Ārsts – narkologs Jāzeps Korsaks: Ikvienam jāatrod veselīgs veids, kā sevi emocionāli atslogot

Par to stāsta Rēzeknes domes deputāts, narkologs Jāzeps Korsaks (Nacionālā apvienība «Visu Latvijai!»-«Tēvzemei un Brīvībai/LNNK»).

Kāda, jūsuprāt, ir drošības situācija Latvijā? Mums saka – guliet mierīgi, viss ir kārtībā, mēs par jums rūpējamies. Bet kā ir īstenībā?

Jau vairāk kā piecus gadus paralēli politiskajai darbībai strādāju arī Daugavpils reģionālajā slimnīcā kā ārsts. Šajā laikā man ir izveidojies savs viedoklis par to, kas notiek Daugavpilī. Un nē, Daugavpils nav valsts valstī, kā to bieži mēdz dēvēt medijos. Neapšaubāmi Daugavpils ir Latvija, un šī piederība aizvien stiprinās. Esmu guvis pārliecību, ka neatkarīgi no reliģiskās piedarības, ādas krāsas vai saziņas valodas savstarpējās attiecības darba kolektīvā lielā mērā ir atkarīgas no uzņēmuma augstākā un vidējā līmeņa vadītājiem. Mūsdienu sabiedrībā neiztikt bez spriedzes un konfliktiem, bet tiem jātiek risinātiem atklātā, konstruktīvā dialogā. Jau kovida laikā bija redzama šķelšanās sabiedrībā, un karš Ukrainā to tikai pastiprināja. Tas galvenokārt saistīts ar Krievijas un Baltkrievijas propagandas naratīviem, kuriem daļa sabiedrības pakļaujas. Redzam, kā dažādos komunikācijas kanālos tiek ķengātas mūsu aizsardzības resoru darbības militārās pretmobilitātes plānu īstenošanā Latgalē – prettanku grāvju rakšana, «pūķa zobu» iegāde, robežpunktu slēgšana. Bet katram ir savs darbs jādara, lai mēs varētu mierīgi gulēt. Ne velti saka: «Gribi mieru, gatavojies karam.»

Kādu vēstījumu valsts augstākajām amatpersonām vajadzētu paust Latgales sabiedrībai?

Valsts amatpersonām ir biežāk jādodas uz Latgali. Gan ministriem, gan partiju vadītājiem ir jāskaidro savs redzējums Latgales problēmu risināšanā un attīstībā. Diemžēl kovid pandēmijas laikā aktivizējās vietējie Latgales politiķi, šie «mazie cariņi» audzēja popularitāti sava elektorāta acīs ar ne visai valstij lojāliem izteikumiem un darbībām. Tas viss ir maināms, ja valdība ne tikai vārdos, bet arī darbos pierādīs, ka valsts ir vienota ar Latgali.

Kā vērtējat Rēzeknes politisko vadību?

Rēzeknē ir ļoti labi redzamas 14 gadu valdīšanas un augstprātības kļūdas, kur vietējais «cariņš» valdīja pēc saviem uzskatiem un bija teju apsēsts ar būvēšanu. Un kā nu ne, jo galvenais būvētājs šo visu gadu garumā bija cariņa brālis un viņa sieva. Būvējot lielos objektus, novārtā tika atstātas pilsētas mazākās ielas un viadukts. Ir jāspēj saimniekot daudz gudrāk un tālredzīgāk, domājot par kopējo pilsētas labumu. Jo ņemt kredītus un izsaimniekot – to var jebkurš, un mūsu pilsētas gadījumā tas ir paveikts izcili. Uzskatu, ka lietas pamazām virzās uz labo pusi un aizvien vairāk pilsētnieku saprot pilsētā valdošās partijas darbības rezultātus.

Jums ir daudzu gadu pieredze kā ārstam – narkologam. Kā jūs raksturotu šī brīža situāciju – cik nopietna problēma Latvijā ir alkoholisms, un kādi tam ir cēloņi?

Par ārstu narkologu strādāju no 1983. gada. No 1983. gada strādāju par ārstu narkologu, vairāk kā 20 gadus biju Rēzeknes slimnīcas galvenais ārsts un veselības aprūpes vadītājs. Pats alkoholu nelietoju un nesmēķēju. Diemžēl atkarīgo skaits sabiedrībā palielinās. Un vēl lielāka nožēla ir par to, ka, ja pirms 40 gadiem tikai viena no desmit pacientiem bija sieviete, tad tagad katrs ceturtais pacients ir sieviete.

Ja pirms 40 gadiem tikai viena no desmit pacientiem alkoholiķiem bija sieviete, tad tagad katrs ceturtais pacients ir sieviete.

Kāpēc sieviete kļūst par atkarīgo? Man ir savs redzējums par to. Laika gaitā sievietes loma pamazām mainās, daiļais dzimums ieņem aizvien noteicošāku lomu sabiedrībā, kas uzliek papildus emocionālo slogu. Lai relaksētos un radītu labsajūtu, un galu galā «vienu jau drīkst», viņa pa vakariem iemalko glāzi vīna un te nemanāmi rodas iemesls vēl vienai glazei vīna, pēc kāda laika tai pievienojas trešā, un vīna baudīšana lēnām kļūst par paradumu un drīz jau par nepieciešamību jeb atkarību no alkohola. Bet jebkura atkarība ir labojama, un pirmais solis uz to ir atkarības apzināšanās. Jāspēj atteikties no šīs pirmās glāzītes, jo ir daudz citu veidu, kā relaksēties – sports, hobiji, jaunas aizraušanās.

Kādi ir jūsu hobiji un aizraušanās?

Jau mācoties Kaunatas vidusskolā, sāku aizrauties ar distanču slēpošanu un turpināju šo nodarbi, arī studējot Rīgas Medicīnas institūtā. Trīs gadus biju organizators velobraucienam «Latgales skola», esmu arī azartisks mednieks. Esmu iekarojis arī trīs diezgan nozīmīgas Eiropas kalnu virsotnes – Elbrusu, Kazbeku un Monblānu. Plānā ir iekarot arī Kilimandžaro un kādu no Andu grēdas virsotnēm. Iespēju robežās katru gadu piedalos dažādos maratonos, kur skrējienos parasti pievaru 10 kilometru distanci. Ikvienam ir jāatrod veselīgs veids, kā sevi emocionāli atslogot pēc darba cēliena.

Politisko reklāmu apmaksā politiskā partija VL-TB/LNNK.