Audzējs plaušā. Vakar un šodien

Skaidro: Dr. SIGNE PLĀTE

• Onkoloģe, ķīmijterapeite ar 31gada pieredzi.
• Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas Onkoloģijas centra Ķīmijterapijas un hematoloģijas klīnikas Ķīmijterapijas nodaļas vadītāja.

– Dakter, mēs abas esam piedzīvojušas arī padomju laikus, kad fluorogrāfa apmeklējums bija obligāts – sieviete nevarēja tikt pie ginekologa, ja nebija profilaktiski pārbaudījusi plaušas! Tagad? Ja es tā cītīgi piedomāju, kad man veikts plaušu rentgens… Laikam pirms gadiem četriem, pieciem, kad dakterei bija radušās aizdomas par plaušu karsoni.

– Principā tas ir nepareizi. Attiecībā uz plaušu vēža skrīningu katrai valstij ir cita pieeja, jo tiek ņemts vērā ekonomiskais aspekts – finansiālais ieguldījums pret ieguvumu. Latvijā nav valsts apmaksāta plaušu vēža skrīninga, bet pēc būtības es sacītu, ka reizi divos trijos gados ikvienam vajadzētu veikt  plaušu rentgenogrammu, divās projekcijās – no priekšas un no sāniem. Smēķētājiem pēc piecdesmit gadu vecuma – pat katru gadu. Uz šo izmeklējumu var nosūtīt ģimenes ārsts. Tam ir racionāls pamatojums. Proti, plaušu vēzis joprojām ir viens no izplatītākajiem audzējiem Latvijā. Kopējais jaunatklāto pacientu skaits ik gadu ir ap tūkstoti, un ielaisto gaidījumu – ļoti daudz.

– Bet, ja godīgi, laika gaitā plaušu vēzis manā un, pieļauju, daudzu zemapziņā iekodējies kā smēķētāju slimība. Vārdu sakot, uz mani tas neattiecas!

– Jā, plaušu vēzis ir ciešā sazobē ar smēķēšanu un arī ar pasīvo smēķēšanu. Taču ir plaušu vēža formas, kuras biežāk attīstās tieši sievietēm nesmēķētājām. Tāpēc es teiktu, ka iespēja saslimt ar plaušu vēzi ir jebkuram. Kādreiz mūsu pacienti brīnās: «Kā man varēja būt audzējs?!» Tad mēs viņam atbildam: «Kāpēc tieši jums nevarēja būt?» Ar plaušu vēzi slimo arī sievietes, slimo jaunas sievietes, slimo nesmēķētājas. Tāpēc ieteikumam veikt kvalitatīvu rentgenogrammu jāpaliek spēkā. Nevar sevi mierināt, ka – esmu taču sieviete, aktīva, izglītota, nelietoju alkoholu, nekad neesmu smēķējusi, pareizi dzīvoju… Nē, tas nedarbojas!

– Kas vispār ir plaušu vēzis?

– Pirmkārt, tā vairs nav viena slimība, bet – daudzas slimības ar dažādu terapiju, iznākumu, dzīvildzi. Šis ir svarīgākais aspekts mūsdienu medicīnā, kas būtu jāsaprot arī pacientiem. Proti, līdz 1999. gadam diagnoze bija vienkārši plaušu ļaundabīgais audzējs – labās vai kreisās plaušas, apakšējās vai augšējās daivas un sīkšūnu vai nesīkšūnu… Sīkšūnu plaušu vēzis attīstās no neiroendokrīnajām šūnām un vairāk līdzinās sistēmiskai slimībai, tas ļoti ātri aug un iet plašumā. Labi padodas ķīmijterapijai, bet tikpat ātri var atjaunoties. Nesīkšūnu plaušu vēzis iedalās vēl citos veidos. Adenokarcinoma ir biežākā forma, parasti tā rodas no sīko bronhu gļotu dziedzeriem plaušas perifērijā. Tai piemīt nosliece agrīni dot metastāzes reģionālajos limfmezglos un attālās vietās. Pacientiem ar adenokarcinomu iepriekš var būt bijusi hroniska plaušu slimība, jo šie audzēji biežāk rodas rētaudos. Cita forma ir plakanšūnu karcinoma – tā parasti rodas centrālajos elpceļos un, augot lielākai, traucē normālu gaisa plūsmu, rodas elpas trūkums un ilgstošs klepus ar krēpām. Var būt asins spļaušana. Plakanšūnu karcinoma ir biežākais vēža veids smēķētajiem. Savukārt trešajam nesīkšūnu plaušu vēža veidam lielšūnu karcinomai, kas sastopama retāk, raksturīga strauja augšana un plašas metastāzes. Parasti tā sākas plaušu perifērijā un plaušu apvalka kairinājuma dēļ var izraisīt stipras sāpes krūtīs, arī šķidruma uzkrāšanos telpā starp plaušu un krūškurvja sienu, mokošu klepu un elpas trūkumu.

Bet – plaušu vēzim ir dažādas formas. Kopš notiek pētījumi par audzēju ģenētiskajiem apakštipiem, ir izdalīti vismaz septiņi standarta plaušu vēža veidi, kuri tomēr ir diezgan atšķirīgi. Turklāt, atkarībā no tā, kādas ģenētiskās izmaiņas ir audzēja šūnā, radīti atbilstoši medikamenti. Tātad teorētiski var būt septiņi plaušu vēža pacienti un katrs saņem pilnīgi citus medikamentus. Proti, katrs tiek ārstēts pilnīgi atšķirīgi, lai gan viņiem visiem ir, pieņemsim, labās plaušas augšējās daivas vēzis.

– Vai nosliece uz plaušu audzēju pārmantojas?

– Nav tādas pacientu grupas, kurai šī iemesla dēļ ieteiktu ātrāk vai biežāk izmeklēties. Pie plaušu vēža rašanās svarīgāki ir dažādi ārējie faktori. Cilvēks strādājis lauksaimniecībā un regulāri miglojis laukus ar ķimikālijām, turklāt smēķējis… Plaušu vēzim ir saistība ar izsmēķēto cigarešu daudzumu. Tas attiecas arī uz tiem, kas atmetuši smēķēšanu. «Dakter, ko jūs man stāstāt – es jau divus gadus nesmēķēju!» Lieliski, ka tu divus gadus nesmēķē, bet visā mūžā izsmēķēto cigarešu skaits tāpēc nemazinās un to kancerogēnā, vēzi izraisošā, iedarbība akumulējas, uzkrājas. Tāpēc sievietēm, kuras jaunībā regulāri smēķējušas, noteikti būtu jākontrolējas. Pie ārējiem faktoriem pieder arī gaisa kvalitāte.

– Lasīju, ka plaušu vēzi biežāk atklāj bibliotekārēm. Putekļi pie vainas?

– Grāmatu un papīru masa rada lielu daudzumu putekļu, kuru sastāvā ir rinda kancerogēnu vielu – svins un citas. Plus slēgta telpa un, iespējams, ilgtermiņa saskarsme ar pelējuma sēnīti, ko nepamana. Ja plaušu gļotāda ilgstoši tiek kairināta, organisms atbild ar hronisku iekaisumu.

– Saslimšana ar kovidu arī jāuzskata par ārējo apstākli?

– Pasaule par to jau zvana trauksmes zvanus – ka Covid-19 ietekmē palielināsies plaušu fibrotisko slimību pacientu skaits, kas varētu būs liels slogs veselības aprūpes budžetam, jo cilvēkiem varētu rasties invaliditāte elpas trūkuma dēļ. Un, ja ir dziļas fibrozes un plus vēl kādi citi faktori, uz šāda fona šūnu ļaundabīgās mutācijas, protams, attīstās daudz labāk. Bet tas nenotiks pēc gada vai diviem, vai trim. Lielāku plaušu audzēju uzliesmojumu mēs varētu sagaidīt pēc gadiem desmit – tiem pacientiem, kuriem kovids plaušās būs atstājis fibrotiskas izmaiņas. Lai gan pēdējā laikā arvien plašāk parādās ziņojumi, ka kovida izraisītās plaušaudu pārmaiņas tomēr bieži resorbējas un fibrozes pacientu varētu nebūt tik daudz.

– Plaušu vēzis tradicionāli ir viens no nāvējošākajiem, un sliktā perspektīva arī var atturēt no vēlmes pārbaudīt plaušas… Ko jūs solāt tiem, kam tagad atklāj plaušu vēzi?

– Šīsdienas situāciju nevar salīdzināt ar to, kāda tā bija vēl pirms gadiem trim. Tad mums tiešām nebija, ko pacientam ar ielaistu plaušu vēzi piedāvāt – pāris ķīmijterapijas shēmas, bet ar tām pat pie visizcilākās slimības gaitas izdevās sasniegt, ka cilvēks nodzīvo vien deviņus mēnešus… Toties tagad mūsu rīcībā ir plašas ārstēšanas iespējas, salīdzinot ar citiem ļaundabīgajiem audzējiem, plaušu vēža ārstēšanā ir ļoti labi sakārtota medikamentu kompensācijas sistēma. Valsts tagad apmaksā arī jaunos imūnterapeitiskos līdzekļus, ģenētisko izmeklēšanu un kopš pagājušā gada novembra, ja nepieciešams, šķidruma biopsijas izmeklējumu, kas Latvijā ir inovatīva lieta.

Plaušu vēža ārstēšana ir atkarīga no stadijas. Ja audzējs diagnosticēts pirmajā, otrajā stadijā, ķirurgs to izgriež. Operāciju varianti ir vairāki: ķīļveida rezekcija – neliela plaušas fragmenta izgriešana kopā ar audzēju; lobektomija – plaušas daivas izgriešana; pneimonektomija – visas plaušas izgriešana. Iespējamas gan vaļējas operācijas, gan endoskopiskas operācijas – caur maziem griezieniem. Mums ir izcili plaušu ķirurgi abās universitātes slimnīcās – gan Stradiņos, gan Austrumu slimnīcas Tuberkulozes un plaušu slimību centrā. Pēc operācijas, atkarībā no tā, cik limfmezglu procesā iesaistīti, var būt ķīmijterapija vai staru terapija. Ir gadījumi, kad pirms operācijas pacients saņem četrus ķīmijterapijas kursus, to sauc par neoadjuvantu ķīmijterapiju un tā iekaro arvien lielāku vietu. Bet visi šie gadījumi, kad iespējams audzēju operēt, ir laimes stāsti – šie pacienti var iegūt pilnu remisiju, rentgenoloģiski audzēju vairs neatrod.

Savukārt, ja veidojums nav operējams, tad, atkarībā no audzēja izplatības un ģenētiskajām izmaiņām, konsīlijs izvēlas, kuru no daudzajiem ārstēšanās ceļiem pacientam iet – vai tā būs ķīmijterapija, vai ķīmijterapija un staru terapija, vai mērķterapija, vai imūnterapija.

Šim nolūkam izmanto jaunās paaudzes sekvencēšanas tehnoloģijas (Next Generation Sequencing, NGS). Pilna audzēja genoma sekvencēšana, kad tiek meklētas alterācijas vairāk nekā 300 gēnos, maksā milzu naudu, bet valsts to apmaksā. Analīzes veic Austrumu slimnīcas laboratorijā. Tipiskākās mutācijas ir epidermālā augšanas faktora receptors (EGFR jeb Epithelial Growth Factor Receptor) – proteīns, kas atrodas uz šūnu virsmas un veselām šūnām palīdz augt un dalīties, un ALK jeb anaplastiskas limfomas kināzes mutācijas – tad notiek pastiprināta šūnu dalīšanās, jo tiek aktivizēti šūnu iekšējie procesi un rezultātā šūnas zaudē kontroli. Ir vēl citas līdzīga veida ģenētiskās izmaiņas – ROS, BRAF, NTRK, MET, RET, bet jebkurā gadījumā mēs meklējam tās, kurām ir atbilstošas zāles.

Vēl ir pacienti, kuriem netiek atrasta neviena no mutācijām, toties konstatē PD-L1 (programmētās nāves ligands 1) receptorus. Proti, audzējs izveidojis sistēmu, kas ļauj apmānīt organisma imūnsistēmu un nedod tai iespēju uzzināt par audzēja eksistenci, līdz ar to vēža šūnas var netraucēti vairoties un izplatīties. Mehānisms ir interesants… Audzēja šūnas uz savas virsmas iznes šos specifiskos receptorus PD-L1, savukārt uz imūnsistēmas šūnām atrodas PD-1 receptori. Savienojoties PD-L1 un PD-1 receptoriem, organisma imūnsistēmas šūnas notur audzēja šūnas par vesela organisma šūnām, tādēļ tās neiznīcina…

Ķīmijterapiju plaušu vēža gadījumā piedāvā tiem pacientiem, kuriem nav atrasta neviena specifiska ģenētiska izmaiņa, pret kuru ir radītas konkrētas zāles. Jā, ķīmijterapija ir visvecākā medikamentozās terapijas metode – tā eksistē jau kopš pagājušā gadsimta 40. gadiem, kad kara laikā atklāja, ka kaujas vielas iznīcina audzēju. Šodien, protams, ir citas zāles, bet, vienkārši sakot, ķīmijterapija ir šūnu inde – tā iznīcina jebkuras ātri dalošās šūnas, nešķirojot, vai tas, pieņemsim, ir plaušu vēzis vai krūts vēzis, vai jebkāds cits audzējs. Turklāt ķīmijterapija iznīcina audzēja šūnas vienīgi konkrētā dalīšanās fāzē. Kādreiz pacienti saka: «Man taču to indi jau iepilināja! Kāpēc vēl jānāk uz ķīmiju?» Tāpēc, ka tā audzēja daļa, kas ir kādā citā dalīšanās fāzē, no konkrētā ķīmijterapijas kursa neaiziet bojā.

Pacientiem, kuriem atklāj konkrētas gēnu mutācijas, nozīmē mērķterapiju, kas nobloķē konkrēto receptoru, lai vēzis vairs nevarētu augt. Piemēram, cilvēkiem, kuriem ir pierādītas specifiskas EGFR mutācijas, terapijā izmanto EGFR tirozīnkināzes inhibitorus – tās ir tabletes, kas nogalina vēža šūnas, kas satur konkrēto EGFR mutāciju. Ja analīzes atbildē rakstīts, ka ALK ir pozitīvs, kas nozīmē, ka ir atrasta šī konkrētā mutācija, pacients saņems mērķterapiju ALT inhibitorus jeb bloķētājus.

Savukārt tie, kam konstatē PD-L1 receptorus, saņem imūnterapiju. Tai nav nekādas saistības ar C vitamīnu vai ķiplokiem – ar imunitātes stiprināšanu, kā cilvēki tradicionāli mēdz iedomāties. Nē, imūnterapijas pamatā ir paša organisma imūnsistēmas stimulēšana, lai tā cīnītos pret audzēju. Imūnterapijas zāļu būtība ir likvidēt audzēja radīto viltīgo aizsardzības sistēmu – padarīt audzēju kailu, ja tā drīkst sacīt, bloķēt šos receptorus, kas atrodas gan uz audzēja šūnām, gan organisma imūnsistēmas šūnām. Rezultātā paša pacienta imūnsistēmas šūnas ierauga problēmu, jo nu tā atpazīst vēzi, dodas turp un var audzēja šūnas mērķtiecīgi iznīcināt. Mehānismu, kā notiek bremzējoša imūnsistēmas regulācija, atklāja ASV un Japānas zinātnieki Džeimss Elisons un Tasuku Hondzjo, un 2018. gadā viņi par to saņēma Nobela prēmiju medicīnā. Šis ir viens no lielākajiem sasniegumiem onkoloģijā kopš 2000. gada. Valstīs, kur imūnterapiju lieto jau labu laiku, – piemēram, Skandināvijā ir pacienti ar metastātisku 4. stadijas plaušu vēzi, kuru dzīvildze ir pāri pieciem gadiem un tuvojas jau desmit gadiem.

Labā ziņa: arī Latvijā tagad nosaka PD-L1 receptorus un ir pieejamas imūnterapijas zāles.

Bet – pie konkrētiem kompensācijas noteikumiem: lai valsts šo terapiju apmaksātu, PD-L1 jābūt vismaz 50 procentiem audzēja šūnu. Jo lielāks ir šis skaitlis, jo lielāka iespējamība, ka imūnterapija strādās. Bet, protams, es gribētu, lai pacientiem būtu iespēja izmantot šīs zāles arī pie mazāka PD-L1 procenta.

– Kādi ir rezultāti, ārstējoties ar imūnterapiju?

– Vispirms atšķiras medikamenta lietošana. Cilvēks ierodas stacionārā saņemt savu injekciju reizi trīs nedēļās, brauc mājas un dzīvo savu normālo dzīvi, it kā nekāda plaušu vēža nebūtu. Mums tagad ir pacienti ar ielaistu plaušu audzēju ceturtajā stadijā, kuriem audzējs nav pilnībā izzudis, – rentgenoloģiski tas redzams, tātad ir daļējā remisija, bet, pateicoties imūnterapijai, viņiem vairs nav nekādu slimības pazīmju un dzīvildze pagarinājusies pāri diviem gadiem. Mums ir pacienti, kuriem ir pilnībā izzudis audzējs, – rentgenoloģiski viņus izmeklējot, audzējs plaušās vairs nav redzams. Agrāk pie nesīkšūnu plaušu vēža pilnu remisiju varēja iegūt vienīgi tad, ja to atklāja pirmajā stadijā un izoperēja.

– Un kā darbojas mērķterapija?

– No mērķterapijas audzēja brukšana notiek mazliet lēnāk nekā no ķīmijterapijas, un tāpēc arī iespējamās blakusparādības – slikta dūša, vemšana, caureja, aizcietējums, tūska, vājums – ir mazāk izteiktas. Audzējs brūk, un plaušās pēc ārstēšanās vairs nevar ieraudzīt nekādas pazīmes, ka tajās kādreiz bijis vēzis. Ja ārstēšana ar medikamentiem notikusi kopā ar staru terapiju, tad var saglabāties kāda neliela limfmezgla atlieka vai kalcinētas izmaiņas. Tāpēc ir tik svarīgi, ka tagad valsts apmaksā arī pozitronemisijas tomogrāfijas (PET) izmeklējumu, jo tad var noskaidrot, vai limfmezgls, ko mēs redzam, vēl ir onkoloģiski aktīvs vai tikai veca rēta. PET izmeklējuma laikā organismā tiek ievadīta radioaktīvā viela, kas ir savienota ar glikozi. Šo glikozi kopā ar radioaktīvo vielu uzsūc šūnas, kas aktīvi vairojas. Tā kā audzēja šūnas patērē ļoti daudz enerģijas, tās uzņem radioaktīvo vielu vairāk nekā veselās organisma šūnas. Savukārt skeneris uztver, kurā vietā ir vislielākā radioaktīvās vielas koncentrācija.

– Un, ja slimība atgriežas, tad…

– Rīkojamies atkarībā no tā, cik ilgs laiks pagājis kopš remisijas vai daļējas remisijas. Ja vairāk par gadu, tad visā pasaulē uzskata, ka ir lietderīgi veikt jaunu audu vai šķidruma biopsiju, lai noskaidrotu, kas noticis, jo audzēji maina savu ģenētisko struktūru un iegūst jaunas mutācijas. Ja atklājas citas mutācijas, tad iespējama pavisam cita terapija. Savukārt, ja pagājis vairāk par gadu kopš remisijas un ir bijusi laba reakcija uz pirmās kārtas terapiju, un pēc struktūras audzējs ir tāds pats, tad izmanto tieši tādu pašu ārstēšanu. Ja kopš pilnas vai daļējas remisijas pagājis mazāk par deviņiem mēnešiem, tad ir skaidrs, ka iepriekšējā terapija nav ilgnoturīga un izvēlas citu – otrās līnijas – terapiju. Tai arī ir vairāki varianti. Ja slimības atjaunošanās notikusi plaušā, tā ir viena situācija, bet pavisam cita, ja ir attālas metastāzes kaulos. Kaulu metastāzes kādreiz staro, kādreiz operē.

– Cik reizes var šādi atkārtoti ārstēties?

– Mums ir pacients, kurš ārstējas piecpadsmit gadus. Kopumā viņš ir saņēmis 89 ķīmijterapijas.

– Un kā viņš jūtas? Atvainojos par tiešumu, viņš pārvietojas pats savām kājām?

– Viņš brauc ar laivu makšķerēt! Ārkārtīgi pozitīvs cilvēks. Viņam ir bijušas arī trīs aknu operācijas, divas zarnu operācijas. Negribu sacīt, ka tā ir norma, bet, kā mēs, onkologi, dažkārt atzīstam – principā dzīvildzi nosaka audzēja bioloģija un pacienta raksturs, viņa iekšējais spēks. Šim kungam tagad ir 56 gadi. Ap četrdesmit, kad viņš sāka ārstēties, viņš bija pietiekami veselīgs, stiprs vīrietis un liels optimists. Mēs konstatējam slimības aktivāciju un paziņojam: «Jums atkal vajag ķīmijterapiju…» Bet viņš atbild: «Nevajag no tā taisīt problēmu!»

Plaušu vēža gadījumā nav konkrēta skaita, cik ķīmijterapijas kursu būtu pieļaujams. Ierobežojumi attiecas uz dažiem konkrētiem medikamentiem, kuriem piemīt kardiotoksicitāte – kaitējums sirdij. Taču, pirmkārt, šādu medikamentu nav daudz, un, ja runā par plaušu vēzi, tie nav aktuāli. Otrkārt, šajos gadījumos svarīga ir deva – cik miligramus konkrētās vielas cilvēks drīkst saņemt, nevis ķīmijterapiju kursu skaits.

– Klausos jūsos un domāju: viss ir tik sarežģīti un scenāriji  atšķirīgi. Lai gan patiesībā – ja izmeklētos laikus, tas viss, iespējams, nebūtu vajadzīgs.

– Arī es sarunās ar līdzcilvēkiem parasti uzsveru – ka aiz cieņas pret sevi un sabiedrību kopumā būtu jāizmeklējas laikus, jo tad šie dārgie medikamenti nebūtu nepieciešami. Jāsāk ar elementāro: plaušu vēzis ir relatīvi viegli atrodams ar plaušu rentgenu. Šaubu gadījumos vai riska grupām nepieciešama krūškurvja datortomogrāfija.

– Vai tiešām parastajā plaušu rentgenbildē var redzēt audzēju?!

– Kā mēs Onkoloģijas centrā mēdzam jokoties – ja nepaskatās, tad arī neredz! Proti, rentgenogrammas kārtīgi apskatot, veidojums, kurš ir pusotru, divus centimetrus liels, jebkuram radiologam būtu jāredz. Tāds varētu būt pirmajā stadijā un operējams. Tāpēc, ja rentgenogrammas tiktu veiktas savlaicīgi un ja tās kāds arī apskatītu, situācija ar audzēju ielaistību noteikti uzlabotos.

Protams, videnē var būt mezgli, kurus līdz noteiktam lielumam rentgenogrammā nav iespējams saskatīt. Bet tad labs radiologs slēdzienā uzrakstīs: lūdzu veikt datortomogrāfijas izmeklējumu plaušām. Ar šo metodi var atklāt vēža atrašanos arī videnē, pleirā un krūškurvja sienā, turklāt tā ļauj identificēt ļoti mazus audzējus un metastāzes.

– Nekorekts jautājums: ja jūsu labākajai draudzenei vajadzētu pārbaudīt plaušas, uz kurieni jūs viņai ieteiktu doties?

– Mana izvēle ir ārkārtīgi vienkārša, es ieteiktu Tuberkulozes un plaušu slimību centru, Diferenciāldiagnostikas nodaļu. No visiem aspektiem raugoties. Pirmkārt, mēs Austrumu slimnīcas ietvaros ar šo nodaļu sadarbojamies, un es zinu, kāds tur ir profesionālais līmenis. Otrkārt, jebkurš ģimenes ārsts jebkuru savu pacientu var nosūtīt pārbaudīties uz Tuberkulozes un plaušu slimību centru. Austrumu slimnīcā ārstējas vairums plaušu vēža pacientu, un tur, kur ir lielākais pacientu skaits, ir arī labākie speciālisti. Jo, lai kļūtu par kādas jomas speciālistu, tev jāredz daudz pacientu. Ja tu redzi mēnesī vienu plaušu vēzi, milzīgu pieredzi sakrāt ir grūti.

Pastāv arī kāda būtiska nianse – plaušu vēzis ir diezgan sarežģīta diferenciāldiagnoze. Visai bieži gadās, ka pacients jau sen sirgst ar kādu hronisku plaušu kaiti, un tas atslābina ārsta uzmanību. Piemēram, cilvēks ārstējies reģionālajā slimnīcā, viņam gadiem ir sarkoidoze, kas ir neskaidras izcelsmes hroniska, ar imūnsistēmas traucējumiem saistīta slimība, raksturīga granulomu veidošanās… Ārsti pie noēnojumiem plaušās jau tā pieraduši, ka nepamana brīdi, kad aina mainās – kad līdzās sarkoidozei parādās jauna slimība, izveidojies audzējs.

Vēl viens ieteikums: kad jebkurš – bakteriāls vai vīrusu izraisīts – plaušu karsonis izārstēts, plaušas būtu vēlreiz rūpīgi jāapskata vismaz rentgenogrammā un jāpārliecinās, vai slimībai fonā nav bijis audzējs. No audzēja nevajag baidīties – šim jautājumam jāpieiet ārkārtīgi racionāli un ir jāpārbaudās.

– Jūs pati esat to izdarījusi?

– Izmeklējos pat ar datortomogrāfu, jo man bija parādījušas daži nespecifiski simptomi. Turklāt mediķiem plaušu pārbaudes jāveic obligāti.

Izmeklējumam nepieciešams tikai pacienta asiņu paraugs no vēnas, nevis kā veicot tradicionālo biopsiju, kad ņem audu materiālu no audzēja. Šķidruma biopsiju izmanto īpašos gadījumos. Ja nav iegūstams labs audu materiāls vai ja slimība atgriezusies un ir kāda īpatnēja audzēja forma, kas neatbild uz ārstēšanu un, iespējams, vēzim ir vēl cita mutācija… Šajās reizēs šķidruma biopsija ir neaizstājama, jo nav atkal jāiegūst audu materiāls no veidojuma, lai atbildētu uz daudzajiem jautājumiem, kas radušies.

Plaušu vēža SARKANIE SIGNĀLI

Agrīnajās stadijās parasti neizraisa simptomus – tie parādās vēlīnajās stadijās.

• Klepus, kas nepazūd un nepadodas ārstēšanai.
• Hroniskā smēķētāja klepus pārmaiņas.
• Asins piejaukums krēpām.
• Elpas trūkums.
• Sāpes krūškurvī.
• Balss piesmakums.
• Nepamatots svara zudums.

Biežākie riska faktori

• Smēķēšana.
• Pasīvā smēķēšana.
• Vecums: pēc 50. Bet – katrs desmitais saslimušais ir jaunāks.
• Gaisa piesārņojums, putekļi.
• Herbicīdi
• Radiācija.
• Plaušu emfizēma jeb HOPS.

Zīmīgi cipari

Dati par 2017. gadu, jaunāki diemžēl nav pieejami…

• 2384 – tik pacientu ar plaušu vēzi bija uzskaitē.
• 1124 – plaušu vai bronhu audzējs atklāts pirmo reizi.
• 23 – tik cilvēkiem tas atklāts vecumā līdz 50 gadiem.
• 15 % – jeb 163 gadījumos audzējs atklāts I stadijā.
• 40 % – jeb 436 gadījumos audzējs atklāts IV stadijā.

VAIRĀK INFORMĀCIJAS VAR UZZINĀT:
www.foundationmedicine.lv
www.onkomed.lv
www.onko.lv

Roche Latvija, SIA
M-LV-00000175
2021. gada novembris
Materiāls sagatavots uz «Dzīve ar plaušu vēzi» brošūras pamata.

Materiāls tapis sadarbībā ar ROCHE.