Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Mans uzvārds nāk no Latgales. Cik saprotu – no Rēzeknes. Dzīvojot Anglijā, domāju, ka esam vienīgie Rītiņi pasaulē. Kad deviņdesmitajā gadā atbraucu uz Latviju, ģimenes draugs Uldis veda mūs pa Latviju, pa mammas vecajām takām. Sākumā uz Jelgavu un tad – uz Rēzekni. Aizbraucām arī uz vietējiem kapiņiem un… Tur pilns ar Rītiņiem, pilns! Pāris kilometru tālāk atrodas Rītiņu kalns. Izrādās, ka mēs tur esam tādā pašā skaitā kā Ozoliņi un Bērziņi!" smejas Mārtiņš.
Jau bērnībā viņš pievērsās kulinārijai, pārsteidzot ģimeni. «Mammai pirmais darbs Anglijā bija fabrikā. Es biju mājās jau četros un sāku spēlēties ar ēdienu. Laikam pirmais, ko gatavoju, bija aknas. Nepirkām teļa, bet cūku, jo tās bija vislētākās. Es tās aknas plāni, plāni sagriezu, sacepu un karamelizēju sīpolus, uztaisīju kartupeļu biezputru un mērcīti. Visi sēdēja pie galda un prasīja, no kurienes mamma pasūtījusi ēdienu. Nē, Mārtiņš ir vainīgs,» atceras Rītiņš.
Jautāts par to, ko iesaka katram latvietim pagatavot mājās, slavenais pavārs mani pārsteidz nesagatavotu. «Vārnu! To esmu gatavojis vairākkārt, un, pareizi pagatavota, sanāk ļoti garšīga. Patiesībā tā ir mednieka labākā trofeja, bet mednieki jau grib būt lieli un brutāli, un negrib virs kamīna kārt vārnas galvu", viņš smejas.
«Ja man būtu jāizvēlas vēlreiz, es nebūtu pavārs. Nē! Nekādā gadījumā! Es labāk specializētos vienā lietā. Varbūt specializētos uz maizi. Būtu beķeris.»
«Es gatavoju arī mājās, jo pavāram tas ir jādara. Tagad gan pieturos pie minimālisma. (..) Jāatzīst, ka dzīves laikā garšas izjūta mainās. Agrāk man bija fenomenāla garšas sajūta, bet ar laiku tā mēle paliek bišķīt rupjāka. Deguns joprojām ir tikpat labs. Taču es joprojām varu sajust, vai ēdiens ir labs vai nav labs. Skābuma izjūta gan lēnām zūd… Bet tā vēl ir! Pavāra priekšautu pakārt vēl netaisos! Es vēl nākšu priekšā! Es vēl eksplodēšu!,» viņš sola.
Pilnu interviju ar Mārtiņu Rītiņu, kā arī citus interesantus materiālus lasiet jaunākajā žurnāla IEVAS Stāsti numurā:
