Ar sirdi līdzās Ukrainas bēgļiem

Dzīve kā dzīve – bērni, darbs, hobiji, tuvinieki, Kijivā dzīvoklis, meitiņas gāja bērnudārzā, vecākā posās skolai. Apkārt runāja, ka būs karš, bet vienlaikus nespēja tam noticēt. Tovakar visi skatījās ziņas un šaubījās – Krievija iebruks, neiebruks? Naktī Svitlana pamodās ar domu – bet ja nu tiešām? Un stingri nolēma, ka noteikti jāapciemo radi Čerņihivā. Tas neizdevās. Uzausa 2023. gada 24. februāra rīts. Bija sācies karš, kas daudzu ukraiņu ierasto dzīvi sašķēla divās daļās – pirms un pēc.

Viņi dzīvoja lidostas tuvumā, un tas bija bīstami, tāpēc vairākkārt slēpās pagrabā, līdz izlēma – jādodas prom. Vispirms – uz ciematu netālu no pilsētas, tad tālāk, vēl tālāk. Divas nedēļas pēc kara sākuma Svitlana ar abām meitām un mammu atbrauca uz Rīgu – te dzīvoja māsīca, Svitlana pie viņas jau bija pāris reizes ciemojusies. Sākās bēgļu dzīve Latvijā.

Te – miers, mājās – karš

«Viss bija savādi,» atceras Svitlana. «Rīgā ieradāmies 8. martā. Negribējās neko – ne ēst, ne dzert, un likās, ka šī sajūta nekad nepāries. Mūs ļoti sirsnīgi uzņēma, gribēja pacienāt, ielēja simbolisku glāzi šampanieša Rīga, bet es sēdēju, skatījos un nespēju saprast – vai es, tikko aizbēgusi no kara, vispār drīkstu tam pieskarties? No vienas puses – te mēs bijām drošībā, bet vienlaikus šķita, ka dzīvē nekas nav mainījies, jo Ukrainā ir karš.»

Latvijā gan radinieki, gan citi līdzcilvēki Svitlanas ģimeni uzņēma ļoti silti – palīdzēja ar padomu, atbalstu, vajadzīgajām lietām. Meitenes sāka iet latviešu bērnudārzā, tika atrasts īres dzīvoklis, un Svitlana sāka strādāt par juristi. Darāmā un notikumu bija tik daudz, ka šķita – pagājusi mūžība, lai gan tās bija tikai dažas nedēļas. Tagad Svitlanas un Dmitro vecākā meita Rīgā apmeklē Ukrainas bērniem izveidoto centru Perlyna un attālināti mācās Ukrainā, jaunākā dodas uz bērnudārzu.

Viņi runā latviski

Dmitro vairākus mēnešus Ukrainā nostrādāja kā brīvprātīgais un arī tagad, strādādams Latvijā, turpina atbalstīt savu valsti. Viņš uzskata – katram, kas kāda iemesla dēļ nav karotāju rindās, gan domās, gan darbos jādara viss, lai Ukraina uzvarētu, tāpēc regulāri gādā materiālus maskēšanās tīkliem, kas ļoti noder Ukrainas aizstāvjiem. Dmitro jau vairāk nekā gadu strādā par tehnisko speciālistu metāla izstrādājumu ražošanas kontroles daļā. Septembrī viņš nokārtoja latviešu valodas A1 līmeņa eksāmenu, darbā runā gan latviski, gan krieviski un angliski, arī Svitlana mācās latviešu valodu. «Jūsu valoda ir ļoti skaista. Man, piemēram, patīk, kā latviski skan vārds mīlestība,» saka Dmitro. Svitlana stāsta, cik daudz latviešu valodas vārdu mājās atnes bērni. Visa ģimene zina Kas dārzā, kas dārzā, bitīt rožu dārziņā, bet, gatavojoties Latvijas dzimšanas dienai, meitiņa dziedāja: «Mīlu tevi, Latvija!»

Atbalsts joprojām vajadzīgs

«Daudzi aplami domā, ka ukraiņiem Latvijā viss ir bez maksas, bet tā nepavisam nav – materiālu atbalstu var saņemt tikai trīs mēnešus pēc nonākšanas Latvijā, pēc tam tiek izvērtēts, palīdzība vēl pienākas vai jātiek galā pašiem. Mēs abi strādājam, varam doties uz labdarības organziācijām pēc ziedojumiem – drēbēm, kādām lietām, bet nekādu finansiālu palīdzību no valsts vai pašvaldības nesaņemam,» saka Svitlana.

Viņa grib pateikt vēl ko svarīgu: «Apzinos, ka Ukrainas bēgļu dēļ Rīgā vairāk skan krievu valoda, un latviešiem tas noteikti nepatīk. Lielākā daļa ukraiņu cenšas mācīties latviski, un mums noteikti ir vajadzīgs atbalsts šajā jomā – piedodiet, ka vēl nerunājam tik labi kā jūs, bet, ja dzirdat, ka ukrainis cenšas runāt latviski, nesteidzieties pāriet uz krievu valodu.»

Arī tagad, vairāk nekā pusotru gadu pēc kara sākuma, Latvijā joprojām iebrauc kara bēgļi no Ukrainas – viņus baida, kāda būs gaidāmā ziema kara pārņemtajā zemē, kur iebrucējs nežēlo ne dzīvojamās mājas, ne infrastruktūru.

Kā stāsta Svitlana, visvairāk nupat atbraukušajiem ir vajadzīga dzīvesvieta, darbs, bērnudārzs un skola bērniem. Lieti noder arī praktisks atbalsts ar dažādām mājlietām un pārtiku, tomēr ukraiņi apzinās – ir jātiek galā pašiem. Svitlana uzskata, ka vienlīdz ar praktiskajām lietām ukraiņiem vajadzīgs atbalsts arī ar sirdi – sadzirdēt, būt blakus un pastiept pretī roku.

Turēsim acis vaļā!

Šoruden risinās Eiropas Komisijas kampaņa Es turēšu acis vaļā. Lai veicinātu izpratni par problēmām, ar kurām saskaras gan bērni, gan pieaugušie, kas bēg no kara, kampaņas laikā iznākusi ilustrēta grāmata Meitene, kas turēja acis vaļā. Tā izplatīta skolās, bibliotēkās un sabiedriskajās organizācijās, lai vēstījums sasniegtu pēc iespējas vairāk lasītāju. Grāmata ir pieejama arī digitāli – kampaņas par cietušo tiesībām ES tīmekļa vietnē: victims-rights.campaign.europa.eu

Raksts tapis EK kampaņas Es turēšu acis vaļā ietvaros.