Atjaunota krūts – dāvana pašapziņai

Ar diagnozi krūts vēzis saskāros 2019. gada pavasarī. Mana pieredze ir trāpīgs atgādinājums citām sievietēm – neatlikt pārbaudes, bet doties uz izmeklējumiem savlaicīgi. Kāpēc? Jo bija pagājis tikai nepilns gads, kopš biju apmeklējusi savu ginekologu un veikusi krūšu ultrasonogrāfiju, kad man atklāja audzēju. Turklāt tas bija jau divus centimetrus liels. Protams, arī man tas bija šoks, un pirmais jautājums, ko uzdevu savai dakterei, bija: «Vai es nomiršu?» Daktere mani iedrošināja, sakot, ka vēzis mūsdienās nav nāves spriedums. Tā sākās mans ārstēšanās ceļš…

Manā gadījumā krūti nācās amputēt jeb noņemt, bet – ar iespēju saglabāt krūts ādu un galu. Operācija notika tā paša gada jūnijā, pēc tās izgāju ķīmijterapijas kursu, tad vēl pusotru gadu bija nepieciešama terapija ar herceptīna injekcijām. Terapija vēl nebija beigusies, kad draugi atsūtīja ziņu, ka Latvijas Mikroķirurģijas centrs savā jubilejā rīko akciju, kurā piecām sievietēm, kas ārstējušās no audzēja, bez maksas veiks krūts rekonstrukciju. Atsaucība bija tik liela, ka operāciju veica septiņām sievietēm, un es biju viena no laimīgajām. Patiesību sakot, jau iepriekš biju nolēmusi, ka krāšu naudu operācijai un to veikšu. Tobrīd man bija vien 42 gadi, un es skaidri zināju, ka nevēlos atlikušo dzīvi pavadīt ar vienu krūti. Domāju, ka daudzas sievietes kavējas ar slimības diagnosticēšanu un ārstēšanu, jo baidās palikt bez krūts, tāpēc uzskatu, ka krūts atjaunošanai būtu jāietilpst standarta ārstēšanās plānā. Esmu pārliecināta – ja valstī būtu labi atstrādāta krūšu rekonstrukcijas programma, būtu daudz vairāk izārstētu un laimīgu sieviešu. Krūts rekonstrukcijas operāciju man veica 2021. gada februārī. Manā gadījumā krūts atjaunošanai izmantoja gan implantu, gan tauku dziedzeru šūnas, ko tās pašas operācijas laikā paņēma no vēdera. Piedevām man operēja abas krūtis, lai kosmētiski tās izskatītos maksimāli līdzīgas. Nenoliegšu, biju ļoti nobijusies, bet vēlāk izrādījās, ka tas nemaz nebija tik mokoši. Jau nākamajā dienā pēc operācijas varēju doties mājās. Tiesa, uz vēdera bija jāvalkā speciāla josta, kas palīdz sadzīt vēdera rētai, bija jānēsā arī speciāls, stingrs krūšturis, kas atgādina sporta krūšturus. Sākumā dažas dienas arī nācās lietot pretsāpju zāles, bet neatceros lielas sāpes un neērtības. Pāris dienu pēc operācijas bija jādodas atrādīties operējošajam ārstam, vēlāk vajadzēja doties uz diegu izņemšanu, pēc tam varēju atgriezties pilnvērtīgā dzīvē. Un, jā, tāda beidzot sajutos arī es pati – pilnvērtīga. Pirms tam aptuveni gadu dzīvoju bez krūts, un, tā kā nebiju pieteikusies valsts apmaksātai krūts protēzei, nācās ar citām metodēm atveidot krūts formu, lai izskatītos pievilcīgāk. Lai gan laika gaitā iemanījos izlīdzēties, nemitīgi pavadīja domas, vai kaut kur kaut kas neizlien no apģērba, nenoslīd, kā izskatīšos peldkostīmā… Varu tikai teikt paldies savam vīram un draugiem, jo neviens ne reizes man nav licis justies par to slikti.

Jāteic, ka patieso rezultātu vislabāk var novērtēt pēc ilgāka laika, nevis pirmajā brīdī pēc operācijas. Jā, sākumā likās, ka atjaunotajai krūtij ir izteiktāks push up efekts, bet ar laiku tas mazinājās un formas kļuva dabiskākas. Vajadzīgs laiks, kamēr krūts implants ieņem īsto pozīciju.

Lai gan iepriekš par sevi domāju, ka neesmu plastiskās ķirurģijas piekritēja, tagad ļoti novērtēju šo speciālistu darbu un medicīnas iespējas. Atjaunotā krūts tiešām izskatās ļoti dabiski un liek man justies pilnvērtīgai un skaistai sievietei. Par daudz ko mūsu ķermenī var teikt – mēs labi jūtamies, ja to nejūtam. Jūtos brīvi savā ķermenī un varu uzvilkt, kādu vien kleitu vēlos. Ikdienā esmu sportiski aktīva – dodos uz crossfit nodarbībām, cilāju svarus, peldu gan ziemā, gan vasarā un braucu uz darbu ar divriteni. Patiesībā pirms slimības es un sports – tās nebija savienojamas lietas. Taču, klausoties viedos un iedvesmojošos cilvēkos, sapratu, ka mūsu ikdienā ir papilnam stresa un to vajag izreaģēt. Jau ķīmijterapijas laikā uzsāku akciju nostaigāt vismaz piecus tūkstošus soļu. Tagad katru dienu bez problēmām pieveicu desmit tūkstošus soļu un nedēļas nogalēs dodos garos pārgājienos. Lieku sev būt aktīvai katru dienu un jūtu, ka arī mans organisms par to ir pateicīgs. Vēl slimība man iemācīja, ka nevajag uzkraut uz saviem pleciem pārāk

www.mikrokirurgija.lv