Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
«Katram ģimenes loceklim ir savs mīlulis,» saka Ansis, kura sirdi iekarojusi rudā kaķene Eira. Kopā ar kaķeni Inci pirms pusgada Eiru Klintsoni atveda no Vitas Devjatņikovas vadītās biedrības Palīdzēsim dzīvniekiem. No turienes šogad ieradusies arī jaunākā ģimenes mīlule – kaķene Buča. Kad pie Klintsoniem ciemojas 20 gadus vecā meita Marta, trijiem ūsaiņiem piebiedrojas ceturtais – Martas kaķene Eimija. «Nav liela atšķirība mājās ir divi vai trīs kaķi, taču, kad ir četri, to gan var just,» smej Monta.
Stikla kaķēns
«Pirmā ģimenē ienāca trīskrāsainā Grēta, kas kopā ar mums nodzīvoja 11 gadus,» atminas Monta. Kaķeni viņa pārvedusi no saviem laukiem. Grēta par saimnieci izvēlējās vecāko meitu Martu, un, kad meita sākusi dzīvot atsevišķi, viņa Grētu paņēma līdzi. «Tad arī jaunākā meita izteica vēlmi pēc kaķa, un mūsu mājā ienāca trīs mēnešus vecā Keta. Ļoti skaista un mīļa kaķene, kuru atradām pēc sludinājuma Jēkabpils rajonā. Taču notika nelaime – Keta nejauši izkrita no klēpja, spalgi iekliedzās un pārstāja staigāt,» atceras Monta. Ansis tūdaļ aizveda kaķeni uz tuvējo veterināro klīniku. «Kaķēns, kas līdz šim bija bezgala mīļš, pēkšņi kļuva nikns un nevienu nelaida sev klāt. Koda sev astē un, tiklīdz mēģinājām pieskarties, skrāpēja kā mazs velnēns. Ar biezajiem darba cimdiem rokās aiznesu viņu pie veterinārārsta, taču viņam nebija rentgena aparāta, lai kaķi izmeklētu. Nākamajā dienā devāmies uz Mazo brāļu hospitāli, un tur atklāja – kaķenei lauzts mugurkauls. Viņas kauli bija tik trausli un caurspīdīgi, it kā būtu no stikla. Kā paskaidroja ārsts – tas esot vienveidīgās pārtikas dēļ, ar kuru kaķēns barots dzīves pirmajos mēnešos,» atceras Ansis. «Ārsti ieteica kaķi iemidzināt, taču mēs izlēmām cīnīties un turpmāko gadu kļuvām par veterināro klīniku regulāriem apmeklētājiem. Divus mēnešus kaķēns nodzīvoja īpašā būrītī, līdz mugurkauls saauga, taču nervu darbība tā arī neatjaunojās, un kaķis nejuta brīdi, kad nepieciešams nokārtot dabiskās vajadzības. Viņa bija ļoti aktīva, taču visur, kur gāja, atstāja aiz sevis peļķītes. Pirms diviem gadiem pārvācāmies uz jaunu dzīvokli un atļāvām kaķenei uzturēties tikai viesistabā, kas apvienota ar virtuvi. Grīdu mazgāju vairākas reizes dienā,» stāsta Monta. «Kaķene pati sevi neapkopa, tāpēc katru dienu mazgāju arī viņu. Neraugoties uz to, viņa iedzīvojās čūlās un iekaisumos, kurus bija jāārstē ar antibiotikām. Ar laiku paši iemācījāmies zāles injicēt. Par iespējami labāku Ketas dzīvi cīnījāmies desmit mēnešus, līdz piekritām viņu iemidzināt… Tas bija ārkārtīgi smags lēmums. Keta bija tikai nepilnu gadu veca,» ar asarām acīs atceras Monta. Ap to laiku uz citiem medības laukiem devās arī ģimenes 11 gadus vecā kaķene Grēta. «Pusgada laikā zaudējām divus kaķus un sapratām – dosim mājas vēl kādam.»
Zinot, ka vēl nesen visi šie kaķi bija uz ielas un viņu dzīves apstākļi bija neapskaužami, ir milzīgs gandarījums redzēt, kā viņi mainās.
Mēnesi zem skapja
«Ar Martu apbraukājām vairākas patversmes, un Labajās mājās Juglā viņai sirdī iekrita astoņus mēnešus vecā Emija. Patversmē kaķeni raksturoja kā ļoti bailīgu. Taču jau pirmajā naktī Eimija gulēja meitas gultā,» atminas Monta. «Nākamā pie mums nonāca jaunākās meitas kaķene Ince. Trīs gadus veco kaķi nolūkojām biedrībā Palīdzēsim dzīvniekiem. Uzreiz zinājām, ka ņemsim divus kaķus. Otru sev bija noskatījis Ansis, taču uzreiz viņu neizdevās noķert,» sastapšanos ar rudo Eiru atceras Mota. «Jau pēc bildēm sapratu, ka tas ir mans zelta kaķis. Patiesībā viņa ir persiku krāsā, un sākumā gribēju saukt par Persiku. Taču viņa jau divus gadus bija nodzīvojusi ar vārdu Eira, nolēmām to nemainīt,» stāsta Ansis. «Ince gan bija bailīga. Ierodoties pie mums, uzreiz palīda zem skapja. Pēc nedēļas viņai pievienojās Eira, un tā gandrīz mēnesi abas kaķenes tur nosēdēja, izlienot tikai naktīs, lai paēstu un nokārtotos. Eira vēl šad un tad parādījās, taču uz Inci neviens nedrīkstēja pat paskatīties. Ja kāds mēģināja pieskarties, kaķene sparīgi šņāca,» iepazīšanos ar mežonīgajām kaķenēm atceras Monta. Pēc divām nedēļām Ansis paziņoja – izskatās, ka Ince šajās mājās nepieradīs, varbūt jāved atpakaļ. Taču Monta nolēma nepadoties. «Teicu Ansim – esmu kaķu vārdotāja, visu sarunāšu. Un es reāli ar Inci runājos. Sēdēju pie skapja un vairākus mēnešus skaļā balsī stāstīju kaķenei, ka viņu mīlu, ka viņa ir vislabākais kaķis pasaulē.» Un notika brīnums – viņa sāka nākt pie saimniekiem mīļoties. «Lai iemantotu kaķa uzticību, jāapbruņojas ar milzu pacietību,» atgādina Monta.
Kaķi mainījuši dzīvi
Pērnajā ziemā Montas vecākā meita Marta gandrīz mēnesi nodzīvojusi pie vecākiem kopā ar savu kaķi Eimiju. Viņa ar Anša mīluli ļoti sadraudzējusies. Kopā darīja blēņas un kaitināja vecāko kaķeni Inci, kas augumā padevusies vismazākā. Kad meita ar kaķi atgriezās savā dzīvoklī, Klintsoniem šķitis – viņu mājas pēkšņi kļuvušas pustukšas. Tā dzima ideja, ka jāpaņem vēl viens kaķis, un Monta pirms nepilna mēneša tika pie savas Bučas. «Zinot, ka vēl nesen visi šie kaķi bija uz ielas un viņu dzīves apstākļi bija neapskaužami, ir milzīgs gandarījums redzēt, kā viņi mainās,» saka Ansis. Klintsoni ir pārliecināti – ne tikai viņi ir mainījuši kaķu dzīvi, bet arī kaķi ir mainījuši ģimenes ikdienu. «Katru rītu visi kaķi nāk samīļoties. Tas uzreiz maina tavu noskaņojumu un dzīves uztveri uz visu turpmāko dienu. Cik gan nikns un neapmierināts tu vari būt pēc tam, kad no rīta pie tevis samīļoties atnāk šāds astainis?» smaida Klinstons.
«Atbalsti mūsu ziedojumu! Ar katru Pedigree un Whiskas produktu pirkumu, Tu palīdzi mums ziedot 43000 maltītes dzīvniekiem patversmēs.» Akcijas norises periods 01.09–04.10.2021
