Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
4
-
1
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Turpinot sēriju ar rakstiem, kas izpelnījušies izdevniecības SANTA gada balvu — Zelta spalvu —, godinām uzvarētāju Fotostāstu kategorijā, kam Zelta spalvu piešķīra ekspertu žūrija — Ģēnijs un viņa mūza (žurnāls Ieva Nr.36).
Knuts: Iepazināmies Maskavā – tur studēju Literatūras institūtā –, un tas notika uz ielas, Lubjanskas laukumā. Vienā pusē atradās čeka, otrā slavenais veikals Detskij mir (Bērnu pasaule), uz kuru gāzās vai puse Krievijas. Toreiz studenti vēl nēsāja cepurītes, un es pa gabalu ieraudzīju – nāk divi Latvijas studenti. Jaunekļa cepurei bija sarkana apmale, tātad viņš ir no Latvijas Universitātes, savukārt jaunkundzes cepurītei – zaļa, tātad no Lauksaimniecības akadēmijas. Arī man pašam galvā bija studenta cepure, kas apliecināja, ka piederu baltiešu klubam. Gāju abiem jauniešiem klāt un sacīju: sveiki, tautieši!
Inta bija smuka meitene, un man uzreiz iepatikās, bet nekāda dziļāka motīva sākumā nebija.
Inta: Maskavā nonācu tāpēc, ka 1959. gada pavasarī mani nosūtīja uz Vissavienības studentu zinātnisko konferenci. No Latvijas bijām tikai divi – es un Modris, kuru pieminēja Knuts. Katru dienu bija daudz lekciju, uzstājās slaveni akadēmiķi, bet vienu dienu iedeva brīvu – lai iepazīstam pilsētu. Tā aizklīdām līdz Detskij mir. Tolaik svēru mazāk par piecdesmit kilogramiem, un man bērnu drēbes labi derēja.
Knuts: Mazliet pavadāju abus pa pilsētu, līdz aizgājām uz kādu lielu grāmatnīcu, kur varēja dabūt arī grāmatas PSRS tautu valodās, tai skaitā latviešu. Tur bija arī mans pirmais drukātais darbs – baltkrievu bērnu grāmata, kuru biju tulkojis. Inta bija smuka meitene, un man uzreiz iepatikās, bet nekāda dziļāka motīva sākumā nebija.
Inta: Martā man bija paredzēts izlaidums. Aicināju Knutu – ja sanāk, lai atbrauc uz to. Toreiz kursā bijām simts studentu, bija paredzēta baigā balle.
Knuts: Bet es netiku. Mēģināju nosimulēt slimību, mani atklāja, un dabūju rakstīt atvainošanās vēstuli Intai. Kad atgriezos Latvijā, devos pie Intas pieklājības vizītē – viņa tobrīd strādāja Rāmavā Lauksaimniecības akadēmijas izmēģinājumu saimniecībā par agronomi. Tā apciemoju vienreiz, otrreiz, trešoreiz. Vizītes kļuva arvien biežākas.
Inta: Mazliet pastrādāju Rāmavā, tad mani pārcēla uz Siguldu, kur komunālajā saimniecībā bija vajadzīgs dārznieks, taču tur biju īsu laiku, jo mani pierunāja pāriet uz Botānisko dārzu. Tas notika jūlijā, bet augustā apprecējāmies.
Knuts: Bet tevis stādītā bērzu birzīte pie Siguldas stacijas joprojām ir, un tādu Intas stādītu birzīšu Latvijā ir daudz.
Diemžēl kopdzīve bija ļoti īsa – tikai viens gads…
Inta: Dzīvojām lielā šaurībā – piecos, komats, astoņos kvadrātmetros, toties pašā Rīgas centrā. Taču tad pavērās iespēja tikt pie zemes gabala Salaspilī, vietā, kur tobrīd vispār vēl nebija nekādas apbūves. Priekus pārtrauca Knuta apcietinājums. Viņu tiesāja, tad aizveda… Tie septiņi gadi bija grūtākais laiks mūžā. Kā vēlāk rakstīju vēstulē Knutam, raudāju divreiz – pirms un pēc tiesas, pēc tam vairs nebija spēka paraudāt. Un nebija jau arī laika – kamēr vīrs atradās apcietinājumā, kopā ar brāli un tēvu sākām lēnā garā būvēties. Kad Knuts atgriezās no lēģera, jau daudzmaz bijām iekārtojušies. Kamēr vīrs lēģerī, es viena, bez bērniem un vīra, no darba izbraukājos dažādās ekspedīcijās – Turkmēnija, Uzbekija, arī daudz kur citur.
Kā vēlāk rakstīju vēstulē Knutam, raudāju divreiz – pirms un pēc tiesas, pēc tam vairs nebija spēka paraudāt.
Kad Knuts atgriezās, vairākus gadus viņš gandrīz neko nepelnīja – ja nu kādu tulkojumu izdevās nodrukāt. Vēlāk mums piedzima divi bērni, un, viņiem augot, bija daudz vajadzību. Visiem kā anekdoti stāstu, ka mums izdzīvot palīdzēja piena pudeles. Vācām tās un nodevām.
Knuts: Viegli Intai neklājās – manis dēļ izputēja viņas zinātniskā karjera. Kad atgriezos, biju nepilsonis – nedrīkstēju strādāt algotu darbu. Mani nekur neņēma pretī. Mani gribēja universitāte, bet es atbildēju: vispirms pieklauvējiet pie 1. nodaļas durvīm! Nē, nē, nekas nebūšot. Pēc tam man atbildēja: jā, jums bija taisnība, jūs darbā ņemt nedrīkstam. Tas pats bija ar Zinātņu akadēmiju, kur bija vakance, bet man – gatava tēma disertācijai.
Inta: Lai būtu labāka iztikšana, iekārtojos darbā Alūksnē kokaudzētavā, septiņus kilometrus no tēva mājām. Darba bija daudz, bet ar iztikšanu kļuva vieglāk. Knuts gan tika pamests likteņa varā Salaspilī. Tad jau man bija tēva pirkta mašīna, katru otro nedēļu braucu vešu izmazgāt un šo to palīdzēt. Ik pa laikam viņš atbrauca uz Alūksni.
Visi darbi, ko Knuts bija rakstījis līdz deviņdesmit piektajam gadam un kas tika drukāti, tika manām rokām pārrakstīti. Jā, bija jāpelna maize, bet reizē sapratu – man jādara arī tas.
Veikli pāršļūcāt pāri lēģera laikam, kas jums abiem bija ļoti grūts.
Knuts: Jau stāstījām, ka šķirties nācās tikai nepilnu gadu pēc kāzām, un šķirtībā vienīgā mūsu saikne bija vēstules, ko rakstījām viens otram. Drīkstēju rakstīt tikai vienam adresātam divreiz mēnesī. Tāpēc rakstīju uz ļoti plāna papīra, uz zīdpapīra, lai sievai sūtītajā aploksnē varētu ielikt gan dzejoļus, gan vēstules maniem tuvākajiem draugiem Vizmai Belševicai, Imantam Auziņam, Mārim Čaklajam. Inta piestrādāja par personīgo pastnieci, vēstules nogādāja adresātiem.
Inta: Mans tēvs sešdesmito gadu sākumā kādā Alūksnes veikalā ieraudzīja portatīvo rakstāmmašīnu Ērika un nopirka to mums. Tā vēl tagad stāv blakus istabā, tikai nedarbojas. Kad Knuts atsūtīja no lēģera dzejoļus, kas bija rakstīti knapi saskatāmiem sīkiem burtiņiem, caurām naktīm tos pārrakstīju – par spīti mājas būvniecībai, savām ekspedīcijām un darbam. Turklāt rakstīju piecos eksemplāros, lai būtu gan Rakstnieku savienības Dzejas sekcijai, gan Vizmai, Mārim un citiem draugiem. Līdz ar to – lai gan vīrs bija lēģerī, viņa dzeja jau klīda pa Rīgu. Visi darbi, ko viņš bija rakstījis līdz deviņdesmit piektajam gadam un kas tika drukāti, tika manām rokām pārrakstīti. Jā, bija jāpelna maize, bet reizē sapratu – man jādara arī tas.
Mani notiesāja, jo es esot rakstījis pretpadomju dzejoļus. Piecdesmit cilvēku liecināja, ka tā nav, bet pietika ar Arvīda Griguļa, čekas eksperta, vārdu, lai mani tomēr notiesātu.
Knuts: Ne tikai caur Intas rokām izplatījās mana dzeja. Kā stāstīja mana daktere, pie viņas mana dzeja – ar to bijusi pierakstīta vesela klade – studiju laikā nonākusi caur citiem cilvēkiem. Acīmredzot to uz mājām sūtījuši lēģera biedri. Bet Intai, protams, vislielākais paldies. Mūsu rakstītās vēstules izdotas grāmatā Kro-Kro. Šāds nosaukums tāpēc, ka vēstulēs viens otru dēvējām par krokodiliem, un ar shematisku krokodila zīmējumu paraksta vietā vēstuli beidzām. Intas krokodilam astē iesieta lentīte, bet manam piezīmēta bārda.
Inta, kad Knutu apcietināja, varējāt taču aizlaisties, tolaik tā darīja daudzas!
Knuts: Ja notiesāja uz laiku, kas ilgāks par pieciem gadiem, lai izšķirtos, pietika apmaksāt zīmogmarku…
Inta: Viens ir mīlestība. Otrs – lauku cilvēku piegājiens, ka otru nedrīkst pamest nelaimē. Pienākums. Ja nebūtu apcietinājuma, varbūt arī man viss būtu izvērsies citādi. Jau sacīju – strādāju Nacionālajā Botāniskajā dārzā par jaunāko zinātnisko līdzstrādnieci, taču profesionālajai karjerai vīra ieslodzījuma dēļ nācās pielikt punktu. Kad Knuts jau bija čekā un vēl notika izmeklēšana, noliku pēdējos kandidāta eksāmenus. Uzrakstīju disertācijas uzmetumu, taču to man atmeta atpakaļ. Viss kļuva skaidrs – ar zinātni man ir cauri. Tiesa, es tomēr kļuvu par zinātņu doktori, tikai krietni vēlāk.
Knuts: Mani notiesāja, jo es esot rakstījis pretpadomju dzejoļus. Piecdesmit cilvēku liecināja, ka tā nav, bet pietika ar Arvīda Griguļa, čekas eksperta, vārdu, lai mani tomēr notiesātu. Taču tiesāja mani kopā ar veselu kompāniju, ar kuru man nebija nekā kopīga. Šie cilvēki gribēja dibināt pagrīdes grupu. Es teicu, lai mani liek mierā. Par to arī dabūju pantu – par neziņošanu. Teicu, ka tas ir mans pirmais ordenis (smejas). Īstais iemesls, kāpēc mani apcietināja, nemaz tiesā nefigurēja. Proti, rakstnieku kongresa laikā gribējām veikt aģitāciju un Staļina ērgļus nomainīt pret citiem. Staļina ērgļi izrādījās modrāki.
Ko tad es viņu sūtīšu rakt? Viņš taču nezina, no kura gala lāpsta jātur. Zināju, ka saimniecība ir uz maniem pleciem, bet Knutam jāraksta. To pieņēmu, un tas mani neuztrauca.
Ja runa ir par Intu… Viņa ir īpaša. Mordoviju lielā mērā pārcietu, pateicoties viņai. Viņa man sūtīja, veda grāmatas, regulāri pie manis brauca, pārrakstīja dzeju, tulkojumus… Tiesa, vēl smagāk nekā lēģerī bija pēc atgriešanās. Nav viegli gadiem ilgi būt persona non grata. Diskriminācija bija pa visām līnijām. Atceros, Dzejas dienās braucām uz Kurzemi. Pusceļā apstādināja autobusu un mani izsēdināja, jo tur bija kontroles zona. Tāpat no manis gribēja dabūt kaut pārīti pretpadomju dzejas. «Paldies, es šodien jau smējos, » atbildēju. Tā bija viena liela spīdzināšana. Būtu varējis rakstīt apžēlošanu, bet es to nedarīju – man nebija nekā, ko nožēlot. Tai pašā laikā netaisīju no sevis sarūgtinātu traģisku cīnītāju vai varoni, jo patiesībā jau biju tikai nejaušs totalitārās sistēmas upuris. Kad mani pēc gadiem attaisnoja, tā mums bija svētku diena. Atgriežoties mājās, Inta man bija ielējusi glāzē pienu. Iedzēru divus malciņus un automātiski devu glāzi Intai – sākām smieties, jo tādā veidā lēģerī dzērām tēju un kafiju. Ja kāds dzēra vairāk nekā divus malciņus, tas bija laukā no apļa. Bet arī vēlāk – sadzīvē – jau no manis nebija nekāda labuma, viss bija un arvien vēl ir uz Intas pleciem. Mana mamma nomira no tuberkulozes, kad man bija tikai astoņi mēneši. Līdz ar to esmu audzis bez vecākiem un mājām, dzīvoju gan pa radiem, gan bērnunamiem, līdz mani un brāli pie sevis paņēma tante. Tas, ka nebiju dzīvojis ģimenē, atstājis iespaidu. Nebiju gatavs sadzīvei.
Inta: Ko tad es viņu sūtīšu rakt? Viņš taču nezina, no kura gala lāpsta jātur. Zināju, ka saimniecība ir uz maniem pleciem, bet Knutam jāraksta. To pieņēmu, un tas mani neuztrauca. Katram bija savas iešanas un darīšanas. Un tas nav slikti – atkrita jebkāda konkurence mūsu starpā.
Un šodien… Kāda ir jūsu kopdzīve šodien?
Knuts: Ik dienu beržoties vienam gar otru, raksturs neuzlabojas – esmu kļuvis kašķīgs pat par sīkumiem, tādēļ gadās visādi sīki strīdi. Parasti strīdamies par sadzīviskām lietām. Mēs abi sevišķi daudz nepļāpājam, bet mums patīk kopā aizbraukt ceļojumos – esam izbraukājuši Eiropu –, aiziet uz kādiem pasākumiem, ciemos. Vakar, piemēram, viesojāmies pie Noras Ikstenas.
Inta: Ar visu to, ka bija darbs, visādas darīšanas, vienmēr esam turējušies kopā un darām to arvien. Vienmēr kopā ar Knutu esmu grozījusies starp dzejniekiem, visus pazīstu es, un visi pazīst mani. Arī ikdienā viens bez otra nevaram, šis tas jāpalīdz, jāatbalsta. Knuts, piemēram, no veikala nes iepirkumu maisiņus. Es nevaru, jo sāp mugura. Es atkal šiverēju pa mājām. Un katru gadu mums ir īpašs pasākums – tikšanās ar cilvēkiem, ar kuriem pirms piecpadsmit gadiem devāmies ekskursijā uz Norvēģiju. Ilgus gadus pasākums notika pie mums, tad katrreiz vārīju citu zupu. Taču nesen stafeti nodevām citam, jaunākam, cilvēkam. Ja veselība vēl atļaus, janvārī atkal būsim starp šiem saviem draugiem.