Ja nepadosies laukumā – nepadosies arī dzīvē

FAKTI:

ANASTASIJA ROČĀNE

• 30 gadi, 18 no tiem spēlē futbolu
• Šobrīd spēlē Polijas klubā Medyk Polomarket Konin
• Vairākkārtēja valsts čempione kluba Rīgas Futbola skola sastāvā
• Bijusi visu triju Baltijas valstu čempione
• Mamma meitai Milanai (8 gadi)

Kā tevi sauc laukumā? Spēlē taču nav laika visus saukt pilnos vārdos, vai ne?

Latvijā saīsināti – Nastja vai Blondā! Vai pēc saīsinātā uzvārda – Roč! Bet Polijā, kur šobrīd dzīvoju un spēlēju, ļoti populāri ir nikneimi, un te esmu Roki. Treneris mani tā vienā treniņā nosauca, un tā aizgāja. Jā, laukumā laika nav, un tur jācenšas pievērst otra uzmanību pēc iespējas īsākā formā.

Tu šobrīd spēlē Polijā – kāpēc tur?

Spēlēju profesionālā klubā Polijā – ekstra līgā. Tā ir visaugstākā līga Polijā. Tāda bija mana izvēle, jo Latvijā sieviešu futbols šobrīd ir vairāk tādā hobija līmenī, tāpēc izlēmu kļūt par profesionālu futbolisti un izbraukt ārpus Latvijas, pamēģināt savus spēkus citur. Esmu spēlējusi arī Bulgārijā, Igaunijā un Lietuvā. Polijas klubam ir liela vēsture, šobrīd varbūt neiet tik labi, bet kopumā klubs ir bijis vairākkārtējs Polijas čempions, vicečempions, vairākas Eiropā labi zināmas futbolistes, kas tagad spēlē TOP klubos, nāk tieši no šī kluba. Kamēr te spēlēju, iemācījos poļu valodu. Parasti cenšos iemācīties tās valsts valodu, kur spēlēju.

Kāpēc Latvijā sieviešu futbols ir tikai hobija līmenī?

Pagaidām tas nav tik populārs kā, piemēram, vīriešu futbols vai hokejs, kur iet daudz skatītāju. Daļēji tas ir saistīts ar naudas un sponsoru jautājumiem. Būtībā tas, kas traucē vecākiem mazās meitenes sūtīt uz futbolu, ir stereotips, ka futbols nav domāts sievietēm. Šādam stereotipam vispār nav vietas, jo visi sporta veidi var būt piemēroti gan sievietēm, gan vīriešiem. Dzimumam nav nekādas nozīmes! Ja bērns pats vēlas – pamēģināt var vienmēr. Bet šobrīd vecākiem ir tāda izpratne – futbols, tātad traumas, zilumi, un vispār tas nav domāts sievietēm! Un ko tad te sasniegsi, kad būsi notrenējusies desmit, piecpadsmit gadu? Bet – tu vari gan sasniegt! Tādējādi meitene nākotnē var tikt pie labas profesijas.

Darīt to, kas patīk, un vēl saņemt par to naudu?

Tieši tā. Man futbols ir iemīļots darbs, es pelnu ar to naudu. Bet, protams, pagaidām Latvijā diemžēl nav tā, ka par to maksātu un varētu nedomāt par citu darbu, tikai trenēties, bet to var darīt ārzemju klubos. Latvijā sieviešu futbolā šobrīd nav neviena profesionāla kluba, ir jāstrādā un paralēli jāspēlē. Apbrīnoju meitenes Latvijā, kuras pēc astoņu stundu darbadienas iet uz treniņu. Latvijā futbols vēl nevar būt pamatdarbs, bet sieviešu futbola popularitāte pamazām aug, šī situācija mainās. Arī vecāki vairāk sāk saprast – ja viņi tagad ieguldīs savu laiku, pacietību, naudu, ar laiku tas atmaksāsies un bērnam var pavērties plašums. Meitene, kas spēlē futbolu, tālāk var būvēt sevi kā personību, redzēt pasauli, attīstīties, jo futbols māca ne tikai spēli, bet arī to, kā iegūt izturību un rīkoties citās dzīves situācijās.

Ir jāsāk Latvijā, un tad tālāk jau redzēs?

Bērns var kļūt par profesionālu futbolistu, redzēt pasauli, piedalīties sacensībās, un nebūs par to jāmaksā, jo par to maksās klubs. Ja parādīsi savu labāko sniegumu, var uzrasties arī menedžeris, kas nosūta uz citu valstu klubiem, jo tur izrāda interesi par tevi kā spēlētāju un paveras lielas iespējas. Futbols mūsdienās var būt prieka darbs. Vēlāk meitenes var arī kļūt par trenerēm Latvijā un ārzemēs, kur ar to var pelnīt daudz vairāk. Vari kļūt par sacensību organizatori, ir arī citas iespējas, lai attīstītos tālāk.

Cik ļoti sieviešu futbols ir populārs pasaulē?

Eiropā sieviešu futbola lielvalstis ir Francija, Spānija, Itālija, Vācija – tur sieviešu futbols tiek ļoti, ļoti popularizēts. Šajā gadā Čempionu līgā sieviešu futbolam pat tika sasniegti apmeklējuma rekordi, kad skatīties spēles ieradās daudzi, daudzi tūkstoši skatītāju.

Vai starp sieviešu un vīriešu futbolu ir kāda atšķirība?

Futbols ir futbols – noteikumos vīriešiem un sievietēm nekādu atšķirību nav, bet, manuprāt, sieviešu futbols ir daudz emocionālāks, jo sievietes ir daudz emocionālākas. Sieviešu futbolā var novērot meiteņu ārkārtīgu pašatdevi, viņas cīnās ar lielāko prieku. Viena no lielākajām atšķirībām – sieviešu futbolā pat profesionālos klubos šobrīd nemaksā tādu pašu naudu kā vīriešu futbolā. Kaut meitenes spēlē pat ar lielāku gribasspēku, mīlestību pret futbolu. Es nesaku, ka vīrieši futbolā arī neatdod sirdi par to, bet tur ir lielāka nauda, tur viss tiek uztverts citādi. Manuprāt, vīriešu futbolā nereti laukumā ir vairāk aktieru, viens no šādiem brīžiem, kas man krīt acīs, – spēlē iesit pa kāju, ir kaut kāds kontakts, un viņi uzreiz krīt un prasa soda sitienu. Sievietes iet līdz galam, cīnās, kaut arī bija sitiens, kāds grūdiens, viņas cenšas izcīnīt šo momentu līdz galam.

Sievietes uzreiz nekrīt gar zemi un nepieprasa ārstu laukumā? Kur nestuves, kur līdzjūtības?

Noteikti nē (smejas). Tā sievietēm nav!

Tu esi aizsardzībā, un tas kaut ko pasaka par tavu raksturu.

Esmu cīnītāja, man patīk tā agresīvāk spēlēt. Aizsardzībā galvā nav nekā cita, kā izdarīt visu, lai pretinieks neiesit vārtus, un nav citas iespējas, kā tikai atņemt to bumbu, krist zem sitiena, darīt visu, lai nebūtu pretinieka sitiena vārtu virzienā.

Ko futbols ir devis tev kā personībai kopumā?

Futbols māca cīnīties ne tikai laukumā, bet arī ārpus tā. Ja padosies laukumā, tad padosies arī dzīvē! Tas man ir kā kredo. Dažreiz ir tā, ka pēc treniņa esmu ļoti nogurusi un apzinos, ka jau tūlīt jāiet uz nākamo. Nav spēka, bet tajā brīdī iedomājos – ko tikai neesmu darījusi, ko pārvarējusi, lai aizietu dzīvē tik tālu? Kur es sāku un kur esmu tagad? Tas vienmēr maina manas domas. Tad ņemu bučus (profesionālie futbola apavi – red.), saģērbjos, eju un izbaudu treniņu. Pēc tam atnāku mājās – jā, ir nogurums, sāp kājas. Bet – atpūšos un esmu ieguvēja. Tāpat arī dzīvē jebkurā situācijā – ģimenē, attiecībās: ja padosies, tālāk netiksi. Tāpēc šis ir kaut kas, ko futbols man ir iemācījis, – kā iet pa dzīvi uz priekšu, kā un kādus mērķus sev noteikt un kā nekad nepadoties.

Savukārt uzvaras dod uzvaras sajūtu arī dzīvē kopumā?

Jā, tā ir, bet arī zaudējumi man liek par daudz ko aizdomāties – ko es izdarīju ne tā? Kas varēja būt labāk? Zaudējums māca vairāk nekā uzvara. Kad uzvari – jā, ir prieks, pozitīvas emocijas, bet var sanākt, ka tad uz nākamo spēli tā kā nedaudz atslābsti. Liekas, ai, šī tāda drusku vājāka komanda, bet tad sanāk, ka pretinieks pēkšņi var tevi uzvarēt, jo viņiem vienkārši ir lielāka motivācija. Tāpēc zaudējums kaut kādā ziņā dod vairāk plusu nekā uzvara, kaut, protams, uzvarēt ir forši. Pēc zaudējuma ir jāpieceļas un jāiet tālāk, un dažreiz tas ir ļoti grūti.

Kurš zaudējums ir bijis ļoti grūts?

Ja par Latvijas izlases spēlēm, tā bija pēdējā kvalifikācijas spēle, ko nospēlējām pret Maķedoniju. Tas bija ļoti emocionāls zaudējums, tāds lūzuma brīdis. Ja runā par klubu Polijā, nesen bija spēle, pēc kuras man vajadzēja nedaudz sakārtot galvu. Es ļoti pārdzīvoju. Man šādās reizēs vajag mājās nomierināties. Pēc tam noskatos spēli, izanalizēju to, jo būt laukumā ir viens, bet noskatīties no malas – kas pilnīgi cits. Tad redzu, ka viss nebija tik slikti, bija arī pozitīvi brīži, kur es pārsteidzu pati sevi – ar kādu kustību, piespēli. Dažreiz man vajag palikt vienai un padomāt. Emocijas norimst, jo ir jāgatavojas nākamajai spēlei.

Un īpašā uzvara?

No beidzamajām nāk prātā Latvijas spēle pret Luksemburgu – tā notika mājās, stadionā bija liels līdzjutēju atbalsts. Mēs uzvarējām 1:0. Arī pēdējā spēle pret Ziemeļīriju – patiesībā mēs zaudējām, bet tas, ko mēs toreiz parādījām laukumā… Šādi brīži dod pat vairāk nekā uzvara. It kā zaudējums, bet pēc spēles jūties kā uzvarētājs. Toreiz mēs visas sapratām, ka varam cīnīties pret ļoti stiprām komandām, uz brīdi arī bijām vadībā. Šādos brīžos apzinies, ka esi uz pareizā ceļa, un kāp vēl augstāk.

Cik gados tu sāki spēlēt futbolu, un vai vispār ir kāds pareizais vecums, kad jāsāk?

Jebkurā sportā labāk ir sākt ātrāk, bet tagad jau attieksme pret to mainās. Es, piemēram, sākumā spēlēju basketbolu un atnācu uz futbolu 12 gadu vecumā. Šobrīd par labāko uzskata 7–9 gadu vecumu. Ir arī spilgti piemēri – Lietuvā bija sieviete, kas sāka spēlēt futbolu 23 gadu vecumā, un viņa bija viena no labākajām valsts izlasē, nospēlēja līdz 35 gadiem un bija zināma ar to, ka bija ārkārtīgi ātra. Tas ir piemērs, ka var sākt arī pēc 20 gadu vecuma. Viss, protams, atkarīgs arī no ķermeņa dotībām, veselības, muskuļiem un tā, ko darīji pirms futbola. Ja pirms tam tikai gulēji dīvānā, kaut ko sasniegt būs grūti, bet, ja meitene ir trenējusies citos sporta veidos, iespējas kaut ko sasniegt ir.

Un kurp jāiet, ja meitenēm ir interese?

Nu jau ir ļoti daudz informācijas, reklāmas, kur var spēlēt sieviešu futbolu. Rīgā ir vairāki klubi – Rīgas Futbola skola, FS Metta, SK Supernova. Dažādi klubi, futbola skolas ir arī citās pilsētās, kas arī sevi kaut kā cenšas reklamēt – liek informāciju sociālajos tīklos, mājaslapās. Savulaik mana mamma vērsās pie puišu futbola komandas, un tur viņai pateica, ka ir arī sieviešu komanda, tā tas sākās. Latvijas Futbola federācija rīko tādas kā vizītes, izbraukumus, pati kā izlases spēlētāja esmu bijusi vairākās pilsētās, kur popularizējām sieviešu futbolu, braucām pie vietējām komandām skolās, organizējām atvērtos treniņus, tapa video, bildes, un tā informācija izplatās.

Valda uzskats, ka strādāt tikai sieviešu kolektīvā ir diezgan traki. Kā ir spēlēt sieviešu komandā?

Ja godīgi, ir visādas situācijas un problēmas, jo laukumā, ģērbtuvēs – vienas vienīgas meitenes. Arī trenerim ir ļoti jāpielāgojas darbam tieši ar sievietēm. Dažus gadus paspēju Latvijā nostrādāt par treneri meitenēm, centos savas spēlētājas iepazīt ne tikai futbola laukumā, bet arī ārpus tā, lai saprastu, kā viņas jūtas, vai ir kādas problēmas ģimenē, jo tas daudz ko vēlāk ietekmē laukumā. Vīriešiem ir citādi: viņi atnāk uz treniņu, uzsit pa bumbu, visu aizmirst, un treniņš aiziet. Meitenes ir daudz emocionālākas, daudz tur sevī. Man pašai treniņš ļoti noder, ja ir kādas problēmas ārpus laukuma. Tas palīdz izslēgt domas un izbaudīt treniņu. Uzsitu pa bumbu, un kļūst vieglāk, bet dažreiz emociju ir par daudz un tas var arī negatīvi ietekmēt treniņa procesu.

Paklau, šis mani vienmēr ir interesējis – cik stipri sāp, ja kārtīgi dabū ar bumbu?

Nu, nesāp pārāk! Futbols kaut kā maina attieksmi pret sāpēm, tev sāp, bet tas tikai dod agresiju spēlei. Protams, ir arī zilumi. Ja ārā ir auksts, tev iesit ar aukstu bumbu vai iesit pa seju – nu, nav pārāk patīkami. Bet, esot futbolā, ir adrenalīns, un tik ļoti nejūti to sitienu. Turklāt, ja ej bloķēt aizsardzībā, jau apzināti saproti, ka tev var trāpīt. Sāpes ir tikai mirklis.

Tev ir arī ģimene, tu esi mamma. Kā to var savienot?

Profesionālais futbols nav šķērslis ģimenes dzīvei. Meitas tētis arī agrāk bija futbolists, tagad viņš strādā citu darbu un šobrīd ir Latvijā kopā ar meitu, kurai ir astoņi gadi. Pašlaik nesanāk bieži satikt meitu, bet palīdz tas, ka regulāri ir jādodas uz izlasi Latvijā un tad varu biežāk redzēt meitiņu, divreiz gadā ir atvaļinājumi pa mēnesim. Regulāri sazināmies videozvanos. Protams, kad izlēmu pievērsties futbolam profesionālā līmenī, bija daudz pārdomu, arī tādas kā bailes, jo man jau bija meitiņa. Tobrīd biju U-17 izlases galvenā trenere, arī pati joprojām spēlēju. Tas gads man vispār bija fenomenāls – es tik daudz ko iemācījos un paveicu! Beigu beigās pieņēmu lēmumu, ka to visu var apvienot.

Meita arī spēlē futbolu?

Nespēlē gan, viņa man ir karatiste! Varbūt pēc laika pārdomās un atnāks uz futbolu kā es, kad man bija 12 gadu. Dzīvē sporta veidi var mainīties.

Kā tu pati redzi savu nākotni?

Es noteikti atkal būšu trenere. Arī tagad turpinu daudz izzināt par sieviešu futbolu. Polijā tas ir ļoti populārs, un te ir ļoti daudz grāmatu. Lasu, lai nākotnē man būtu labāks fundaments iet uz priekšu. Es arī redzu, ka meitenes, ar kurām Latvijā reiz strādāju kā trenere, tiešām spēlē labā līmenī. Sekoju viņu paveiktajam un priecājos, ka viņas turpina spēlēt. Tagad, cik ilgi ķermenis un veselība ļaus, es spēlēšu, un tālāk mana nākotne ir būt par treneri.