Vai jau kopš bērnības esat vēlējies būt ārsts?
Bērnībā sapņoju kļūt par mežsaimnieku vai milzīga autobusa vadītāju. Vēlākos gados – par veterinārstu, bet beidzot skolu, biju pārliecināts, ka būšu cilvēku ārsts. Nenāku no mediķu ģimenes, mani vecāki bija skolotāji. Mamma bija pirmā mašīnrakstīšanas skolotāja Latvijā, tēvs bija skolas direktors un skolotājs Rīgas 49.vidusskolā. Biju piektais dēls no sešiem bērniem, un mēs, trīs brāļi izvēlējāmies medicīnas un ķirurģijas ceļu, un pēc tam arī mans dēls un brāļa meita, tāpēc dinastija turpinās.
Interesanti, bet kad biju mazs, autobusi un tramvaji bija ar ļoti maziem lodziņiem. Tad parādījās ikarusi ar lieliem logiem un tos sauca par akvārijiem. Tolaik domāju: izaugšu un stūrēšu tādu autobusu! Un dzīvē tā arī sanāca – kad beidzu augstskolu, viens Rietumvācijas biznesmenis man piedāvāja iespēju reizi mēnesī braukt par autobusa šoferi. Finansiāli tas bija ļoti izdevīgi – ar vienu reisu nopelnīju tik, cik Gaiļezera slimnīcas Mikroķirurģijas centrā strādājot par mikroķirurgu veselā gadā. Līdz ar to mans bērnības sapnis zināmā mērā piepildījās. Tas arī deva iespēju nopelnīt līdzekļus, lai varu turpināt ārzemēs iegūt izglītību.
Kādās skolās esat izglītojies?
Esmu beidzis Rīgas 49.vidusskolu, pēc tam Rīgas Medicīnas institūtu. Vēlāk izglītojos Maskavā, tur arī aizstāvēju doktora disertāciju. Pēc tam papildināju zināšanas plastiskajā un mikroķirurģijā Kanādā. Man piedāvāja tiem laikiem unikālu iespēju – palikt Amerikā uz pieciem gadiem par ķirurga asistentu klīnikā ar 5000 dolāru algu mēnesī. Tolaik Latvijā mana alga bija 110 dolāri mēnesī. Lai gan bija ļoti vilinoši, piedāvājumu nepieņēmu. Otrs piedāvājums bija vēl labāks – manas vecmāmiņas otrā vīra dēls, kas bija emigrējis uz Kanādu, piedāvāja man ar visu ģimeni pārcelties uz Kanādu, lai es tur vēlreiz beigtu augstskolu un rezidentūru līdz saņemu pirmo algu. Nepiekritu un atgriezos Latvijā. Saldais ēdiens bija tas, ka pēc daudziem gadiem mans skolotājs Arnis Freibergs, atbraucis uz Latviju un pastrādājis ar mani kopā, atzina: «Toreiz tevi nesapratu, bet tagad saprotu – šī ir tava vieta!» Kopš esmu Amerikas plastikas ķirurģu asociācijas biedrs, katru gadu braucu uz lielajām konferencēm Amerikā vai Kanādā. Aizbraucot vienmēr sev jautāju: «Vai tad, ja es būtu palicis šeit, es būtu laimīgāks?» Un atbilde vienmēr ir: «Nē!» Dzīvē, ko dzīvoju Latvijā, strādādams kopā ar saviem tautiešiem, sev mīļiem cilvēkiem, radiem un ģimeni, es noteikti esmu laimīgāks. Mana pārliecība ir, ka esmu izdarījis pareizo izvēli!
Kā dzima ideja par savu plastikas klīniku?
Tas bija 1992.gada jūnijā, atgriežoties no Kanādas. Šķita, ka tā ir liela iespēja gan likt lietā iegūtās zināšanas, gan apliecināt sevi darbā. Tāpēc privātklīnikas nodibināšana šķita loģisks solis ar skaidriem spēles noteikumiem. Es zinu, cik maksā, lai šo pakalpojumu varētu nodrošināt un pacientam ir brīva iespēja to izvēlēties vai atteikties. Savukārt es uzņemos pilnu atbildību. Kad sākām, pacientu bija mazāk, mazāk operāciju, tās bija zemākas sarežģītības. Tolaik privātā medicīna vispār tikai sāka attīstīties – ienāca zināšanas un prakse, kas iegūtas ārpus valsts un tas bija liels kvalitatīvs lēciens. Cilvēki ņēma kredītus, domājot, ka tie nekad nebūs jāatdod un vīri pie viena uzprišināja arī sievas un apmierināja viņu iegribas, pārsvarā palielinot krūtis.
Daudzas sievietes vēlas nāk tieši pie jums. Kāds ir jūsu noslēpums?
Domāju, katrs pacients atrod savu ārstu. Man ir prieks, ka daudzi tūkstoši manī ir atraduši savu ārstu un man ir prieks, ka neesmu viņu cerības pievīlis. Bieži vien tās pašas pacientes, kas nākuši bērnībā ar kādām suņu kostām rētām vai atļukušu ausu problēmām, tagad ir pieaugušas, skaistas sievietes un tagad viņas atkal nāk pie manis un mūsu sadarbība turpinās.
Varbūt viens no iemesliem, kāpēc esmu kļuvis par ārstu un izvēlējies šo profesiju – ja pacients nāk ar savu sāpi, un viņam ir grūti uzsākt sarunu, es viņam palīdzu to izdarīt. Otrs – vienmēr cenšos iejusties pacienta ādā un veidot informatīvu, kvalitatīvu un gana draudzīgu sarunu, lai pacientam būtu sajūta – jā, šis cilvēks zina, ko runā un piedāvā, un ne tikai sola debess mannā, bet arī informē par iespējamām novirzēm, un arī zina, kā tās novērst. Svarīga ir personīgā sajūta un uzticēšanās.
Savulaik esat teicis vārdus: «Man patīk strādāt. Man patīk daudz strādāt. Dažu brīdi par daudz.»
Jā, kad bērni bija mazi, bija citi laiki un citas iespējas. Toreiz kredītus dabūt nevarēja, bagāts tēvocis mantojumu man nebija atstājis un bija daudz jāstrādā. Ar šodienas acīm, protams, censtos būt piecos vakarā mājās un nekad nestrādātu pa naktīm un brīvdienās. Bet man nav iespējas pagriezt laiku atpakaļ. Mana vienīgā iespēja ir tagad strādāt mazāk un vairāk laika veltīt mazbērniem. Protams, ka manas lielās noslogotības dēļ ģimenei bija savi ierobežojumi. Tāpēc gribu teikt, ka liela veiksmes sastāvdaļa noteikti ir ģimene, kas tevi saprot un atbalsta, ģimene, kas ir gatava pieciest zināmas neērtības un arī to, ka vakariņu laikā zvana telefons un tevi izsauc uz operāciju zāli. Šajā ziņā man dzīvē arī izdevies izvilkt pilno lozi – tā ir mana sieviņa Iveta, ar kuru esam kopā nu jau 43 gadus. Viņa vienmēr man bijusi liels atbalsts, un arī bērni, kas paaugušies saprata, kāpēc tētis tik daudz strādā. Iveta pēc izglītības ir ginekologs-akušieris, bet pēdējās desmitgadēs viņa ir šīs klīnikas vadītāja. Viņa atvieglo manu dzīvi arī darba laikā, jo ir virkne lietu, par kurām man nav jādomā, jo zinu, ka viņa to paveiks daudz labāk par mani. Mums ir divi bērni – Ansis, kas ir plastikas ķirurgs un strādā gan šeit, gan Stradiņa slimnīcā un meita Zane – pavadījusi veiksmīgu gadu, beigusi maģistrus psiholoģijā un tagad strādā pie savas privātprakses iekārtošanas. Mums ir divi mazdēli un viena mazmeitiņa, ar kuriem šad tad pavadu laiku un mums ir kopā ko darīt un runāt.
Vai pa šiem gadiem esat iemācījies nodalīt darba un privāto dzīvi?
Ķirurgiem patiešām ir tā nelaime, ka viņi turpina degt un izdegt par to, ko darījuši dienā. Man dzīvē laimējies, ka pasaulē dažādās vietās esmu saticies ar trim Dalailamas privātajiem ārstiem. Sarunās esmu iemācījies būtisku lietu: ja gribi būt vesels un noderīgs ģimenei, cilvēkiem un pacientiem, tu nedrīksti turpināt dzīvot, kā esi dzīvojis un kā dzīvo lielākā daļa cilvēku. Tev ir jānošķir – kad ej uz operāciju vai konsultē pacientu, tev nekas nedrīkst traucēt! Kad esam operāciju zālē, mums nevienam nav mobilā telefona. Arī tad, kad runāju ar pacientu, ieklausos viņā un visas savas zināšanas veltu viņam, lai dotu maksimālo labumu. Bet, kad pacients iziet no kabineta, sākas mana privātā dzīve – tās minūtes, kas ir starp pacientiem vai vakarā pēc darba, ir mana dzīve, kurā nav vietas domām par profesiju, tāpat kā operāciju zālē nav vietas domām par privātām darīšanām. To ir viegli pateikt, bet grūti iestrādāt dzīvē. Taču man tas ir izdevies, un kopš 2005.gada, kad veicu vislielāko treniņu, laikam pat ne reizi neesmu slimojis.
Kas vēl jums palīdz vienmēr būt smaidīgam un lieliskā formā?
Lai varētu izturēt garās stundas un nostāvēt pie operāciju galda, vajadzīga laba gan fiziskā forma, gan sakārtota emocionālā pasaule. Man ir savi hobiji – man patīk atrasties uz ūdeņiem, šad tad braucu ar vēja dēli, man ir atpūtas kuģītis, ko pats vadu. Man patīk daudz atrasties mežā, pēc iespējas eju garos pārgājienos, un arī dienās, kad esmu brīvs, cenšos noiet lielus gabalus, mazliet arī paskriet. Man patīk kāpt kalnos, ziemā patīk kalnu slēpošana. Reizi gadā cenšos uzkāpt Himalajos vai citos kalnos un veikt garus pārgājienus, dažkārt arī diezgan grūtus, ierobežotos skābekļa apstākļos. Tā es sevi uzlādēju. Ar sieviņu arī cenšamies vismaz pāris reizes gadā kaut kur aizbraukt, sevišķi, ja to var apvienot ar kādu medicīnas kongresu, un apskatīt zemes, kuras nav redzētas. Tikko skaitīju, laikam esmu bijis kādās 170 valstīs. Bet nav daudz vietu, kur man gribas atgriezties. Viena no tām ir Latvija, kur man vienmēr gribas atgriezties, otra – Austrālija, iespējams, arī Jaunzēlande. Tāpat mani iekšēji uzlādē, kad pēc operācijas redzu daudz priecīgākas, laimīgākas un skaistākas sievietes un man ir prieks kopā ar viņām.
Esat laimīgs cilvēks?
Jā! Ja man vēlreiz dzīve būtu jāliek pa plauktiem, kaut ko racionālāk es darītu, bet kopumā laikam gribētu darīt to pašu un iet to pašu ceļu, kādu esmu gājis.
Atceries, ka esi pelnījusi izskatīties un justies lieliski!
Kontakti:
Plastikas ķirurģijas klīnika
gilis.lv
+371 28300800
[email protected]