Esmu veiksminieks un par to nekautrējos!

Ja būtu jāraksturo Jānis Ģīlis pirms 20–30 gadiem un Jānis Ģīlis tagad, ko jūs teiktu?

Domāju, ka neesmu daudz mainījies, vienkārši esmu kļuvis vairāk nobriedis un rāmāks, lai gan atsevišķās jomās esmu gana trakulīgs joprojām. Taču pamatnostādnes ir tās pašas. Ja man jautātu: «Jāni, ko tu darītu, ja varētu atgriezties pagātnē un no jauna plānot savu dzīvi un profesiju?» – teiktu, ka nekļūdīgi ietu to pašu ceļu. Ar šīs dienas viedumu un zināšanām varbūt kaut ko darītu vēl mērķtiecīgāk, varbūt vairāk laika veltītu kādām niansēm, lai ātrāk sasniegtu rezultātu, bet es tāpat būtu darbaholiķis, tāpat būtu kārs pēc jaunām zināšanām un jauniem izaicinājumiem. Vienīgais, ko mainītu, dzīvojot otru dzīvi, – daudz ātrāk censtos sasniegt līdzsvaru, kādu esmu sasniedzis šobrīd. Proti, ja daudz strādā, vismaz tikpat daudz ir jāatpūšas; ja daudz priecājies, šad un tad ir arī jāpabēdājas; ja ir liela fiziskā aktivitāte, jābūt arī pietiekamam miera un miega periodam.

Vai jau bērnībā gribējāt būt ārsts?

Bērnībā sapņoju kļūt par mežsaimnieku vai milzīga autobusa vadītāju, vēlāk – par veterinārstu, taču, beidzot skolu, biju pārliecināts, ka būšu cilvēku ārsts. Interesanti, kad beidzu augstskolu, kāds Rietumvācijas biznesmenis piedāvāja man iespēju reizi mēnesī braukt par autobusa šoferi. Finansiāli tas bija ļoti izdevīgi – ar vienu reisu nopelnīju tik, cik Gaiļezera slimnīcas Mikroķirurģijas centrā veselā gadā. Līdz ar to mans bērnības sapnis zināmā mērā piepildījās. Tas arī deva iespēju nopelnīt līdzekļus, lai turpinātu iegūt izglītību ārzemēs. Kad savulaik papildināju zināšanas plastiskajā ķirurģijā un mikroķirurģijā Kanādā, man piedāvāja tiem laikiem unikālu iespēju – palikt Amerikā uz pieciem gadiem par ķirurga asistentu klīnikā ar 5000 dolāru algu mēnesī. Tolaik Latvijā mana alga bija 110 dolāru mēnesī. Lai gan bija vilinoši, piedāvājumu nepieņēmu. Otrs piedāvājums bija vēl labāks – manas vecmāmiņas otrā vīra dēls, kurš bija emigrējis uz Kanādu, piedāvāja ar visu ģimeni pārcelties uz Kanādu, lai tur vēlreiz beigtu augstskolu un rezidentūru, līdz saņemu pirmo algu. Nepiekritu un atgriezos Latvijā. Saldais ēdiens bija tas, ka pēc daudziem gadiem mans skolotājs Arnis Freibergs, atbraucis uz Latviju un pastrādājis kopā ar mani, atzina: «Toreiz tevi nesapratu, bet tagad saprotu – šī ir tava vieta!» Kopš esmu Amerikas Plastikas ķirurģijas asociācijas biedrs, katru gadu dodos uz konferencēm Amerikā vai Kanādā. Aizbraucot vienmēr sev vaicāju: «Vai tad, ja būtu palicis šeit, es būtu laimīgāks?» Un atbilde vienmēr ir: «Nē!» Strādādams Latvijā kopā ar saviem tautiešiem, sev mīļiem cilvēkiem, radiem un ģimeni, es noteikti esmu laimīgāks. Mana pārliecība ir, ka esmu izdarījis pareizo izvēli. 

Jums piemīt liela uzņēmība un pat drosme, ja reiz padomju gados izvēlējāties apgūt tik sarežģītu profesiju kā mikroķirurģija?

Tolaik tas bija liels izaicinājums un liela uzdrīkstēšanās, jo tādas nozares nebija. Iedomājieties, ir 1985. gads, medicīniskā literatūra nav pieejama, filmu, interneta un skolotāju, kas būtu šādu darbu darījuši, nav. Nebija sonogrāfijas, datortomogrāfijas un citu izmeklējumu – Padomju Savienībā šajā nozarē bija vakuums, un milzīgs, kvalitatīvs lēciens notika tikai tad, kad pavērās iespēja mācīties un stažēties Rietumu valstīs. Tagad grūti iedomāties, ka tolaik veids, kā noteikt diagnozi, bija tikai tava acs, tauste un pacienta iztaujāšana. Labi, bija rentgens, bet nekā cita. Protams, arī tagad nevar paļauties tikai uz aparātu vien, un beigās vienmēr ir cilvēks, kas visu izvērtē, bet aparatūra ļoti atvieglo dzīvi. Lai gan strādāju gandrīz 40 gadu, man joprojām ir interesanti, jo ķirurģijā nav pilnīgi vienādu divu gadījumu – tas vienmēr ir mazais izaicinājums. Veicot jebkuru ķirurģisku operāciju, joprojām nodomāju, ko nākamajā reizē kaut par vienu milimetru varu izdarīt vēl labāk vai veiklāk, lai iegūtu vēl mazliet labāku rezultātu.

Savā kabinetā un operāciju zālē esat saticis daudz vīriešu. Kur slēpjas vīrieša pievilcība?

Vīrietim ir jābūt vīrietim! Viņam jābūt stipram un varenam. Viņam jābūt arī pietiekami iejūtīgam, tālredzīgam un spējīgam rūpēties par savu ģimeni un apkārtējiem. Vīrietim beigu beigās jābūt arī apmierinātam ar sevi, citādi apkārtējie cieš. Vīrietim ir arī savas specifiskās lietas, ar ko viņš dažkārt ir neapmierināts, – lielie mīlas loki, izgāzies vēders vai dubultzods –, lai gan viņš domā, ka neko daudz jau neēd, un nav skaidrs, no kurienes tie tauki nāk klāt, jo – es taču vispār reizi nedēļā eju uz sporta zāli! Jā, un pēc tās apēd divreiz vairāk, nekā iztērējis. No debesīm neviens grams svara mūsos neiekrīt – tie visi nāk no ledusskapja. Ja kilogramu ir par daudz, tātad kaut ko dari nepareizi vai nepietiekami un neiztērē tik daudz kaloriju, cik esi uzņēmis. Bet tāpēc ir padomdevēji, kas var palīdzēt to sakārtot. Protams, vīriešiem ir savas specifiskās, sāpīgās tēmas – dažiem šķiet, ka pie visa vainīgs viņa dzimumloceklis. Reti kāds saka, ka tas viņam ir par garu, par lielu vai par skaistu. Pamatā visi sūdzas par pretējo – ka loceklis ir par mazu, tievu, līku vai ir neizdarīgs un nepaklausīgs.

Sievietes bieži apgalvo, ka vīrieša pievilcīgākais orgāns ir smadzenes, bet vīrieši pārsvarā domā, ka tas ir dzimumloceklis.

Bet dzimumloceklis bez smadzenēm nez vai atrisinās visas problēmas, un otrādi! Ziniet, kā atšķiras vīrieši optimisti no vīriešiem pesimistiem? Pesimisti saka: «Jā, man nestāv un nekad vairs nestāvēs!», bet optimisti priecīgi piebilst: «Jā, bet cik skaisti karājas!»

Kādas lielākoties ir vīriešu vajadzības un vēlmes, ar kurām viņi ierodas plastikas klīnikā?

Daļai vīriešu ir tā pati problēma, kas sievietēm, – novecošana. Dzīve iet uz priekšu, cilvēki ceļo, nemitīgi skatās telefonos un redz skaistas bildes. Tad paskatās spogulī uz sevi un redz, kāds savecējis un krunkains kļuvis, un grib to mainīt. Sevišķi, ja tas neiet kopā ar to, cik sprauns un sprigans viņš jūtas. Tas rada diskomfortu, un ir normāli, ka vīrietis vēlas atbrīvoties no noslīdējušiem plakstiņiem, maisiņiem zem acīm, dubultzoda un tītara kakla. Daudziem problēma ir arī liekie kilogrami, un tad viņi saka: «Labprāt samaksāšu, atbrīvojiet mani no liekajiem vēdera vai sānu taukiem, lai peldbiksēs un kūrortā es justos labāk!» Tāpat diezgan daudzi sūdzas par pārāk īsu dzimumlocekli. Kad to pareizi izmērām, redzam, ka ļoti daudzām tautām dzimumlocekļa vidējais garums ir īsāks nekā vidējais latvieša loceklis, un mums par to tikai jālepojas.

Kāds ir zelta standarts?

Latvija ar dzimumlocekļa vidējo garumu 14,69 centimetri ir 34. vietā pasaulē. Saraksta augšgalā ir Ekvadora, kur vidējais garums ir 17,61, bet pēdējo vietu ieņem Kambodžas vīrieši ar 10,04 centimetriem. Bieži vien, pareizi izmērot dzimumlocekļa garumu, redzam, ka pie vainas ir izlaidīgais dzīvesveids, kāpēc vīrietim loceklis šķiet īss. Kad pavēderē sēžot vai stāvot ir milzīgs tauku slānis, dzimumloceklis ieraujas aliņā, un tauki pārveļas pāri. Ja tauku nebūtu, loceklis būtu normāla garuma un resnuma. Tāpēc šādā gadījumā mēs samazinām tauku apjomu un atļaujam loceklim izlīst laukā, saulītē. Ja loceklis zudis traumas vai patoloģijas dēļ, to rekonstruējam un skatāmies, no kuras ķermeņa daļas paņemt rezerves daļas un ar paša pacienta audiem veidot jaunu. Mūsu arsenālā ir arī metodes, kā locekli pagarināt ķirurģiski, piemēram, speciāla stiepšanas aparatūra. Savukārt apkārtmēra palielināšanai pieejami injicējamie materiāli, implanti, paša taukaudi.

Kā varat palīdzēt uzlabot erekcijas kvalitāti un ārstēt impotenci?

Mūsdienās ir daudz dažādu metožu, kas spēj uzlabot erekcijas kvalitāti. Daudz atkarīgs arī no paša – smēķētājiem agri vai vēlu tas ir viens no pirmajiem asinsvadiem, kas nopietni cietīs, un erekcija būs sliktāka un vājāka nekā tad, ja viņš nesmēķētu. Mūsdienās ir daudz medikamentu, kas spēj uzlabot erekcijas ilgumu, noturību, palielināt tās stiprumu. Ir botulīna toksīns, kas palīdz panākt noturību un ilgstošāku erekciju, ir filleri un paša tauku pārstādīšana, ir dzimumloceklī injicējami materiāli, kas uzlabo erekciju. Ja tas nedod vajadzīgo efektu vai ir kāda patoloģija, trauma vai slimība, izmantojam endoprotēzes. Ar tām panākam, ka atkarībā no protēzes modeļa vai nu dzimumloceklis visu laiku ir kaujas gatavībā, vai arī vīrietis pats to var regulēt – kad jāiet uz pirti vai pludmali, loceklis ir parking režīmā, bet, kad viņam jādarbojas, tas ir drive režīmā.

Vai dabiski erekcijai vajadzētu saglabāties līdz kapa malai?

Dzimumloceklis ir ļoti špāsīgs orgāns, un tam, pirmkārt, vajadzīgas normālas smadzenes, kas spēj to darbināt, normāla inervācija un, protams, arī vēlme, lai stāvētu un viņš varētu savu seksuālo dziņu lietot. Domāju, ka veselam vīrietim ar labu fizisko kondīciju, labu prātu un labām emocijām vienmēr būs vēlēšanās paskatīties uz skaistu sievieti un dzimumloceklis reaģēs. Erekciju ietekmē arī kopējais veselības stāvoklis, tomēr tai vajadzētu saglabāties līdz sirmam vecumam. Dzimumloceklis jau ir tāds pats muskulis kā citi – jo vairāk to darbina, jo darbspējīgāks tas ir. Tāpat daudziem vajadzētu pārskatīt savu attieksmi – atmest smēķēšanu, samazināt liekos kilogramus, sabalansēt darba un atpūtas režīmu, izdzīvot pilnu emociju gammu. Vērts arī analīzēs pārbaudīt, vai organismā pietiek visu elementu, lai tas labi funkcionētu.

Vairākus gadus strādājāt Gaiļezera slimnīcas Mikroķirurģijas centrā, un labi zināms, ka pacients valsts slimnīcā un privātā klīnikā atšķiras. Vai kādreiz netrūkst izaicinājumu, ko rada negaidīts pacients?

Neslēpšu, ka vairākus gadu desmitus naktīs sapņos bieži biju akūtajā mikroķirurģijā, kur atved pacientu ar traumu un esi vienīgais starpnieks starp Dievu un pacienta likteni. Un tikai no tavām zināšanām, prasmes, attapības un veiksmes ir atkarīga cilvēka tālākā dzīve. Tas ir liels izaicinājums, un man tā ilgi pietrūka. Pēdējos desmit gadus šie sapņi ir atkāpušies. Jāsaprot, ka kļūstu vairāk nobriedis, bet šis ir darbs jaunajiem – viņiem jāstrādā daudz, arī pa naktīm, lai sevi pierādītu un kaut ko sasniegtu. Starp citu, nesen tīri intereses pēc pamēģināju atkārtot, vai joprojām spēju uz 0,4 milimetru diametra sēklvada uzlikt septiņas simetriskas šuves. Tas nozīmē, ka attālums ir ļoti, ļoti mazs un kustību amplitūda, ko drīkst pieļaut, ir mērāma milimetra simtdaļās. Jā, izrādās, joprojām spēju to izdarīt.  

Izklausās, ka jūs esat mazliet burvis! 

Nē, vienkārši esmu veiksminieks un par to nekautrējos. Vai man to kāds ir iedevis kā dāvanu? Nē, man kā sešu bērnu ģimenes piektajam dēlam ir bijis jāpacīnās pašam. Savā dzīvē lielākoties esmu trāpījies īstā un sirdij tuvā vietā, kas devusi man šo iespēju. Ar savām priekšnojautām un vīziju, ar savu mērķtiecību esmu to nevis sabojājis, bet izmantojis. Arī privātajā dzīvē man ir izdevies izvilkt pilno lozi – tā ir mana sieviņa Iveta, ar kuru esam kopā 43 gadus. Ja man būtu iespēja atgriezties laikā, noteikti bildinātu šo pašu meiteni. Man joprojām ar viņu ir interesanti, mēs joprojām ļoti daudz runājam, un mums ir kopīgas intereses un ceļojumi. Mums ir arī atšķirīgi hobiji, un mēs respektējam viens otra izvēli. Mums ir forši bērni un aug forši mazbērni. Ja būtu iespēja ko mainīt, es nebūtu darbaholiķis, kas strādā septiņas diennaktis mēnesī un 12 stundas no vietas ķirurģijā. Es būtu atradis labāku līdzsvaru, lai bērni, kas tajā laikā bija mazi, tēti redzētu biežāk. Ja būs lemts strādāt mazāk, vairāk laika veltīšu mazbērniem un varēšu atdot viņiem mazliet no tā, ko nav saņēmuši mani bērni.

Vai pa šiem gadiem esat iemācījies nodalīt darba un privāto dzīvi?

Ķirurgiem ir tā nelaime, ka viņi turpina degt un izdegt par to, ko darījuši dienā. Man dzīvē laimējies, ka pasaulē dažādās vietās esmu saticies ar trim Dalailamas privātajiem ārstiem. Sarunās esmu iemācījies būtisku lietu: ja gribi būt vesels un noderīgs ģimenei, cilvēkiem un pacientiem, tad nedrīksti turpināt dzīvot, kā esi dzīvojis un kā dzīvo lielākā daļa cilvēku. Ir jānošķir – kad ej uz operāciju vai konsultē pacientu, nekas nedrīkst traucēt! Kad esam operāciju zālē, mums nevienam nav mobilā telefona. Arī tad, kad runāju ar pacientu, ieklausos viņā un visas savas zināšanas veltu viņam, lai dotu maksimālo labumu. Bet, kad pacients iziet no kabineta, sākas mana privātā dzīve – minūtes starp pacientiem vai vakarā pēc darba ir mana dzīve, kurā nav vietas domām par profesiju, tāpat kā operāciju zālē nav vietas domām par privātām darīšanām. Lai klausītu šos garīgos skolotājus, esmu ilgi strādājis un tagad esmu daudz veselīgākā balansā nekā kādreiz… Pirms gadiem mani aicināja uzzīmēt savas profesionālās karjeras līkni. Tobrīd domāju, ka esmu tās augstākajā punktā un tālāk notiek lēna lejupslīde. Kādu brīdi dzīvoju ar šo domu, līdz sapratu: «Nē, tā nav stāvēšana uz vietas, tas nav plato, tā ir lejupslīde!» Dzinulis katru vai katru otro mēnesi būt pasaulē un kaut ko jaunu iemācīties, uzzināt un mēģināt darīt labāk, arī vadīt meistarklases un lasīt lekcijas, mani turpina bīdīt uz priekšu. Esmu vadījis 320 meistarklases daudzās pasaules valstīs, ieskaitot Japānu, Filipīnas, Ķīnu, un es kā skolotāju bērns patiešām ar prieku dalos savās zināšanās un palīdzu viņiem būt labākiem ķirurgiem.

gilis.lv

+371 28 300 800 

[email protected]