Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Studē teoloģiju un apgūst arābu valodu
Ieraugot sociālajos tīklos fotogrāfijas, kur Inese Dāvidsone redzama, tērpusies tradicionālā arābu valstu apģērbā, daudzi viņas paziņas pat sprieda, vai tik hennas guru nav pieņēmusi lēmumu pāriet islāmā. Sarunā ar PDz Inese mierina, ka šādas domas viņai gan neesot.
«Esmu luterāne un piederīga draudzei. Studēju Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes maģistrantūrā, kur pētu reliģijas, un par savu pētniecības virzienu esmu izvēlējusies islāmu. Esmu nonākusi arī līdz arābu valodas apgūšanai, jo, pētot islāmu, ir nepareizi lasīt, ko cits saka tulkojumā, teksts ir jālasa oriģinālā,» skaidro Inese, kurai arābu valsts apmeklējums bijis sens sapnis.
Arābu valodu Inese studē jau no gada sākuma.
«Katru dienu intensīvi ar online ārzemju pasniedzēja palīdzību apguvu šo valodu. Darīju to raiti, jo, ja kaut ko daru, es to daru simtprocentīgi.» Inese uzskata, ka arābu valoda mūsdienu pasaulē ir vērtīga, un nākotnē tā viņai var noderēt.
«Ņemot vērā pasaules notikumus, globalizāciju, kultūru un tradīciju sajaukšanos, mēs bieži vien nevaram zināt, ko sagaidīt no cilvēkiem, kas kļūst par mūsu sabiedrības dalībniekiem. Zinot tradīcijas un ieradumus, mēs varam labāk viņus izprast,» pārliecināta viņa. Savā izglītošanās ceļā Inese izlēmusi doties uz kādu no starptautiskajām islāma universitātēm, lai tur iegūtu sertifikātu un diplomu arābu valodas kvalifikācijas līmenim.
«Izvēlējos Pakistānu, jo tā ir islāma republika, kur varēju iegūt ne vien akadēmisko grādu, bet arī antropoloģisko pieredzi. Jo domāt un lasīt par islāmu ir viens, bet pavisam kas cits redzēt un piedzīvot to realitātē.»
Lai tiktu uz Pakistānu, tirgo pannas
Nokļūt Pakistānā nebija viegli.
«Pirmkārt, Pakistāna nevienu pie sevis īsti negaida – vīzas un dažādu atļauju sagatavošanas process bija laikietilpīgs un detalizēts. Otrkārt, tas nav lēts prieks. Lai varētu samaksāt studijas maksu, dzīvošanu un ceļa izdevumus, gada sākumā uzsāku Pannaguru projektu, kurā tirgoju pašas izstrādāta dizaina pannas ar logotipu. Prieks, ka tās bija pieprasītas. Būtībā pannas man nodrošināja finansiālu iespēju šo ceļojumu atļauties,» tagad atklāj hennas māksliniece.
Braucienu viņa varēja realizēt arī tādēļ, ka kuplā ģimene ar sapratni izturējās pret Ineses vēlmi doties studēt.
«Uz laiku, kamēr biju prom, pie bērniem un vīra palīgā atbrauca mana mamma,» saka Inese.
No lidmašīnas pa taisno uz kāzām
Arābu valstī Inese nodzīvojusi 15 dienas, un nu var teikt, ka Latvijā par to pārsvarā ir maldīgs priekšstats. Neesot tā, ka Pakistāna nav droša valsts, jo atrodas blakus Afganistānai. Tāpat vienīgā pakistāniešu nodarbe nav tikai cept un ēst kebabus. Dzīve tur, protams, esot citādāka nekā Latvijā.
«Man dažbrīd bija sajūta, ka esmu nokļuvusi uz citas planētas – tik ļoti atšķiras vietējo dzīves ritms, sadzīve un prasības,» nosaka Inese. Viņu pie sevis mājās uzņēma ģimene, kurā ir septiņi brāļi un divas māsas. «Interesanti, ka mans ciemošanās laiks sakrita ar ģimenes vecākā dēla kāzu ceremoniju, uz kuru tiku ielūgta arī es,» priecājas Inese.
«Viņš precējās ar savu māsīcu. Lai saglabātu dzimtu Pakistānā ir ierasta lieta, ka laulājas radinieki teic Inese.
Kāzas notika pēc musulmaņu tradīcijām: «Dažādi pasākumi notika trīs dienas, bet topošā sieva tajos tikpat kā nepiedalījās. Pirmā bija hennas nakts. Tieši tovakar biju ieradusies un uzreiz tiku ierauta telpā, kur skan skaļa mūzika, uz kāzām aicinātās sievietes bija skaisti izrotājušās un dejoja. Tas bija galvu reibinošs pasākums, un pat tajā līgava nepiedalījās. Viņa joprojām atradās sava tēva mājās. Tikai otrajā dienā uz topošā vīra dzīvesvietu atveda līgavu. Iepazinos ar viņu, bet bija jocīgi, ka visi apkārt priecājās, bet līgava nabadzīte sagurusi sēdēja, jo viņas kleita un rotas tiešām bija ļoti smagas. Valdīja arī milzīgs karstums. Trešajā dienā notika pusdienas. Tās noritēja milzīgā hallē ar 400 viesiem.
Telpa bija sadalīta divās daļās – vienā pusē vīrieši, otrā sievietes. Visu pasākuma laiku līgava sēdēja uz skatuves, bet viesi ēda, līksmoja un gāja ar jauno sievu kā tādu eksponātu no attāluma fotografēties,» smejas Inese.
Skola
«Skola sadalīta divās daļās: vienā pusē mācās vīrieši, otrā sievietes. Sieviešu klasē ir daudz, klases – maziņas, bez kondicionētāja, bet pie griestiem ir ventilators. Soli ir mazi un šauri. Komunikācija klasē bija urdu, puštu vai arābu valodā. Reti kas notika angliski, tāpēc man bija grūti saprast, par ko runā studentes un pasniedzēji, jo arābu valodu vēl tik brīvi nepārvaldu. Atšķirībā no Latvijas tur gan bija viens liels pluss – klasē vienmēr bija ko paēst un padzerties.»
Apģērbs
«Skolā obligāti jāvalkā abaija (musulmaņu kleita) un nikābs (sejas aizsegs). Sajutu, cik kailas var justies acis, jo tās ir vienīgās, kas paliek ārā.
Ja tev ir abaija un nikābs, vīrieši uz tevi neblenž, jo zina, ka tas nav pieklājīgi.
Šāds apģērbs izslēdz jebkādu pieskaršanos, tuvošanos. Musulmaņu valstīs ir aizliegts izaicināt un kārdināt vīriešus ar neapģērbtām ķermeņa daļām. Pirms devos uz Pakistānu, man tika uzšūti trīs dažādi tērpi – papildus arī kleita kāzām, kā arī abaija, nikābs un burka (tērps vienā gabalā, kurš sedz galvu un seju, tam acu priekšā ir tīkliņš). Audumi tur ir vienkārši brīnišķīgi – elpojoši, plāni un dažādās krāsās.»
Ēdiens
«Musulmaņi neēd cūkgaļu, viņu ēdienkartē lielākoties ir vista, jērs un zivis. Viņi ļoti maz ēd dārzeņus – tiek uzgriezts gurķis un tomāts, jo šobrīd tiem ir sezona. Bet arī tas vairāk smukumam. Gaļai klāt parasti ēd rīsus. Ēšana notiek uz grīdas, kas apklāta ar galdautu. Ēd ar rokām, reti kur ir karotes un dakšiņas. Vienu dienu man pie vakariņām neiedeva ēšanas instrumentus – sapratu, ka esmu pieņemta par savējo. Pakistānieši ļoti daudz dzer gāzētās limonādes. Alkohols tur ir aizliegts, izņemot atsevišķas viesnīcas galvaspilsētā. Arī tur alkoholu var nopirkt tikai ārzemnieki.»
Hennas ražotne
«Lai arī Pakistānā biju pirmo reizi, ar šo valsti man ir cieša saistība jau daudzus gadus. Pirms sešiem gadiem, sākot strādāt ar hennu, uzsāku sadarbību ar hennas ražotāju no Lahoras pilsētas. Līdz šim pat necerēju, ka jelkad man izdosies dzīvē redzēt, kā aug īsta henna, kā notiek tieši manas hennas ražošanas process. Bet nu tas notika. Tas bija fenomenāli – mana sapņa piepildījums! Biju vienkārši pārlaimīga.»
