Jorens Grauds: Tā ir pavisam cita saruna

Dzīvē viss ir iespējams, tikai jābūt kopā ar īstajiem cilvēkiem – tādiem, kam turēties līdzi, nevis kas velk uz leju. Un jānosaka sev pareizie mērķi. Kā Napoleonam, kā kosmonautam – nevis dabūt to, kas citiem paliek pāri, bet maksimālo.

Izlasi Ekstrasensu cīņu 11. sezonas uzvarētāja Vitālija Giberta grāmatu Nākotnes modelēšana! Tur teikts, ka mērķiem ir jābūt nesasniedzamiem. Ja ej kādam lūgt ūdeni, līdzi jābūt vismaz traukam, kur to ieliet. Ja nav pat trauka, tātad sev netici un ne pie kāda ūdens nekad netiksi. Kas notiek ar sapņiem? Parasti izdodas sasniegt 70% iecerētā. Ja sapņosi par minimālo, dabūsi vēl mazāk. Lai kļūtu par miljonāru, jābūt miljonāra ambīcijām. Ja tieksies uz vecu mašīnu, visticamāk, nopirksi vēl divus gadus vecāku, nekā gribēji. Mērķē uz visjaunāko! Aizbrauc uz Bentley salonu, visu apskaties, izbrauc! Sajūtas ceļā uz maksimālo dod milzīgu iedvesmu pēc tā arī tiekties. Ja makā ir 200 eiro, nevajag pirkt kreklu par 20 eiro, atstājot 180 eiro ar domu izvilkt līdz mēneša beigām. Nopērc par 190 eiro botas un atstāj sev 10 eiro, jo tie tev dos motivāciju nopelnīt vēl. Tas ir stāsts par pašapziņu. Viss slēpjas ticībā sev.

Zinu šo sajūtu – viss, kas cerēts, ir zudis. Piedzimu juristu ģimenē, bet vienmēr esmu bijis tendēts un motivēts sportam. No septiņu gadu vecuma spēlēju hokeju, pusaudža gados – vienā līgā ar Bļugeru, Girgensonu, Merzļikinu. Pirmo naudu nopelnīju, 16 gados spēlēdams HK Prizma. Parādījās labas iespējas – tiku Dinamo sistēmā, kopā ar brāļiem Bukartiem spēlēju HK Rīga, kur treneris Ēriks Miļūns mani pārkvalificēja no uzbrucēja par aizsargu. Braukt uz Ameriku bija par dārgu, turklāt vecākiem šķita, ka vēl neesmu tik nobriedis, lai dotos prom.

Kļuvu par līderi, vadošo aizsargu Zemgale LLU – tās bija manas labākās hokeja sezonas. Jau posos uz Somiju, lai pēc labas sezonas nonāktu Dinamo Rīga, kad sezonas pēdējā spēlē mani ar rupju neatļautu spēka paņēmienu ietrieca bortā. Trauma bija ļoti smaga – lauzts atslēgas kauls, saplēstas saites. Ārsti teica, ka gadu par sportu jāaizmirst, bet es jau nākamajā dienā ar pretsāpju šprici gāju uz treniņu – manī bija spīts nepadoties un iet tālāk. Biju pārliecināts, ka viss būs labi. Bet nekas nebija labi. Treniņa otrajā minūtē plecs izkrita. Vakar plecu biju iebojājis, šodien sabojāju līdz galam.

Sporta vairs nebija, viss bija sabrucis. Tā var notikt ar jebkuru sportistu, kas izvēlējies kontakta sporta veidu, un tā notika ar mani.

Man bija 19 gadu, augstskolā iestājies nebiju, jo plānoju studēt pēc aktīvajām sporta gaitām. Izglāba tas, ka neapstājos pat tad, kad visiem šķiet – jāapstājas. Es eju tālāk! Ar ieģipsētu roku darīju, ko varēju, – trenējos, skrēju. Ārstu prognozētā gada vietā hokeja laukumā atgriezos pēc pieciem mēnešiem. Vairs nebiju vadošais spēlētājs, bet spēlēju. Sāku strādāt par menedžeri lielā uzņēmumā, izplatīju iepakošanas materiālus. Bija alga un mašīna, bet tas nebija darbs man. Iemācījos, ko nozīmē menedžera sarunas. Kad pie galda ar klientu gandrīz neko nevarēja sarunāt, pamēģināju kopā ar viņu uzpīpēt. Lai arī vispār nesmēķēju, palūdzu uzcienāt ar cigareti un, šķību seju vilkdams dūmus, piecās minūtēs dabūju pirmo līgumu. Bet arī pīpmanis no manis nesanāca.

Pametu stabilu, bet vienmuļu darbu un gāju darīt nezināmo līdzās maza uzņēmuma īpašniekam ar miljonāra tendencēm. Kāds draugs mani iepazīstināja ar puisi, kas veidoja jaunu uzņēmumu – zvanu centru. Satikāmies, un man ļoti ātri bija skaidrs, ka esmu gatavs pamēģināt. Šis cilvēks izskatījās kā miljonārs – laba mašīna, forša dzīve. Gribēju viņam līdzināties. Daudzi mani nesaprata – iesi prom no darba lielā, stabilā uzņēmumā, lai strādātu mazā un nezināmā? Jā! Zināju, ka varu turpināt būt menedžeris, taču nebūšu laimīgs. Manī nebija entuziasma, tādēļ arī izaugsme nebija gaidāma – es nebūtu motivēts censties, strādāt labāk un saņemt vairāk. Ar darbu ir tāpat kā ar sportu. Stabilā komandā, kur satikušies vienlīdz labi spēlētāji, ir grūti izcelties, toties mazliet sliktākā komandā daudz ātrāk vari kļūt par līderi.

Divatā saspiedāmies kabinetā, kurā tik tikko pietika vietas pašiem un datoriem ar austiņām. Pārdosim.lv bija dārgākais zvanu centrs, kas ārpakalpojumā apkalpoja dažādus uzņēmumus. Kam tikai nezvanīju! Meklēju klientus paklāju tīrīšanai, tirgoju degvielas kartes, organizēju dažādas tikšanās. Bija tik interesanti! Mēneša laikā jau strādājām četratā. Savas pārdošanas prasmes izkopu tik ļoti, ka tagad zinu: ja kaut ko vajag pārdot, klausi mani – pārdosim! Iedzimtā spēja pārdot satikās ar hokejā apgūto māku sadarboties.

Biju nostrādājis dažus mēnešus, kad uzņēmumu uzrunāja ļoti liels klients – ātro kredītu izsniedzējs. Tik liels, ka strādājām tikai ar šo projektu, komanda auga. Man piedāvāja būt par augošā uzņēmuma vadītāju, uzdodot nereālus uzdevumus – uz pusi palielināt komandu un desmitkārt paaugstināt apgrozījumu no 50 000 uz pusmiljonu. Kosmisko plānu izdevās pat pārsniegt, karjera strauji auga – manā ziņā nu jau bija gan pārdošana, gan algas, gan grāmatvedība. Bijām kredītdevēja lielākais realizācijas kanāls – viņu vietā ārpakalpojumā darījām pilnīgi visu. Guvām milzīgu pieredzi – runas māksla, cipari, kreditēšanas sistēma, klienta portrets. Izlēmām augt – apkalpot ne tikai vienu, bet vairākus kreditētājus.

Piedzīvoju vēl vienu tikpat briesmīgu diena kā ietriekšana bortā hokeja laukumā. Lielais klients pārtrauca sadarbību, man bija jāatlaiž visi 20 darbinieki. Divatā ar priekšnieku izdzērām pudeli šņabja, bet dažas dienas vēlāk viņš lika galdā visdārgāko šampanieti, teikdams: «Tā vietā, lai domātu, ka viss pagalam, uzskatīsim šo par jaunu sākumu un nosvinēsim!» Tobrīd nepiekritu: svinēsim to, ka esam pazaudējuši darbu un karjeru? Bet sākām runāt, un radās doma – ja jau gribējām apkalpot vairākus aizdevējus, kāpēc nevaram būt kredītdevēju brokeri? Apzvanījām bijušos darbiniekus, nācām kopā, ģenerējām idejas, jo sapratām: esam tik ļoti izkoduši šo jomu, ka noteikti varam kaut ko darīt paši, turklāt kredītu brokeris – tas ir pilnīgi jauns pakalpojums.

Mums nekā nebija, sākām ar smieklīgiem ieguldījumiem, gluži kā Volstrītas vilki. Sākām uzrunāt kreditētājus. Zinājām, kādas problēmas ir aizņēmējiem, un sapratām, kā savest viņus kopā ar citu aizdevēju, lai samazinātu līdzšinējo maksājumu un kredīta gala summu. Uzņēmuma nosaukuma izvēlē gribējām uzsvērt atbalstu kredītņēmējiem, tapa SIA LATVIJAS KREDĪTŅĒMĒJU PALĪDZĪBAS PROGRAMMA. Depresīvais lielā klienta zaudēšanas brīdis tiešām izrādījās ieguvums. Kā finanšu jomas konsultants redzu, ka tāpēc daļai cilvēku ir jāapsver kredītmaksājumu samazināšana un to termiņu izmaiņas, lai sabalansētu savu budžetu daudzu citu maksājumu pieauguma dēļ. Te der ņemt vērā, ka aizdevēji atšķirīgi runā ar individuālajiem klientiem un brokeriem.

SIA LATVIJAS KREDĪTŅĒMĒJU PALĪDZĪBAS PROGRAMMA ir licencēts kredītu starpnieks, kas sniedz pakalpojumus gan fiziskām personām, gan saimnieciskās darbības veicējiem. Klientiem, kas izvēlas kredītu brokeri, jāpievērš uzmanība pakalpojuma sniedzēja uzticamībai – vai saņemtas visas vajadzīgās licences un atļaujas, vai ir pietiekama profesionalitāte un pieredze. Tāpat noteikti jāpārbauda, ar kādiem partneriem sadarbojas kredītu brokeris.

SIA LATVIJAS KREDĪTŅĒMĒJU PALĪDZĪBAS PROGRAMMA
WWW.LKPP.LV
[email protected]
Kontaktinformācija:
+371 248 824 24
+371 644 444 46