas Latvijā pirmreizēji realizē importētus vai tepat ražotus tekstilizstrādājumus, no 1. jūlija jāmaksā dabas resursu nodoklis – 50 centu par kilogramu realizētā tekstila. Šis nodoklis attiecas, piemēram, uz tekstilizstrādājumu vairumtirgotājiem, arī veikaliem, kas tos Latvijā iepērk bez starpniekiem, viesnīcām, kas Latvijā ieved gultasveļu un dvieļus, vai uzņēmumiem, kas kādā citā valstī nopērk un uz Latviju atved apģērbu darbiniekiem.

Tekstilizstrādājumu realizētājiem Latvijā ir divas iespējas – viņi var maksāt nodokli un paši apsaimniekot tekstilu vai arī saņemt nodokļa atbrīvojumu, noslēdzot līgumu ar ražotāja atbildības sistēmas uzņēmumu, kas valsts noteiktajā apjomā uzņemas tekstilizstrādājumu savākšanu, šķirošanu, loģistiku, pārstrādi, reģenerāciju, atkārtotu izmantošanu, kā arī informatīvos pasākumus, lai sabiedrību veicinātu atbildīgi iegādāties un šķirot tekstilizstrādājumus.

Oktobrī paies trīs mēneši, kopš sāka darboties jaunā sistēma. Kad visi uzņēmumi iesniegs atskaites, būs redzams, cik un kādā apjomā maksā dabas resursu nodokli par tekstilizstrādājumu realizāciju un cik izvēlējušies ražotāja atbildības sistēmu. Kā uzskata Mārtiņš Eglīte, pašlaik esam tekstila savākšanas sākumstadijā, bet sabiedrība arvien vairāk uzzina par tekstila šķirošanas nozīmi. «Savulaik, kad sākām atsevišķi šķirot papīru un plastmasu, arī bija daudz jautājumu, kāpēc tas jādara. Bet tagad tā ir ikdiena –­ poligonos nonāk arvien mazāk atkritumu, un līdzīgi sabiedrības attieksme mainīsies arī par tekstila šķirošanu,» saka ražotāju atbildības sistēmas uzņēmuma Zaļā josta tirdzniecības vadītājs Mārtiņš Eglīte.

Importu un ražošanu nevar ierobežot

Reizēm sabiedrībā izskan viedoklis, ka nevajag visu atbildību pārvelt tikai uz patērētājiem. Sak, tekstila atkritumu problēma jārisina citādi! Varbūt nevajag ļaut tik daudz saražot vai arī jāpasludina Latvija par valsti, kas ir brīva no liekiem tekstilizstrādājumiem, ierobežojot to importu?

Biedrības Zaļā brīvība tekstila ilgtspējas eksperte Dace Akule, kas pašlaik Vašingtonā ar Fulbraita stipendiju pēta, kā ASV iet ar ilgtspējas jautājumiem tekstila ražošanā un patēriņā, saka: «Tekstila preču – jaunu vai lietotu apģērbu, mājas tekstila un apavu – tirdzniecības ierobežošana nav reālistisks virziens divu iemeslu dēļ.» Pirmkārt, kā skaidro eksperte, esam Eiropas Savienības dalībvalsts, kur ir vienotais iekšējais tirgus ar brīvu preču kustību, kas ir viena no četrām ES pamatbrīvībām. Tas nozīmē, ka šo preču kustības ierobežošana uz Latviju no citām ES valstīm nav iespējama. Otrkārt, ja mēs gribētu ierobežot šo preču kustību uz Latviju no ārpus ES esošām valstīm, tas būtu iespējams tikai ES sarunās ar trešajām valstīm, jo ES dalībvalstis īsteno vienotu tirdzniecības politiku –­ Latvija viena pati nevar, piemēram, ierobežot tekstila preču importu no Āzijas valstīm.

Eksperte skaidro, ka tas pats attiecas uz tekstila preču ražošanas ierobežojumiem: «Aizliegt ražošanu nav iespējams, ja vien runa nav par kliedzošiem kvalitātes pārkāpumiem, kad darbu sāk patērētāju aizsardzības institūcijas.»

Atkritumu koloniālisms

«Pavisam noteikti varam spert soļus, lai celtu tekstila preču kvalitātes standartus, un ES ar to arī sāk strādāt,» saka Dace Akule.  Runa ir par tā sauktajiem ekodizaina kritērijiem, lai veicinātu, ka tekstila preces kalpo ilgāk, ir labojamas un pēc lietošanas arī pārstrādājamas. Tāpat ES domā par veidiem, kā mazināt tā saukto ātro modi – masveida ražošanu un mārketingu, kas veicina masveida patēriņu. «ES stratēģija šajā jomā ir skaidra – ātrā mode vairs nebūs modē 2030. gadā, un viens no instrumentiem varētu būt kvalitātes kritēriju un ražošanas apjomu sasaiste ar paplašināto ražotāju atbildību: lai tie, kas ražo masveidā, arī uzņemas daudz lielāku atbildību, jo skaidrs, ka ar patērētāju uzvedības izmaiņām vien nepietiks, lai mazinātu tekstila industrijas negatīvo ietekmi uz vidi,» saka Dace Akule.

Eksperte uzsver, ka cits jautājums ir par lietotu tekstila preču kustību ES un ārpus ES, jo Latvija ir liela lietoto tekstila preču saņēmējvalsts, un mēs arī eksportējam lietotus apģērbus, mājas tekstila preces un apavus uz valstīm ārpus ES: « ES notiek diskusijas, kad tās tiek uzskatītas par precēm un kad par tekstila atkritumiem. Ja lietotas tekstila preces pārvadā nešķirotas, daļa ir tik sliktas kvalitātes, ka noteikti nav atkārtoti izmantojamas. Šajā kontekstā tiek apspriestas idejas, kā ES uzņemties atbildību par mūsu pašu tekstila atkritumiem, neturpinot iesaistīties tā sauktajā atkritumu koloniālismā, kad turīgākas valstis eksportē savus atkritumus uz mazāk turīgākām valstīm, kurām pietrūkst nepieciešamās atkritumu apsaimniekošanas un pārstrādes infrastruktūras. Viens risinājums varētu būt aizliegums eksportēt nešķirotas lietotas tekstila preces, tā mazinot iespējas, ka tiek eksportēti tekstila atkritumi.»

Komentē deputāti

Arī tekstila ražotājiem ir atbildība

Inese Vaidere, Eiropas Parlamenta Eiropas Tautas partijas (Kristīgie demokrāti) grupa:

«Tekstils, it kā ļoti nevainīgs materiāls, patiesībā veido lielu daļu no nepārstrādātajiem atkritumiem, kas nogulstas atkritumu izgāztuvēs. Tekstila izstrādājumi principā vispār netiek otrreiz pārstrādāti, tā vietā – desmitiem miljardu jaunu apģērbu un citu tekstila izstrādājumu tiek saražoti ik gadu. Turklāt liela daļa tekstila produktu pamatā ir plastmasas izstrādājumi – tātad tie vidē noārdās ārkārtīgi lēnām.

Tādēļ jo īpašs gandarījums, ka Eiropas Parlamentā šopavasar apstiprinājām izmaiņas likumā, kas attieksies uz tekstilizstrādājumiem, kā arī pārtikas nonākšanu atkritumos. Jaunie noteikumi paredz, ka, līdzīgi kā tas jau ir ar elektroprecēm, arī uz tekstilizstrādājumu ražotājiem attieksies ražotāja atbildība – ražotāji būs atbildīgi par tekstila atkritumu savākšanu un otrreizēju pārstrādi, uzstādot speciālus savākšanas punktus visā ES.

Pati cenšos izvēlēties pārdomāti un nepirkt daudz vai liekus apģērbus un mājas tekstilizstrādājumus. Iegādājos iespējami kvalitatīvākas drēbes un citu tekstilu. Lai arī dažkārt dārgāki, tie kalpos ilgāk un neizies no modes. Apģērbus, ko vairs nevalkāju, atdodu citiem, savukārt tekstila izstrādājumus, kuriem nav vairs pielietojuma, piemēram, vecus dvieļus, palagus, ziedoju kaķu un suņu patversmēm, kurās tie ir ļoti noderīgi un var dzīvot otru dzīvi.»

Patērētāju attieksme lēnām mainās

Ivars Ijabs, Eiropas Parlamenta Renew Europe grupas, Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas deputāts:

«ES aprites ekonomikas ietvaros jautājums par ilgtspējīgu tekstilindustriju kļūst arvien aktuālāks, jo atkritumos izmestais tekstila apjoms ir ārkārtīgi liels. ES negrib ierobežot cilvēku iespējas pirkt drēbes, bet grib mudināt cilvēkus tekstilu izmantot ilgtspējīgi un dažādos veidos stimulēt pārstrādi.

Patērētāju attieksme mainās, bet tas nenotiek īpaši ātri. Man izskatās, ka jaunā paaudze pret drēbēm izturas mazlietiņ atbildīgāk. Piemēram, nevairās iepirkties arī lietotajos apģērbos, kur var atrast kaut ko diezgan interesantu. Es pats nekad neesmu masveidīgi pircis drēbes, jo tās gan lieki tērē līdzekļus, gan aizņem vietu mājās. Pērku drēbes, kuras valkāšu, un nēsāju, kamēr tās vairs nav izmantojamas.

Eiropas institūcijām vajadzētu pievērst uzmanību tam, ka tekstils pārāk bieži tiek izmantots lieki, piemēram, prezentācijas nolūkiem uzņēmumi, nevalstiskas organizācijas un arī valsts iestādes saražo milzīgu apjomu nevajadzīgu T kreklu, kuri pēc tam netiek nedz valkāti, nedz arī pārstrādāti. No šīs prakses mums vajadzētu atteikties. Ne velti Eiropas Parlamentā klīst joks, ka kādā no Parlamenta birojiem ir skapis, kurā stāv 300 neizmantoti T krekli ar uzrakstu Say no to fast fashion (Saki nē ātrajai modei).

Tekstilizstrādājumi ir daļa no aprites ekonomikas. Pārstāvot liberālo grupu, ir ārkārtīgi svarīgi nevis tikai pieņemt jaunas regulas un nosacījumus, bet darīt visu, lai uzņēmēji – gan ražotāji, gan tekstilizstrādājumu tirgotāji – pievērstu uzmanību savu produktu ilgtspējai. Tas ir ārkārtīgi svarīgi, vienlaikus saprotot, ka cilvēku vēlme ģērbties tā, kā viņi paši uzskata par vajadzīgu, ir viena no brīvas sabiedrības pazīmēm.»

Materiāls tapis sadarbībā ar: