Amazing komanda

Ar Jāni Lapiņu un Ansi Ģīli sarunājas Iveta Dzērve

J: – Labdien! Lūdzu, izģērbieties!

– Pamēģināsim šoreiz citādi. Centīšos izģērbt jūs.

A: – Ha, lai iet!

– Sevi slavēt nav viegli, tāpēc, lūdzu, nosauciet trīs lietas, ko jūs gribētu, lai pacientes zina par otru dakteri!

J: – Ansim ir fantastiskas organizatora spējas, es pat teiktu – menedžmenta talants.

A: – Oho, pat apmulsu!

J: – Patiesībā Anša organizatoriskās spējas bija nozīmīgs iemesls, kāpēc Latvijā pēc vēža operācijām krūts rekonstrukciju sievietēm apmaksā valsts. Viņš pārliecināja veselības dienestu, ka tas ir vajadzīgs.

– Ansi, cik sens ir šis notikums?

A: – Savas profesionālās karjeras sākumā ļāvos apstākļu sakritībām un pievienojos Stradiņa slimnīcas ķirurgu komandai, kuri ārstē krūts vēzi. Tās bija 2016. gada beigas. Toreiz rekonstrukcijas operācijas vēža pacientēm nebija ierasta prakse ne tikai Latvijā vai Stradiņos, bet visā Baltijā. Tas bija liels izaicinājums, jo darbojāmies gan finansiāli, gan organizatoriski ierobežotos apstākļos. Slimnīcas vadība mūs ļoti atbalstīja, jo saprata, ka universitātes slimnīcai ir jākoncentrējas ne tikai uz pacienšu izārstēšanu, bet arī lai, izrakstoties no slimnīcas, viņas spētu uz sevi mierpilni paskatīties spogulī. Operāciju skaits strauji pieauga – pirmajos sešos gados tas katru gadu dubultojās pret iepriekšējo gadu.

Mācoties ārzemēs, vēroju, kā tur veiksmīgi darbojas sistēma, arī kādas kļūdas viņi pieļāva. Tā, Stradiņos veidojot visu no jauna, mums izdevās izvairīties no problēmām, ar kurām sastopas pat daudz bagātākas valstis. Arī paši bijām savākuši plašu materiālu – kāds ir pacienta ceļš, operāciju izvēles, cik viss aizņem laiku. Būtībā programma bija gatava, jau pirms oficiāli tika uzrakstīta ministrijas kabinetos. Ap 2021. gadu arī sabiedrība kļuva aktīvāka, iesaistījās, un valsts sāka daļēji apmaksāt šīs operācijas.

– Lielisks pirmais punkts! Jāni, vēl divus, lūdzu!

J: – Vēl viņš ir diezgan pievilcīgs vīrietis.

– Pacientes saka: pierakstiet pie tā smukā daktera?

A: – Nē, tā pierakstās pie Lapiņa! (Smejas.)

– Labi, tad trešo nopietnu.

A: – Kamēr viņš domā, es pateikšu! Lapiņu pazīstu nu jau gandrīz piecpadsmit gadus. Bet pēdējā laikā viņu ieraudzīju pilnīgi jaunā gaismā – kā zinātnieku!

Pirms gadiem četriem viņš apgalvoja, ka akadēmiskā karjera neesot domāta viņam. Bet, šķiet, aizpagājušās vasaras beigās slimnīcā viņu uzrunāja viena no kolēģēm un pamudināja iestāties doktorantūrā. Jocīgā kārtā viņš pamanījās to izdarīt. Pāris gadu vēlāk te nu viņš ir: ar divām zinātniskajām publikācijām un kvalitatīvi izstrādātu pētījumu ar inovāciju ķirurģijā, kas, iespējams, nedaudz pamainīs attieksmi pret dažiem aspektiem krūts vēža ārstēšanā.

J: – Vēl aizvien nevaru ciest papīru darbus, visu to mācīšanu, bet – man patīk urķēties un meklēt ko jaunu. Un ja par to man vēl iedod grādu, ko varēšu nolikt blakus tam Anša diplomam… Ansi, ko tu esi pabeidzis?

A: – Eiropas maģistru.

– Vārdu sakot, vienkārši skauda!

J: – Skaidrs! Paskatieties, viņa sertifikāts pat pielikts pie sienas drusku augstāk nekā mans! Būs kaut kas svarīgāks, ko nolikt blakus. (Smejas.) Bet, ja nopietni, doktora grāds var būt un var nebūt, man tas neko nemaina. Man vienkārši patika un interesēja tēma, ko piedāvāja pētīt.

A: – Un šī ir otra lieta. Tas, ko es tiešām apskaužu, ir miers Lapiņa galvā. Ceru, ka to man kādreiz izdosies iemācīties no viņa – neuztraukties, ja kaut kur kaut kas kavējas vai atliekas. Redz, absolūti neuztraucoties un neskrienot, viņš sagaidīja brīdi, kad radās iespēja, un mierīgā garā to realizēja bez drebošām rokām un sirmiem matiem.

J: – Nezinu, kāpēc viņam ir priekšstats, ka esmu mierīgs. Iekšēji esmu diezgan holerisks.

Labi, bet es izdomāju trešo uzslavu Ansim! Ne tik labi kā man, protams, bet viņam diezgan labi padodas gatavot.

– Kas ir viņa specialitāte?

J: – Gaļas ēdieni! Un vēl, pēdējā laikā līdz ar īpašuma iegādi pie ezera viņam ir parādījušies zaļie pirkstiņi. Sastādījis milzum daudz kadiķu, izaudzējis čili, tomāti tev arī bija labi… Jā, vēl ar bērniem viņš ir lielisks, atšķirībā no manis.

A: – Nebūs taisnība. Bija brīdis, kad mūsu bērni gāja vienā bērnudārzā un tu biji atbildīgais vecāks – biji vecāku padomē, piedalījies rudens talkās.

J: – Tēvu dienās, atšķirībā no dažiem…

A: – Nē, tēvu dienās es biju! Bet uz rudens talku gan netiku.

– Izskatās, ka jūs tomēr draudzējaties gan.

A: – Mēs diezgan daudz laika pavadām kopā – te, Plastikas ķirurģijas klīnikā, Stradiņos, arī dažādās organizatoriskās lietas. Plus vēl vienā novadā dzīvojam.

J: – Iespējams, mūsu ego viens otru nenospiež.

– Kolēģi stāstīja, ka starp jums valda sinerģija, kurā viens plus viens nav divi, bet daudz vairāk. Kā jums ar konkurenci? Vēlēšanos izcelties?

A: – Redz, ja labākie savācas kopā, tad vairs nav iemesla sevi uzspiest par galveno, teikt, ka esmu vislabākais. Tā ir sadarbība, kas vērsta uz ilgtermiņu un nemainīgu kvalitāti. Nav ne materiāla, ne emocionāla vai cita iemesla rīvēties.

– Kāpēc jums bija svarīgi būt arī valsts medicīnā?

A: – Man tas bija izaicinājums gan ķirurģiski, gan cilvēcīgas intereses ziņā – cik daudz var izdarīt jauns, enerģisks ārsts, lai medicīnas sistēmā kaut kas mainītos.

Pirms septiņiem gadiem man jautāja: kāpēc sievietei, kurai onkoloģiskas slimības dēļ ir noņemta viena krūts, vajadzētu kaut ko darīt arī ar otro, veselīgo krūti, lai tā būtu glītāka? Tagad tas ir normāli. Toreiz es biju vienīgais trakais, kurš teica, ka tā vajadzētu, bet tagad lielākā daļa operāciju notiek tieši tā.

Tas ļoti uzlabo pacienšu dzīves kvalitāti. Ne visām sievietēm, kam ir krūts audzējs, ir ideālas formas krūtis. Ja pacientei ir krūšu noslīdējums vai citas problēmas, kas radījušas lielu slodzi uz mugurkaulu, loģiski ir veikt simetrizācijas operāciju abās pusēs, lai krūtīm piešķirtu pareizāku formu. Tas ir izdevīgi ne tikai estētiski, bet arī fiziski.

J: – Mans stāsts par Stradiņiem ir citāds, es arī šai komandai pievienojos vēlāk. Savu rezidentūru plastikas ķirurģijā pavadīju rekonstruktīvajā jomā: mikroķirurģija, audu rekonstrukcijas pēc smagām traumām, deformācijas. Pēc rezidentūras pārgāju uz estētisko ķirurģiju. Astoņus deviņus gadus nebiju skatījies mikroskopā, kad Ansis mani uzaicināja uz pāris gadījumiem Stradiņos. Sporta pēc aizbraucu un atkal noķēru to sajūtu, kad tādā kā meditācijā pāris stundu pavadi, strādājot ar mikroskopu, un iegūsti superīgu rezultātu. Tajā brīdī estētiskajā medicīnā man jau bija sasniegts līmenis, kad neko ultrajaunu vai ārkārtīgi sarežģītu es vairs nevarētu iemācīties, jo mēs jau te, Plastikas ķirurģijas klīnikā, operējam gandrīz visu. Stradiņos bija šis izaicinājums. Arī emocionāli – krūts vēža pacientes operēt ir citādi. Un, ja es varu izdarīt to, ko daudzi ķirurgi Latvijā nevar, tad man laikam ir neliela pienākuma izjūta pret sabiedrību. Mēs apzināmies, ka liela daļa nevarēs atļauties par savu naudu nākt uz privāto klīniku operēt.

A: – Šis ir mūsu paaudzes laiks, kad varam ienest daudz jauna valsts medicīnā. Redzu, ka lietas iet uz priekšu, attīstās. Piemēram, slimnīcā, arī mūsu Krūts slimību centrā, tagad strādā pacientu koordinatori. Viņi palīdz pacientam noorientēties, sakārtot pierakstus, viņiem var piezvanīt un, piemēram, teikt: ´Mani izoperēja pirms nedēļas, man ir netīrs pārsējs, pacēlās temperatūra. Ko darīt?ª Sadarbība ir daudz vienkāršāka, vieglāka, ātrāka. Šīs mazās lietas mazāk bendē nervus mums, ārstiem, ka pacients ieradies neizmeklēts vai atnāk ar samilzušu problēmu, ko varēja atrisināt ar vienu adatas dūrienu vai pat pa telefonu. Skaidrs, ka mēs respektējam darba laikus, bet mūsu komandā vienmēr būs kāds kolēģis, kurš varēs apskatīt pacientu, kam radusies problēma. Nebūs jāiet caur reģistratūru vai uzņemšanas rindu.

– Jūs mēdzat satikties vienā operācijā?

J: – Šad tad Stradiņos sanāk. Ir operācijas, kur katrs strādājam pie savas puses, tā ietaupot laiku. Piemēram, vienā pusē ārstē vēzi, otrā – veic simetrizāciju. Lai gan tās ir dažādas operācijas, kopīgi plānojot un nomarķējot, varam nepagarināt narkozi un vairāk izdarīt vienā dienā. Ir arī operācijas, kur vajag trīs plastikas ķirurgus. Tad operējam paplašinātā sastāvā.

– Tad ir kā filmās, ka operāciju zālē pļāpājat, klausāties mūziku?

J: – Dīdžejs mums ir Kristaps Blūms – jaunais plastikas ķirurgs. Viss sākās ar noskaņas mūziku, bet nu jau esam tikuši līdz vecajiem labajiem gabaliem un rociņam – Pearl Jam un Radiohead. Vienvārdsakot – normāla mūzika.

– Ko jūs gribētu, lai sievietes zina par savām krūtīm?

A: – Katrai sievietei ir tiesības būt apmierinātai ar savu ķermeni. Arī ar savām krūtīm. Iemesli, kāpēc tā tomēr nenotiek, ir dažādi. Varbūt iedzimtu īpatnību dēļ krūtis nav izveidojušās tādā apjomā, kā gribētos. Bieži svara izmaiņu dēļ un pēc grūtniecības krūtis ir mainījušas formu un neizskatās tik pievilcīgi, kā patīk. Var būt apsaldējumi vai apdegumi, kas nav ļāvuši krūtīm attīstīties. Var būt onkoloģiska slimība, kas var prasīt daļēju vai pilnīgu krūts noņemšanu. Un mūsu specialitāte ir tā, kas visos šajos gadījumos var atrast loģiskus, maksimāli drošus risinājumus, lai sievietes tiktu pie tāda sava ķermeņa, pēc kāda viņas ilgojas. Arī zinātniski statistiski pierādīts, ka pacientu apmierinātība ar krūšu plastiskajām operācijām ir vairāk nekā deviņdesmit procentos gadījumu.

Starp citu, emocionālais gandarījums pēc krūšu samazināšanas operācijām ir vislielākais. Krūšu palielināšanas operācijām ir gaidīšanas laiks – sākumā krūtis ir satūkušas un sāpīgas, bet pēc mēneša mēs sākam redzēt pacientu īstos smaidus. Krūts vēža pacientēm ir līdzīgas grūtības, bet krūšu samazināšanas pacientes, neraugoties uz rētām, jau nākamajā dienā pēc operācijas izskatās laimīgas. Viņas jūt atvieglojumu – plecus nevelk uz priekšu, mugura nesāp.

Un vēl es gribētu, lai sievietes nebaidītos no izmeklējumiem. Ir svarīgi sekot skrīninga vadlīnijām un programmām: reizi gadā veikt sonogrāfiju un regulāri, sākot ar 40 gadu vecumu, mamogrāfiju. Pat ja kaut kas atklājas, visbiežāk tas nav nekas slikts. Un, ja nu tomēr tas ir vēzis, mūsdienās tā ir normāli ārstējama slimība, un korelācija ir viennozīmīga – jo agrākā stadijā atklāts, jo vieglāka ārstēšana.

– Varbūt jums ir kādi īpaši pacientu stāsti, ko atceraties un domājat – cik labi, ka varēju palīdzēt!

A: – Man atmiņā palikusi jauna meitene ar vienu milzīgu un otru gandrīz neattīstītu krūti. Viņa nepiedalījās sporta stundās, slēpās milzīgos apģērbos. Ļoti reti izlemj operēt nepilngadīgas meitenes, es pats atceros tikai trīs gadījumus. Bet, kad meitene atgriezās pēc pusgada, kad dzīšanas process bija noslēdzies un bija iespējams izvērtēt pilnu operācijas rezultātu, tas bija pilnīgi cits cilvēks! Kautrīgā, pelēkā meitene ienāca kabinetā, ģērbusies saplēstos džinsos, apspīlētā krekliņā, smaidīga, ar humoru. Mēs visi klātesošie bijām sajūsmā. Tas tiešām bija emocionāli pacilājoši – redzēt tik lielas pārmaiņas tik īsā laikā!

– Minējāt, ka jums abiem mazliet atšķiras skatījums. Kā tas bija domāts?

J: – Katram ir savs piegājiens, savs skatījums, vīzija.

A: – Mums arī atšķiras pacientes. Katrs cilvēks jau izvēlas savu ārstu. Reizēm pacientes aprunājas ar vienu, otru, trešo – un tas ir normāli.

– Šis ir interesanti! Kādas tad sievietes nāk pie viena, bet kādas – pie otra?

J: – Jā, Ansi, šo es arī gribu dzirdēt! Kādas?

A: – Caurmērā, es nesaku par visiem, bet, piemēram, manis izvēlētie implanti visdrīzāk ir drusku mazākos tilpumos nekā tavi.

J: – Ūja!

A: – Kāds ir tavs biežāk izmantotais implants? Šobrīd.

J: – Kādi 360 mililitri.

A: – Nu redzi, man ir 280–300 mililitri.

– Labi! Kādas vēl ir atšķirības?

A: – Kā redzam, pie Lapiņa izvēlētie implanti ir čutočku lielāki. Attiecīgi varam secināt, ka pie Lapiņa nāk drusku drosmīgākas, nekautrīgākas meitenes, kuras grib lielākas pārmaiņas.

J: – Tāpēc manas meitenes ir uz Kluba vāka. Šogad vismaz divas bija!

Bet, ja nopietni, es noteikti neesmu tas, kurš liek lielas un vēl lielākas krūtis. Es drīzāk ierosināšu paiet drusku atpakaļ, lai būtu droši.

– Estētiskajā ķirurģijā krūšu uzlabošana ir visbiežāk veiktā operācija?

J: – TOP 3, noteikti!

A: – Krūtis, plakstiņi, tauku atsūkšana. Lielākoties krūtis ir pirmajā vietā. Pēc kovida tauku atsūkšana uzlēca drusku pāri, bet tagad atkal krūtis vinnē.

J: – Pēc kovida plakstiņu operācijām bija pieaugums par procentiem četrsimt.

– Daudz!

A: – Zinājām, ka pēc kovida mājsēdēm Amerikā strauji pieauga plakstiņu operāciju skaits, jo cilvēki, uz sevi skatoties Zoom sapulcēs, bija pamanījuši izmaiņas. Domājām, diez vai pie mums šis trends atnāks. Bet, jā, pēc trim četriem mēnešiem tas sākās arī pie mums.

Nākamajā pavasarī Amerikā arvien populārāka kļuva tauku atsūkšana, un mēs ar interesi vērojām, kā šī tendence attīstīsies pie mums. Jā, šis vilnis atkal mūs sasniedza trīs mēnešus vēlāk.

– Tagad ir kaut kas jauns gaidāms?

A: – Oktobris ir krūšu veselības mēnesis. Tāpēc pagaidām – viss tikai un vienīgi ap krūtīm!

Sadarbībā ar