– Sievietes ķermenis dzīves laikā mainās vairākkārt. Kurā brīdī sapratāt, ka nekad neatbildīsiet parametriem 90–60–90?
– Tad, kad mani skolā nomērīja un es biju īsākā klasē. Tā tas bija no pirmās līdz pēdējai klasei. Jau augot sapratu, ka nekad nebūšu kalsna – tāda esmu bijusi tikai reizi mūžā pēc pirmajām dzemdībām –, bet pieņēmu to kā normu. Tas nozīmē, ka par saviem apmēriem nekad neesmu kreņķējusies, vienkārši dzīvoju nost. Jāteic gan, ka nekad neesmu bijusi ļoti apaļa – daba un vecāki mani apveltījuši ar krūtīm, tāpēc izskatos lielāka, nekā esmu patiesībā.
– Tiešām esat viena no retajiem cilvēkiem, kas ar sevi ir simtprocentīgi apmierināts?
– Simtprocentīgi varbūt nē, bet deviņdesmit pieci procenti – noteikti! Domāju, ka to nosaka psiholoģiskā struktūra, jo pēc dabas esmu ļoti optimistiska. Drīzāk man ir paniskas bailes iestrēgt pašapmierinātībā un vairs netrenēt galvu. Svarīgi uzturēt savu spēju piemēroties apstākļiem.
Ķermeni iekustināt ir daudz vieglāk nekā prātu, tāpēc to nedrīkst atstāt novārtā.
– Ir kādi brīži, kad tomēr jūtat – pie ķermeņa jāpiestrādā?
– Protams! Mans kopumā veselīgais ķermenis izteikti reaģē uz stresu. No šā stresa var atbrīvoties tikai vienā veidā – darbojoties fiziski. Tā kā mans darbs visu mūžu bijis saistīts ar cilvēkiem, man nav vēlmes doties uz trenažieru zāli un atkal atrasties starp cilvēkiem. Tāpēc regulāri vingroju mājās, sekojot programmai, kuru pirms gadiem atradu internetā, Youtube vietnē.
Ilgus gadus esmu regulāri skrējusi. Bet šobrīd man tam vienkārši nav laika. Esmu sev noteikusi mērķi, ka ikdienas fiziskajām aktivitātēm jābūt tādām, lai mēneša laikā atkal varu noskriet piecus kilometrus. Kāpēc tas tik svarīgi? Ja tu vari noskriet piecus, varēsi noskriet arī desmit kilometru. Taču tas, ka vari noskriet desmit, gan nenozīmē, ka vari noskriet divdesmit…
Vienreiz dzīvē biju satrenējusies tik labi, lai noskrietu pusmaratonu. Diemžēl iepriekšējā vakarā svinējām vedējmātes jubileju. No rīta, kad visu nakti bija dejots, sapratu – tas nebūtu prāta darbs.