Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Visi stāsta tēli ir izdomāti, un jebkura sakritība ar reāliem cilvēkiem, vietām un notikumiem ir nejaušība.
Arī Aleksa valsts vairs nebija. Viņš bija Padomju Savienības rokzvaigzne. Domājat, tas nav iespējams? Un kā vēl – tieši tad bija pats labākais laiks īstām rokzvaigznēm, jo bija, pret ko iestāties. Tagad daudzi teiktu, ka viņa dziesmas nav nekāds protests, pārāk maigas un pat bezzobainas dziesmiņas. Bet Alekss zināja gan, ko tas viņam bija maksājis. Un par to, kādās aprindās viņš grozījās un cik bija slavens, lai liecina tikai viens fakts – viņš bija Allas Pugačovas pirmais vīrs. Protams, tagad Alla viņu nesveicina, izliekas nepazīstam un vispār apgalvo, ka pilns ar prātu izkūkojušiem tipiem, kam gribētos būt viņas pirmajiem vīriem. Bet jūs painteresējieties, painteresējieties dzimtsarakstu nodaļās! Lai parokas kundzītes dokumentos.
Aleksam ir pierādījumi. Alločka viņu mīlēja tik ļoti, ka pat viņa uzvārdu bija pieņēmusi. Un viņi, kad uzstājās plašās Savienības kultūras namos, drīkstēja palikt vienā viesnīcas numuriņā. Aleksam no tiem laikiem bija daudz siltu atmiņu. Ellīgi labs laiks bija – mūzika, fanes, pašam sava meitene, kuru visi dievina un iekāro.
Citi lasa
Labi, bet ko nu viņš par sievietēm. Viņa lielā mīlestība vienmēr ir bijusi mūzika. Roks. Bet tāds balādisks. Cik skuķu viņš nav iztriecis no mājām asarās, kad viņas sāka trīties greizsirdībā ap viņa ģitāru un bungu komplektu, kuru viņš tā arī nekad lāgā līdz galam neapguva. Kas viņām ir?
Vispirms iemīl, ka es spēlēju un stāvu uz skatuves, un tad krīt histērijā tieši par to pašu, ka es spēlēju un stāvu uz skatuves. Tfu tu viņas!
Bet vispār Aleksam nācās atzīt, ka nu jau dekāde būs apkārt, kopš stāvējis uz tādas īstas skatuves, tādas, kas iedod maģisku spēku, ka vienā rāvienā kļūsti par divsimt procentiem skaistāks un talantīgāks, ka vairs nejūti sāpes un nogurumu, ka pats kļūsti par mūziku, nē, uz tādas skatuves viņš sen nebija kāpis. Jo kaut kas Aleksā iztērējās. Viņš pat skaidri sajuta to brīdi, kad tas notika. Viņš vēl pāris gadu varēja dzīvot kā agrāk – slavā un atzinībā –, bet viņš juta, ka viss tagad iet uz leju. Un to nekādi nevarēja apturēt. Dziesmas nāca, tās pat spēlēja un slavēja, bet Alekss, lai gan to skaļi nekad neteiktu, viņš zināja – tās bija sūdīgas.
Kad lejupslīdi ievēroja arī citi un Aleksu vairs neaicināja ne koncertēt, ne intervēties, sākumā viņš krita depresijā un drausmīgi dzēra. Ilgi dzēra, drusku attapās, mēģināja no sevis izspiest kādu jaunu gabalu, bet nekas nesanāca. Viņš tos sauca par Atgriešanos, par Fēniksu un vēl visādos līdzīgos vārdos, bet, jau pabeidzot nošu pierakstu vai to pirmo reizi spēlējot kādai uzticamības personai, viņš zināja, ka nosaukums tiem visiem ir tikai viens – Sūds.
Un tomēr viņš no sevis purināja laukā notis un dzejas, rādīja citiem, kaunējās un dzēra, bet atkal darīja to pašu.
Viņš ticēja, bija pārliecināts, ka ir rokzvaigzne un ka vienā brīdī šis tituls izdarīs to, kas tam jāizdara, – radīs dziesmu.
Skarbu, bet vienlaikus maigu, tādu, ko gribas klausīties vienatnē tumsā, tad lietū skriet pie savas meitenes daudzus kilometrus, lai pa logu ieraudzītu kaut tikai viņas siluetu. Bet labāk, protams, ja arī viņa pēc brīža tevi ierauga, ir pārsteigta, tā kā pat dusmīga vai apvainojusies, tomēr iznāk uz lievenīša, un tad jūs, ne vārda nepateikuši, skūpstāties kā apmāti lietū un visa pasaule saplūst šajā vienā skūpstā.
Bet dziesma nenāca. Alekss izdarīja visu, ko bija darījis agrāk, lai ievestu sevi dziesmu stāvoklī. Viņš drausmīgi dzēra, tad nedzēra, tad negulēja, tad gavēja, pat uz klosteri viņš bija aizbraucis. Bet dziesma nenāca. Spriedze jau tā bija liela, jo māksliniekam, kam neradās, ir grūti, bet vēl nauda beidzās.
Agrāk Alekss atteica spēlēt privātās ballītēs, kur kādreizējie autsaideri tagad bija likumīgā un mazāk likumīgā ceļā tikuši pie bagātības un Aleksu atcerējās kā savu jaunības un brīvības simbolu. Bet, tā kā ar naudu bija pavisam švaki, Alekss vienreiz piekrita nospēlēt dzimšanas dienā. Ierodoties viņam likās, ka no kauna nomirs.
Kāds vēl roks pie tirkīza gaismiņām izrotāta baseina, ap kuru ar suši paplātēm skraidelē meitenes peldkostīmos un zaķa ausīm?
«Nospēlēšu, savākšu naudu un tīšos,» viņš sevi mierināja, riebumā ietīstoties savā vecajā ādas jakā, lai arī laukā bija mīlīgs vasaras vakars.
Taču pret rītu izrādījās, ka nav tik traki. Toļiks – jubilārs – labs cilvēks. A ko – ja cilvēks naudu prot nopelnīt, tad uzreiz slikts? Un viņam baseins patīk, meitenes arī – vai tad tas ir nosodāmi? Un kvalitatīvus dzērienus viņš arī var atļauties. «Labs pasākums tomēr sanāca, un vēl pieklājīgi samaksāja,» Alekss domāja, sūcot vismaz sesto Hennessy, ietinies mīkstā frotē halātā, jo ap trijiem no rīta viens suši zaķis viņu it kā apķēra, it kā bučot gribēja, bet beigās iegāza baseinā.
Klients – tas pats Toļiks – bija dikti apmierināts ar Aleksa uzstāšanos. Pēc pāris nedēļām uz firmas jubileju uzaicināja Toļika draugs. Tad kāds darbinieks sakasīja summiņu un kautrīgi piedāvāja Aleksam, lai viņš nodzied piekrāptajai sievai vienu sirdi plosošu veco gabalu kā atvainošanās zīmi. Tā esot viņu dziesma.
Alekss uz tādu dēku aiz tīra prieka būtu parakstījies – dziedāt pacēlājā pie daudzstāvenes sestā stāva loga, bet, ja cilvēks uzstāj maksāt, Alekss pat jaunu kreklu nopirka.
Tā Alekss laiku ērti dzīvoja uz vecās slavas rēķina. Nekas jau dižs – māja ar baseinu ar tirkīzzilām gaismiņām nesanāca, bet pieklājīga iztikšana bija. Viņa vecie fani, pieauguši un sākuši pelnīt, šad tad par viņu atcerējās, pasauca uzdziedāt – normāli, pat tīri patīkami. Protams, tas nav tas pats, kas redzēt, ka meitenes koncerta pirmajā rindā raud sirds asaras, bet – ko padarīsi? Dzīve rit savu gaitu. Laikam tā cilvēks noveco, Alekss pieņēma.
Alekss pat tā kā samierinājās, ka vairs nebūs emociju kā jaunībā, ka vairs nebūs tās tirdošās izjūtas, kad dziesma nāk un to nedrīkst steidzināt. Pret dziesmu jāizturas kā pret meiteni, kuru tu iekāro tā, ka sirds lec pa muti laukā, bet tu, vienaldzīgi piemiedzis acis, ej garām, cik vien nevērīgi iespējams, lai viņa pati iedegas un atnāk, un tev atliek tikai saņemt viņas plaukstu, lai viss būtu pateikts. Bet tas ir jāiztur. Gan ar meiteni, gan dziesmu. Un Alekss tiešām no visas sirds bija samierinājies, ka jaunība ir garām un ka visas šīs trīsas, gaidas un alkas ir palikušas tur.
Līdz kādu rītu viņa skrējienā – jā, jā, Alekss bija sācis skriet, turklāt ļoti agri no rīta – viņu ievainoja kāda dziesma. Pie parka dīķa sēdēja bariņš jauniešu, un viens no puišiem dziedāja Dženisas Džoplinas Me and Bobby McGee. Viņš skrēja garām tajā brīdī, kad puisis bija ticis līdz rindiņai: Freedom’s just another word for nothing left to lose.*
Alekss piebremzēja, vispirms gribēja apstāties, varbūt pat dramatiski nokrist ceļos, kā ekscentriska rokzvaigzne varētu atļauties, bet tad turpināja skriet. Jo ātrāk viņš skrēja, jo straujāk viņam bira asaras. Viņš reizē juta sāpes, atvieglojumu, ilgas, bailes ieskriet kokā, jo caur asarām labi nevarēja redzēt, taču visvairāk viņš juta, ka viņā iesējas sēkla. Viņš vēl uzrakstīs dziesmu. Vismaz vienu dziesmu. Bet tādu, tādu, ka visiem būs jāraud, ka sirdis izpletīsies, ka gribēsies piezvanīt vecam draugam un pateikt: «Es tevi mīlu.»
Alekss atskrēja mājās, iegāja dušā un centās neaizbaidīt dziesmu. Tā nāca lēni, to vēl nevarēja dzirdēt, bet Alekss juta, kā tā nāk.
Viņš vēl nospēlēja pāris privāto ballīšu, bet neiesaistījās uzdzīvē kā līdz šim, viņš izturējās noslēpumaini, viņā auga dziesma.
Un kādā agrā rītā tā atnāca. Viegli un bez mokām, uzreiz gatava. Turklāt, Aleksam par pārsteigumu, dziesma bija angļu valodā. Viņam svešās mēles nekad nav bijušas stiprā puse, bet – ko lai dara?! Ja kosmosam labpatikās, ka Aleksa atgriešanās dziesma ir angļu valodā, tad ir. Viņš to pateicīgi pieņēma un uzreiz domāja, kura būs tā skatuve, no kuras vislabāk šo dziesmu palaist tautās. Jo dziesma bija izcila, tiešām izcila – perfekts nobriedušas smeldzes, skaistuma un seksa apvienojums.
«Dievs mani mīl, nē, patiešām tam nav cita izskaidrojuma, Dievs mani mīl,» Alekss noelsās, noliekot telefonu atpakaļ uz galda.
Pirmo reizi vēsturē filma no Krievijas ir nominēta Oskaram kā, iespējams, labākais ārzemju kinogabals. Holivudas Oskaram! Un to ir uzfilmējis viens sens Aleksa čoms. Igors tikko bija piezvanījis un teica: «Tu pat nenojaut, cik daudz tava mūzika man ir palīdzējusi. Es varu izvēlēties vienu mākslinieku, kas uzstāsies ceremonijā. Es izvēlos tevi! Tu brauksi?»
Alekss bija uz pakaļas. Skaidrs, ka viņš brauks! Un tā būs skatuve, uz kuras viņš pirmo reizi nospēlēs un nodziedās savu Again.
Laiks līdz Holivudai bija trauksmains, viņam ļoti gribējās savu jauno dziesmu spēlēt citiem, bet vienlaikus negribējās tai atņemt pirmreizīguma spēku, ar ko visus paņemt pie sirds Oskaros. «Redz, kosmoss visu zina, tāpēc tā dziesma atnāca angliski, jo man tā būs jāspēlē Ho-li-vu-dā!» viņš smejoties sev viegli uzsita pa plakano vēderu, ko tagad vēl cītīgāk katru rītu trenēja, lai Amerikā uznāktu skaists un lunkans. «Es domāju, ka viss man garām, bet, paskat, kādu pārsteigumu man vēl dzīve sagādājusi! Nu, vecīt, tu dod,» Alekss nevarēja rimties ik vakaru iztēloties, kura no aktrisēm pēc ceremonijas kritīs viņa apskāvienos. Mazā Portmena? Diez ko Beisingere tagad dara?
Oskaru rīts pienāca strauji. Alekss jau nedēļu bija Amerikā un bez kāda stresa apciemoja tur dzīvojošos paziņas, skatījās dabas brīnumus, Slavas aleju, ēda restorānos, dzēra bāros, īsāk sakot – baudīja dzīvi un gaidīja savu slavas brīdi.
Tikai pašā Oskaru ceremonijas rītā Alekss sāka just uztraukumu. Tādu nepamatotu, neizskaidrojamu. Viņš bija noraidījis visus pavadošo mūziķu piedāvājumus – būšu tikai es, mana ģitāra un dziesma. Tagad sāka šaubīties – varbūt kāda glīta dūdiņa aizmugurē būtu noderējusi? Taču atkāpšanās ceļa vairs nebija. Laiks skrēja, stilisti, grimētāji un sazin kādi asistenti viņu bīdīja visu dienu. Līdz izbīdīja uz skatuves. Ir jādzied. Alekss tomēr vairs nebija nekāds zēns, un skatuves rūdījums viņam bija asinīs, viņš nesāka satraukti strinkšķināt ģitāru.
Nospriegots, bet ārēji atbrīvots, viņš pārlaida skatienu zālei – kungi smokingos, dāmas vakarkleitās un dimantos. Nē, tādas publikas viņam vēl nebija bijis.
«Bet – mēs visi taču esam cilvēki. Ar sirdi, kas ir mīlējusi un sāpējusi,» viņš savu domu turpināja skaļi. Kāds to momentā iztulkoja korektā angļu valodā, un zālē sēdošie sakustējās. Alekss redzēja, ka viņiem patika šis teikums, viņi bija gatavi dziesmai. Aleksa pirksti pavisam maigi pieskārās stīgām. Viņš nedziedāja, viņš ļāva dziesmai sevi nest un skanēt caur viņu. Tā bija tīra bauda, tīra mūzika. Tas ilga mūžību, varbūt pusminūti, kad Alekss piefiksēja kaut ko jocīgu. Visa zāle dungoja līdzi. Nē, viņi dziedāja! Viņi dziedāja līdzi Aleksa jaunajai atgriešanās dziesmai. Vārds vārdā. Kā viņi to varēja zināt? KĀ?
Aizsmacis, disonējošs un neiederīgs «ēēē!» bija vienīgais, kas izlauzās no Aleksa rīkles. Zālē esošie apjukuši apklusa. Kāpēc viņš aprāva dziesmu? Briesmīga jau tā angļu valoda bija, toties izjusti dziedāja. Kāpēc jāapvainojas? Kādēļ mēs nevarētu dziedāt viņam līdzi vienu no pirmajiem Bovija slavenajiem gabaliem?
*Brīvība ir tikai cits vārds, tam, ka tev vairs nav ko zaudēt. (Angļu val.)
