Cilvēka dzīves kvalitātes uzlabotājs

Par ko sapņojāt kļūt bērnībā – vai tiešām par to, kas esat tagad?
Nē, tā gluži nevar teikt, lai gan abi mani vecāki ir ārsti. Mana mamma ir ginekoloģe, bet mans tēvs bija mutes, sejas un žokļu ķirurgs. Savā ziņā man bija divi virzieni, kuros izvēlēties darboties. Izlēmu iet tēva pēdās, lai gan viņš mani no tā mēģināja atrunāt. Atminos, ka viņš man teica: «Dari ko darīdams, tikai neej medicīnā!» Viņaprāt, šis darbs ir ļoti grūts, tādēļ tēvs gribēja, lai izvēlos viņa acīs kaut ko vieglāku, piemēram, biznesu. Es tomēr izvēlējos medicīnu. Tad tēvs man teica: «Dari ko darīdams, tikai neej ķirurģijā!» Taču es izvēlējos tieši šo novirzienu. Tēvs piekodināja: «Dari ko darīdams, vismaz neej uz mutes, sejas un žokļu ķirurģiju!» Jo tajā ir visgarākā izglītība, ko Latvijā vispār ir iespējams iegūt. Bet te nu es esmu. Varbūt tēvs ar savu reverso psiholoģiju kaut kādā ziņā mani šajā profesijā ievirzīja, lai gan man pašam liekas, ka es pats to esmu izvēlējies.

Abi mani vecāki ir ārsti. Es izlēmu iet tēva pēdās.

Cik gadu jāvelta mācībām, lai kļūtu par mutes, sejas un žokļu ķirurgu?
Laikā, kad es studēju, pēc vidusskolas sešus gadus bija jāmācās Medicīnas fakultātē. Pēc tam piecus gadus – Zobārstniecības fakultātē, tad vēl tikpat rezidentūrā, ko es gan darīju paralēli.

Kādi bija lielākie izaicinājumi jūsu 11 gadu ilgajā mācību ceļā?

Grūti bija tas, cik ļoti daudz nācās mācīties. Atzīšos, ka vidusskolā es varbūt nebiju pats labākais skolnieks, taču Medicīnas fakultātē nekas cits neatlika kā saņemties. Tur neviens pakaļ neskrien. Gribi – mācies, negribi – nemācies un dodies prom! Es gan biju sevi noskaņojis tā, ka padošanos nevienā brīdī neizskatīju kā opciju. Nācās sevi salauzt un sākt nopietni mācīties. Turklāt tas bija jādara ļoti ilgi. Kamēr mani klasesbiedri jau sen bija tikuši pie diplomiem un strādāja algotu darbu, es turpināju braukāt tramvajā ar studenta atlaidi. Bet noteikti ir tā vērts! Šis darbs ir ārkārtīgi interesants. Nevienā brīdī neesmu nožēlojis, ka izvēlējos darīt tieši to, ko šobrīd daru. Pat vēl vairāk – esmu iestājies arī doktorantūrā, kurā šobrīd gan esmu paņēmis akadēmisko atvaļinājumu.

Esat sava tēva – mutes, sejas un žokļu ķirurga Gunāra Lauska – skolnieks?
Jā, protams. Kamēr vēl mācījos Medicīnas fakultātē, gāju tēvam asistēt un skatījos, kā viņš strādā. Toreiz redzētais noteikti ir iesēdies manā zemapziņā. Cilvēka seja un smaids ir mūsu pirmā vizītkarte, ko apkārtējie pamana uzreiz. Man kā mutes, sejas un žokļu ķirurgam tas uzliek papildu atbildību, jo manu darbu visi uzreiz redz. Starp citu, esmu ieskrūvējis implantus abiem saviem vecākiem. Kad to darīju mammai, tie bija mani pirmie implanti dzīvē, ko es vispār kādam skrūvēju. Toreiz mani pieskatīja rezidentūras vadītājs profesors Ģirts Šalms, un es ar trīcošām rokām visu saskrūvēju. Viss joprojām turas ļoti labi. Mammai par manis paveikto darbu sūdzību nav.

Zobi ir mūsu pirmā vizītkarte, ko cilvēki uzreiz pamana.

Kas ir tie cilvēki, kuri parasti pie jums nokļūst?
Nav tādu mutes, sejas un žokļu ķirurgu, kas darītu pilnīgi visu, ko piedāvā mutes, sejas un žokļu ķirurģija. Katrs specializējas uz kaut ko citu. Mans virziens ir koriģējošā žokļu ķirurģija jeb ortognātiskā ķirurģija. Tā ir ķirurģiska procedūra, kuru izmanto, lai izlabotu dažādas žokļu un sejas kaulu attīstības novirzes. Mūsu, kā mutes, sejas un žokļu ķirurgu, darbības zona ir viss – no matu līnijas līdz pat atslēgas kauliem. Agrāk darbojos ar dažādiem onkoloģiskiem un traumu pacientiem. Šobrīd mans darbības lauks vairāk ir žokļi, zobi, zobu implanti, kā arī kaulu un mīksto audu augmentācijas jeb audu palielināšanas operācijas, kuras parasti veic pirms zobu implantācijas.

Kas jums savā profesijā sniedz vislielāko gandarījumu?
Iespēja palīdzēt cilvēkiem. Palīdzēt gan tikt pie viņam vēlamā rezultāta, gan arī padarīt pēc iespējas mazāk nebaudāmu procesu līdz tam. Mēs, ķirurgi, ļoti labi apzināmies, ka tas, ko darām, nav nekāda SPA procedūra. Šis process ne vienmēr sagādā prieku. Ir lietas, kas vienkārši jāizdara, ja gribi tikt pie laba rezultāta. Pacients bieži cer, ka viss būs pavisam viegli, taču mēs redzam, ka tas diemžēl nav iespējams. Tad iedrošinām pacientu iet mazliet sarežģītāku ceļu, kurā mēs rūpējamies un palīdzam, lai tas būtu pēc iespējas mazāk nepatīkams. Savā ziņā esam mazliet kā psihologi, zinātnieki, mākslinieki un amatnieki. Kad rezultāts ir sasniegts, pacienti atzīst: «Patiesībā nemaz nebija tik traki. Biju gatavojies, ka būs daudz sliktāk.» Šādus vārdus mēs, ķirurgi, dzirdam ļoti bieži. Cilvēki, kas ir nākuši pie mums, atzīstas, ka jau divas dienas pirms tam nav gulējuši un mocījušies ar sirds pārsitieniem jau no domas vien, ka jāsatiekas ar ķirurgu. Taču, kas viss ir beidzies, cilvēki smaida un saka – ne tikai mainījies smaids un seja, bet arī uzlabojusies dzīves kvalitāte.

Pacienti atzīst: «Patiesībā nemaz nebija tik traki.»

Vai ir kādi īpaši pacientu stāsti, kas jums palikuši atmiņā?
Vislielākais prieks ir uzlabot dzīves kvalitāti vecāka gadagājuma cilvēkiem, kuriem bieži vien trūkst jau ļoti daudzi vai pat visi zobi. Daudzi no viņiem vairākus gadus ir staigājuši ar izņemamajām protēzēm. Ar tām var izdzīvot, taču ikdienā sadzīvot ar tādām nav nekāds lielais prieks. Ar laiku tiek zaudēta zobu funkcionalitāte, kuras dēļ cilvēks jau daudzus gadus nav varējis apēst tik iemīļoto ēdienu, piemēram, nokosties no ābola. Cilvēkam ar visiem saviem zobiem tas varbūt liekas sīkums, taču senioram, kurš ik dienu ir domājis par to, kā pietrūkst, zobu funkcionalitātes atgūšana ir liels gandarījums, arī dakterim.

Zobu implanti ir gan māksla, gan precīza zinātne. Kā jūs skatāties uz implantu estētikas un funkcionalitātes līdzsvaru?
Mēs strādājam tikai ar labākajiem implantiem, tādēļ neizvēlamies kompromisus. Nav jēgas uztaisīt funkcionālu zobu, kurš izskatās briesmīgi, un nav jēgas uztaisīt skaistu zobu, kurš nefunkcionē. Mēs tādus netaisām, tādēļ nereti nākas pierunāt pacientu uz kādām papildu ķirurģiskām manipulācijām, kam varbūt viņš pats sākumā neredz jēgu. Piemēram, uz mīksto audu augmentāciju, jo mēs zinām, ka ilgtermiņā šī ķirurģiskā manipulācija pacientam nāks tikai par labu.

Kādi ir galvenie faktori, lai implants ne tikai būtu izturīgs, bet arī izskatītos dabīgi?
Pirmkārt, pareizu materiālu izvēle – gan implantu, gan protēzisko. Otrkārt, pareizi saplānot visus posmus un jau iepriekš paredzēt, kāds būs galarezultāts. Kā savas jomas profesionāļi, mēs tomēr varam mazliet paredzēt arī nākotni un to, kā viss izskatīsies gan uzreiz pēc darba pabeigšanas, gan pēc gadiem desmit. Lielākā daļa Latvijas dakteru cenšas veidot smaidus, kas izskatās superīgi, taču dabīgi. Lai nebūtu tā, ka jau pa gabalu var redzēt – tie ir mākslīgie zobi. Tos visā pasaulē sauc par Turcijas zobiem. Cilvēkus vilina tas, cik ātri tie tiek nodrošināti. Aizbrauc turp, uz tevi paskatās un jau nākamajā dienā kaut ko dara. Pēc pāris dienām viss jau ir pabeigts, un, jā, varbūt tas ir divas reizes lētāk. Diemžēl ne mazums ir dzirdēti stāsti, ka vēlāk cilvēki izvēlas šos zobus pārtaisīt. Zinu, ka daudzās pasaules klīnikās atsakās pieņemt pacientus, kuri ir veikuši ārstēšanu Turcijā, jo ir ļoti daudz problēmu, ko cilvēki pēc tam piedzīvo. Piemēram, jau pēc dažām nedēļām sāk krist nost venīri vai kroņi. Parādās iekaisumi. Kad zvana uz klīniku, kur veica ārstēšanu, tad saka: «Piedodiet, mēs nevaram palīdzēt. Ja vēlies papildu pakalpojumu – maksā!» Lai gan šajā gadījumā papildu pakalpojums ir iepriekšējo kļūdu labojums. Mēs tā nestrādājam un arī nekad nestrādāsim. Mūsu mērķis arī nav dabūt pēc iespējas zemāku cenu, jo ar to nevaram nodrošināt tik izcilu kvalitāti, kāda tā ir šobrīd. Mums vienmēr prioritāte ir tieši kvalitāte un labs rezultāts ilgtermiņā. Mēs saviem pacientiem stāstām arī par riskiem, kas ķirurģijā var būt vienmēr. Man pašam vissvarīgākā ir komunikācija ar pacientu, izskaidrošana un procesa novadīšana līdz galam, kā arī tupināšana sekot līdzi cilvēkam arī pēc tam, kad darbs ir pabeigts. Ja ir jebkādas problēmas, nevienam pacientam nekad nav atteikta palīdzība. Akūtās situācijās cilvēkus esmu pieņēmis arī pēc darbalaika.

Mūsu prioritāte ir kvalitāte un labs rezultāts ilgtermiņā.

Ar cik ilgu laiku jārēķinās cilvēkam, kurš zaudēta zoba vietā grib jaunu?
Tas ir ļoti individuāli. Ja pacientam ir viens zobs, kas jāizņem ārā, viņš sākumā atnāk uz konsultāciju, kurā mēs visu izrunājam un saplānojam. Nākamajā reizē mēs zobu izņemam ārā, ieliekam implantu un uzreiz arī uzliekam kroni. Tas gan ir pagaidu kronis, bet pacients bez zoba ir laiku, ko pavada zobārsta krēslā, – nepilnu stundu. Pacients atnāk uz mūsu klīniku ar zobu un ar smuku zobu arī iziet no tās ārā. Nereti gan ir tā, ka pacientam vai nu pietrūkst kaulu daudzuma, vai ir sliktas kvalitātes cietie vai mīkstie audi. Katru no šiem faktoriem mēs gandrīz vienmēr varam uzlabot, taču tas prasa papildu ķirurģiskās manipulācijas un arī laiku. Tad pie kārotā zoba dažkārt var tikt tikai pēc gada.

Kādas jaunākās tehnoloģijas zobārstniecības un sejas ķirurģijas jomā izmanto pēdējos gados?
Mēs ļoti daudz izmantojam 3D printēšanu. Tā vairs nav nekāda zinātniskā fantastika. Medicīnā tā jau ir absolūta realitāte un tiks izmantota vēl vairāk.  Šobrīd ar metāla 3D printera palīdzību veicam pacienta anatomijai pielāgotas augmentācijas metodes. Parentējam īpašus titāna sietus, ko izmantojam, lai pieaudzētu kaulu. Tas, ko es paredzu, – drīz medicīnā sāks ienākt mākslīgais intelekts. Šobrīd gan ikdienas darbā to vēl neizmantojam. Es gan neuztraucos, ka mākslīgais intelekts varēs raut zobus vai skrūvēt implantus, bet tas var kalpot kā labs atbalsts. Pirmais, kur redzu, ka tas varētu ienākt, ir radioloģija.

Implantu ievietošanas process dažkārt var būt sarežģīts un pacientiem biedējošs. Kā jūs palīdzat pacientiem justies droši un pārliecināti par procesu?
Katram ķirurgam ir sava pieeja, kā viņš komunicē ar pacientu. Sākumā savus pacientus mazliet pabiedēju (smaida). Tas nav skarbums, tā ir realitāte. Mēs veicam ķirurģiju. Tur nav nekā patīkama. Pacientam jau iepriekš ir jāsaprot, ka būs arī kādi nepatīkami momenti vai nu pašas operācijas laikā, vai arī pēc tās. Ja pacients nav gatavs to pieņemt, labāk nemaz neuzsākt ķirurģiju. Fiziski mēs nekādas ciešanas neradām. Tas vairāk ir emocionālais aspekts, kas arī ir ļoti svarīgs. Protams, vienmēr tiek veikta atsāpināšana, un mēs parūpējamies par to, lai pacients nejustu asas sāpes. Nepieciešamības gadījumā varam piedāvāt arī intravenozo sedāciju. Ja pacientam ir absolūti paniskas bailes, šīs manipulācijas iespējams veikt arī pilnā narkozē. To gan izvēlas ārkārtīgi reti, gandrīz nekad. Nevis tāpēc, ka mēs negribētu to dot, bet tāpēc, ka tas nav vajadzīgs. Jo fantastiska lieta ir intravenozā sedācija, kurā tiek pieaicināts anesteziologs. Kā mēs paši par to sakām – pacientam vēnā tiek ievadīts kokteilītis. Tajā ir gan zāles, lai pacientam nesāpētu un būtu mazāk nepatīkams pats process, gan zāles, lai būtu vieglāka atlabšana pēc tam, gan arī zāles, kas šo cilvēku nomierina un pilnībā noņem psiholoģisko spriedzi. Pacients daļēji ir pie samaņas, viņš pats elpo, un vajadzības gadījumā mēs varam arī pakomunicēt, taču cilvēkam šajā brīdī viss ir pilnīgi vienalga. Kamēr mēs darbojamies, viņš ir pusiemigušā stāvoklī, mazliet kā sapņu valstībā.

Manos 34 gados šobrīd man mutē ir tikai viena plomba.

Vai cilvēki ir iemācījušies pārstāt baidīties no zobārstiem?
Šī tendence iet uz pozitīvo pusi, un cilvēki no zobārsta baidās aizvien mazāk. Lai bailes pazustu pavisam, ir jānomainās vēl kādai paaudzei. Jo cilvēks, kas pats baidās no zobārsta, šīs bailes nodod arī nākamajai paaudzei, bieži vien pats to līdz galam neapzinoties. Piemēram, tētis vai mamma, vedot savu bērnu uz zobārstniecības klīniku, kļūst tramīgs, lai gan pašam nekas tajā netiek darīts. Ja vecākam sākas viegla panika, jau tikai ienākot zobārsta kabinetā, bērns to visu ļoti labi nolasa un iztulko kā: «Es nezinu, kas te tagad būs, bet, ja tu uztraucies, tad gan jau nekas labs.» Jo drošāk un biežāk cilvēks iet pie zobārsta un zobu higiēnista, jo mazāk viņam ir jāsatiekas ar mani, ķirurgu (smaida).

Jums pašam ir pazīstamas bailes no zobārsta?

Par laimi, man nav bijis jāizbauda padomju laika zobārstniecība. Esmu gājis tikai uz moderno zobārstniecību, tādēļ no zobārsta nekad neesmu baidījies. Es gan nekad nedusmojos uz pacientiem, kuriem ir bail no zobārsta. Es viņus saprotu. Ja man bērnībā zobi būtu laboti tā, kā to darīja padomju laikā, visticamāk, arī es negribētu nākt pie daktera, kurš kaut ko dara manā mutē. Man ar zobiem ir paveicies. Manos 34 gados šobrīd man mutē ir tikai viena plomba.

Kā tas iespējams?
Jo mana sieva ir higiēniste (smejas). Regulāri veicu higiēnu, ko uzskatu par vienu no svarīgākajām lietām, lai ilgtermiņā saglabātu veselus zobus. Pat ja mēs regulāri tīrām un diegojam zobus, higiēnai ir neatsverama vērtība, īpaši cilvēkiem, kam zobi nav perfekti taisni. Pat ja sākumā tie šķiet lieki tēriņi, ilgtermiņā būs tikai ietaupījumi, jo pilna mutes dobuma higiēna nav pat viena divdesmitā daļa no viena zoba aizvietošanas izmaksām ar implantu. Saglabāt savus zobus ilgtermiņā vienmēr būs labāk, nekā mēģināt tos aizstāt. Bet, ja tas ir jādara, tad nekas labāks par zobu implantiem šobrīd nav izdomāts.

Nekas labāks par zobu implantiem šobrīd nav izdomāts.

Kādu padomu jūs dotu jauniešiem, kuri apsver karjeru zobārstniecībā?

Cilvēkam, kas vēlas strādāt šajā jomā, ir jābūt ļoti augstai morālajai izturībai. Ķirurgam vienmēr ir jāmāk saglabāt vēsu prātu un mieru. Tu nevari sākt psihot. Cilvēkam ir jābūt tendētam uz izcilu rezultātu un jāmāk pieņemt pareizos lēmumus, turklāt dažkārt tas jāizdara zibenīgi. Ir jābūt emocionāli izturīgam, jo slodze ir ārkārtīgi liela. Tā ir gan fiziska, gan arī emocionāla slodze. Ķirurģijā vienmēr var saskarties ar pēkšņām komplikācijām, kuras ir jāmāk atrisināt. Vēl ir jāiemācās iemīlēt mācīšanās procesu, jo ar daudzajiem vairākās fakultātēs pavadītajiem gadiem nekas nebeidzas. Mācības medicīnā turpinās visu dzīvi. Ir jābūt gatavam sevi nepārtraukti pilnveidot – gan braukājot pa konferencēm, gan ejot uz kursiem, gan klausoties vebinārus, gan lasot zinātniskās publikācijas.

Kā jūs uzlādējat savas enerģijas baterijas?
Makšķerējot. Tā ir absolūta mana sirdslieta un relaksācija. Kad tam ir laiks, braucu pa Pierīgas ūdeņiem. Nesen noķēru 85 centimetrus garu līdaku. Agrāk es gāju uz boksu, taču tad man kļuva bail par savām rokām.

Rūpēs par jūsu smaidu jau 30 gadus!

+371 670982 60

www.sirowaclinic.com

[email protected]

Rīga, Katrīnas dambis 16

Seko mums Facebook un Instagram @sirowadentalclinic