Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
1
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Zagt sāka 8 gadu vecumā
Tagad Sergejam kopā ar draugu pieder sociālais uzņēmums, kurā dod darbu arī cilvēkiem, kas iznākuši no cietuma, un viņš citiem stāsta savu pieredzi par to, kā izkļūt no apburtā loka. Stāsta atklāti līdz nežēlībai.
«Es uzaugu Ogrē, pabeidzu 11 klases un devos uz cietumu. 12. klasē nenonācu, jo vasarā mani apcietināja,» savu stāstu sāk Sergejs. No malas nav iespējams pateikt, ka viņš septiņus gadus pavadījis cietumā. Mērķtiecīgs, pārliecināts, ar labu valodu. Tikai telpu, kurā ienācām, viņš pirms sarunas ar skatienu ātri noskenēja. «Tas, ka nokļuvu cietumā, bija loģiskas sekas tam, kas ar mani sākās no pašas bērnības. Jau pirms cietuma biju sācis lietot narkotikas. Un cietums vēl ir veiksmes stāsts, jo otrs ceļš būtu nāve. Iesēdinot cietumā, Dievs mani apstādināja. Pēc būtības tas mani izglāba.
Problēmas ar likumu man sākās jau 13 gadu vecumā, un paveicās, ka nenonācu Strautiņu kolonijā, – es ļoti labi mācījos, tāpēc skola vienmēr deva labu raksturojumu. Lokā, ar ko draudzējos, visi bija bērni no nelabvēlīgas vides. Zagt sāku ļoti ātri, man bija gadi astoņi. Bērnībā dzīvojām diezgan nabadzīgi, tāpēc pirmajā reizē kopā ar draugu nozagām dažus latus un aizgājām nopirkt saldumus – šokolādi ar veselajiem riekstiem un saldos pieniņus. Un man bija gatava shēma – vecāki nevar atļauties, bet es atradu, kā to pats izdarīt.
Cietumā pirmoreiz nonācu 17 gadu vecumā, bet toreiz nosēdēju tikai mēnesi. It kā sapratu, ka uz turieni vairāk negribu, bet turpināju dzīvot, kā dzīvojis. Pēc būtības cietumā mani noveda lietošana. Manā uztverē – alkohols arī ir narkotika, tikai sociāli pieņemama, un alkoholu es sāku lietot 11 gadu vecumā, reizē ar cigaretēm. Mēs dzīvojām kopmītnēs, un tur gandrīz visi bērni bija tādi. Apkārt bija alkoholiķi, bija vecāki puiši, kas gāja cietumā un atgriezās no tā. Kad man bija gadi 16, apzinājos, ka agri vai vēlu sēdēšu.»
Viņš varēja nomirt
Kā Sergejs nonāca cietumā? Alkohola reibumā kopā ar draugu piekāva kādu puisi tā, ka viņš gandrīz nomira. Tajā dienā viņus vienreiz jau bija aizturējusi policija – redzēja iedzērušu pusaudžu bariņu pie Ogres estrādes, aizveda līdz iecirknim, palaida. Bet pilsētas centrā Sergeja draugs satika draudzeni, viņiem sākās strīds, un kāds svešs vīrietis sāka meiteni aizstāvēt.
«Vilku draugu projām, bet viņš turpināja strīdēties, un sākās konflikts. Draugs tikai pirms trim mēnešiem bija iznācis no mazgadīgo kolonijas, un tā bija bīstama situācija. Es sāku iet prom, bet sākās kautiņš. Apstājos, redzu – draugs guļ uz bruģa. Un tas puisis nāk man klāt. Varbūt viņš gribēja tikai runāt ar mani, bet es tā esmu audzis, ka negaidu, kas notiks, situ uzreiz. Tas ir strītlaifs* – jāsit pirmajam, jo nezini, kas būs. Mēs viņu vienkārši piekāvām. Beidzās ar to, ka es dabūju septiņus gadus cietumā, bet mans draugs astoņus.
Bija ļoti smagi miesas bojājumi. Kad man lasīja, kādas tam cilvēkam traumas, izklausījās, it kā kāds viņu būtu dauzījis ar beisbola nūju pa galvu. Viņš gulēja reanimācijā un varēja nomirt. Pēc tam man ļoti mainījās attieksme pret fiziska spēka izmantošanu. Kad sēdēju cietumā, man nevienu brīdi nebija doma, ka sēžu nepelnīti,» atzīst Sergejs.
Septiņi gadi ir daudz. «Iekšēji es nepiekritu domai, ka cietums salauž dzīvi. Es zināju – kad iznākšu brīvībā, man būs tikai 26 gadi! Dzīve tikai sākas. Izlēmu, ka jādara viss iespējamais, lai pretotos degradācijai cietumā. Taču tas nebija iespējams, un es pievienojos cietuma subkultūrai, jo tas bija izdevīgāk, tur man bija pieeja narkotikām un visādi labumi. Cilvēks, kurš cietumā strādā, tik stipri nedegradējas. Bet tie, kas pieturas pie subkultūras, nestrādā, jo tad darbs nozīmē reputācijas zaudēšanu. Tad ir Play Station un narkotikas. Subkultūras ideja ir: esmu pret sistēmu. Un tev visu laiku ir bail, un tu nodari kādam pāri, citādi pāri nodarīs tev. Man ir paveicies, cietums man nav atstājis zīmogu sejā. Varbūt tāpēc, ka es tagad daudz strādāju ar sevi, varbūt tāpēc, ka biju tikai septiņus gadus. Taču es cietumā degradēju savu dzīvi.
Es sēdēju no 2008. līdz 2015. gadam, sākumā Centrālcietumā, pēc tam Valmieras cietumā. Manā laikā jau sākās resocializācijas un motivācijas programmas, bet viss atsitās pret subkultūru. Bet subkultūra cietumos savu laiku ir nodzīvojusi, tajā ir viens liels ļaunums, manipulācija, cilvēku izmantošana, bailes. Viss sāk mainīties, ir dažādas programmas, nāk cita paaudze. Tikai vajag laiku.
Milzīga problēmā ir atkarības. Cietumā sēž ap 85% narkomānu. Kā filmā Veiksmes džentlmeņi: «Vipil, ukral, v tjurmu!» (Iedzēri, nozagi, cietumā!) Šodien ir tas pats, tikai nav vipil, bet ieduries. Tur nesēž bandīti, kas laupa bankas! Tur sēž par to, ka atņēmuši mobilo telefonu, lai iešļircinātos, dzērumā aizdzinuši mašīnu… Nav tā, ka visi, kas tur sēž, ir ļaundari. Lielākoties dzīvē viņi paši ir cietušie. Viņi nemāk sevi aizstāvēt un aizstāvēt savas robežas.»
Uz somiņām skatīsies vienmēr
Iznākot brīvībā, nekas nenotiek pēc burvja mājiena. Sākas jau ar to, ka pēc nosēdētajiem gadiem nav sociālo iemaņu. «Cilvēks pēc ieslodzījuma pieradis, ka viņam visi kaut ko dod. Bet tagad nedod! Viņš apvainojas. Un sastopas ar to, ka viņu nekur negrib. Kas viņam atliek? Atkal satikties ar to loku, kur ir tādi paši kā viņš. Tur jau neiet, lai atkal izdarītu noziegumus, nē, vienkārši tā ir tā lielās pasaule daļiņa, ar kuru viņš māk sadarboties. Kad šie cilvēki apvainojas uz pasauli, tad iekšēji dod sev atļauju – es drīkstu apzagt!
Ko jūs darītu, ja pie jums atnāktu cilvēks un teiktu: esmu 18 gadu nosēdējis? Jūs prasītu, par ko viņu tiesāja. Zādzības, laupīšanas, miesas bojājumi. Jūs būtu gatavi viņu ņemt darbā? Nē, vēl vajadzēs slēpt somiņas! Un tie mehānismi tādi ir, šis cilvēks skatīsies uz somiņām. Es pats joprojām, kad ieeju pie kāda dzīvoklī, izvērtēju, kas kur stāv. Tu katru reizi izvēlies. Ja es ieeju saimniecības preču veikalā un man mājās notiek remonts, es gribu nozagt urbjus un skrūvgriežus, jo zinu, kā to izdarīt. Tu katru reizi izvēlies, jo tā doma atnāk vienmēr. Cilvēki mainās, domāšana mainās – bet paiet gadi, un ar sevi jāstrādā.»
Sapratu, ka man nav jūtu
Kad Sergejs iznāca no cietuma, viņu gaidīja sieva un māte. Puisis, kurš cietumā nonāca burtiski no skolas sola, ieslodzījuma laikā bija paguvis apprecēties. «Man paveicās, jo no cietuma nonācu siltā dīvānā, nevajadzēja zagt, lai iegūtu iztiku. Bet es pēc iznākšanas vēl pusotra gada turpināju lietot vielas.
Un tad 27 gadu vecumā attapos, ka kaut kas jāmaina. Bija Jaungada svinības, mēs ar sievu bijām atbraukuši pie mammas uz Ogri un skatījāmies salūtu. Man bija līdzi vieglās narkotikas un šampanietis, atvēru šampanieti, ielēju viņām glāzēs un pats dzēru no pudeles. Dzēru un sapratu, ka man ir pilnīgi vienalga, vai šodien ir Jaungads vai vienkārši otrdiena. Es nejūtu neko – ne mīlestību, ne prieku. Atcerējos, kā 19 gadu vecumā sagaidīju pirmo jauno gadu cietumā. Kamerā pie tukša galda, taču pie loga redzēju salūtu, un bija Jaungada brīnuma sajūta. Bet tagad esmu brīvībā, man viss ir, taču es neko nejūtu. Sapratu, ka esmu morāls un emocionāls līķis, tikai dzīvnieks, kas lieto. Un daru visu tikai tādēļ, lai dabūtu vielu. Mana galvenā problēma bija lietošana. Es nonācu cietumā, jo biju piedzēries, kad piekāvām to cilvēku.
Es gribēju kaut ko mainīt. Zināju, uz kurieni jāiet, jo jau cietumā biju saskāries ar atveseļošanas programmu. Tajā darbojās tādi paši kā es, narkomāni un cietumnieki, kas mainījuši savu dzīvi. Manam temperamentam tas derēja, jo viņi neko nepamāca, tikai dalās ar pieredzi un dod izvēli. Tā ir morāla atbalsta grupa, kas strādā pēc 12 soļu programmas, taču ir tradīcija, ka publiski mēs to nenosaucam.
Tas nebija viegli, bet vakar pagāja četri gadi un seši mēneši, kopš es neesmu neko lietojis. Tā man bija otra dzimšanas diena. Mana dzīve radikāli mainījās. Mana domāšana ir mainījusies, es jūtu, ka cietums mani laiž vaļā. Bet man vienmēr jāatceras, no kurienes esmu atnācis.
Es joprojām esmu atkarīgais, un es ar to strādāju. Man tagad nav problēmu ar narkotikām, bet varu krist atpakaļ, ja nestrādāšu ar sevi.»
Sāka savu biznesu
«Pēc cietuma biju iekārtojies darbā par pārdevēju konsultantu. Uzreiz darbu dabūt nevarēju, bet biju neatlaidīgs, sacerēju sev CV – jo nevarēju taču teikt, ka pirms sešiem mēnešiem esmu iznācis no cietuma. Taču man bija nobloķēti konti, pēc tiesas bija 10 000 latu parāds, un es nevarēju atļauties neko. Vēlāk ieguvu autovadītāja apliecību, un tad tā mani baroja.
Pēc tam satiku savu tagadējo kompanjonu, un mēs sākām savu biznesu. Sākumā tirgojām lietotu sadzīves tehniku un ziemas riepas no Somijas, un pamazām esmu iemācījies tik daudz, ka tagad esmu līdzīpašnieks. Mūsu uzņēmums Time TR LV nodarbojas ar sadzīves tehnikas remontu, tirdzniecību un loģistiku, un mums ir piešķirts sociālā uzņēmuma statuss.
Mēs to nesākām apzināti, bet visu laiku iznāca tā, ka blakus bija cilvēki ar problēmām, pārsvarā atkarībām, un mēs devām viņiem darbu, dažiem devām iespēju padzīvot mūsu noliktavā, – jo mums ir tāda dzīves filozofija. Tikai pēc tam uzzinājām, ka ir programmas, kas atbalsta, ja tu strādā ar cilvēkiem no cietuma un vēl dažām sociālajām grupām. Mēs tādi jau bijām un sapratām, ka varam dabūt milzīgu atbalstu. Tagad pirmo mēnesi esam atguvušies pēc krīzes, tāpēc pie mums strādā tikai četri tādi cilvēki, bet agrāk bija arī astoņi. Ir bijis visādi, daži mums ir uztaisījuši arī nepatikšanas. Visgrūtāk komunicēt ar apkārtējo pasauli ir tiem, kas nāk no cietumu subkultūras. Lielākais, ko es varu iedot tādam cilvēkam, – ar personīgo piemēru parādīt, ka dzīve var mainīties. Man ir veiksmes stāsts, un es saprotu, ka tāpēc man tagad jādod citiem. Pat ja vienam no viņiem izdosies savu dzīvi mainīt, tā būs liela uzvara. Savas atveseļošanas programmas ietvaros es arī apmeklēju cietumus un stāstu, ka dzīvi var mainīt un ir iespējams dzīvot, ja tu neduries un nesēdi cietumā.»
Precējās negodīgu iemeslu pēc
«Kad biju sācis normālu dzīvi, man piedzima meita, un tajā brīdī man atgriezās jūtas. Pirms tam man lietošanas dēļ nebija nekādu jūtu. Bet atnāca mīlestība un vēlme rūpēties par meitu. Pirms tam es skatījos uz sievu un nevarēju saprast – ko es jūtu pret viņu? Bet tagad saprotu, ka mīlu savu sievu.»
Kā Sergejs cietumā varēja apprecēties? «Protams, telefoni cietumos ir aizliegti, bet nevienam nav noslēpums, ka tie tur ir pieejami. Mēs iepazināmies sociālajos tīklos, portālā one.lv. Mans mērķis bija arestanta interese – atrast sievieti, kura ar mani apprecētos, lai varu iet uz ilgstošās tikšanās reizēm, kas notiek atsevišķās telpās. Tur man var atvest ēdienu un, ja atbrauc sieviete, var notikt intīma tikšanās. Tāds bija mans mērķis.
Pirms tam bija viena meitene, kuru es mīlēju kopš skolas. Viņa braukāja pie manis uz cietumu, bet precēties negribēja. Mēs pašķīrāmies, un es sāku meklēt citu, iepazinos, sākām komunicēt. Man bija savi mērķi, kāpēc es gribēju precēties. Bet, laikam ejot, uzzināju, ka manai sievai arī nav parasts dzīves stāsts un ir sāpes no bērnības, un jutu, ka man pamostas sirdsapziņa. Tad piezvanīju un izstāstīju patiesību par sevi – ka esmu narkomāns, ka laulību man vajag tādēļ, lai viņa var brīvi nākt uz svidankām. Taču viņa tik un tā brauca pie manis, un mēs apprecējāmies. Pēc salaulāšanās es vēl divus gadus biju cietumā.
Es joprojām esmu atkarīgais, un visvairāk manas atkarības izpausmes redz tuvākais cilvēks, sieva. Bet es cenšos, un šodien iznāk labāk nekā vakar. Sieva ļoti daudz ieguldījusi, lai man parādītos iespēja kaut ko mainīt savā dzīvē. Viņai ir tāds temperaments, kas dažreiz besī ārā – vienkārši pielīp kā pirtsslotas lapa! Bet man tas daudz ir devis.
Daudzi mani draugi un klasesbiedri nenodzīvoja līdz 25 gadiem. Kad es vēl lietoju, biju pārliecināts, ka tas ir uz mūžu un nav iespējams atmest. Agrāk jokoju par citiem: nu, ja viņš atmetīs, tad tikai tad, kad Dievs personīgi būs pieskāries viņa pierei ar pirkstu. Tagad saprotu, ka Dievs ar pirkstu pieskāries manai pierei. Esmu domājis – kāpēc ar mani tā notika? Un saprotu, ka varu daudz iedot citiem. Man ir iedots, un tagad varu iedot es.»
“Sabiedrības informēšanas kampaņa “Nenovērsies! Atbalsti un iesaisties! Resocializācija ieslodzītajām un sodu izcietušajām personām” tiek īstenota projekta “Resocializācijas sistēmas efektivitātes paaugstināšana” ietvaros ar Eiropas Sociālā fonda finansiālu atbalstu.”
