Rīga -2°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pie radiem brauks pati
«Pirms jubilejas man bija ilgas pārdomas, ko un kā svinēt. Redziet, sarīkot lielu balli ar plašu radu un draugu saietu ir diezgan problemātiski, pat ja es to ļoti gribētu. Mana gadu gājuma cilvēku palicis ļoti maz, bet mani radi, ar kuriem satiekamies, nedzīvo Rīgā, bet ir izsijāti pa visu Latviju – Liepājā, Valmierā, Rēzeknē un citviet.
Savākt visus kopā praktiski nav iespējams, daži vairs nemaz nevarētu atbraukt… Tāpēc izdomāju – es pati pie radiem atbraukšu ciemos. Pie katra atsevišķi! Būs man ar meitu tāda neliela odiseja,» atklāj jubilāre.
Pagaidām gan Monika Zīle koferi vēl nekārto. «Pašreiz laukos nav nemaz tik patīkami. Pirmkārt, karsti. Otrkārt, kukaiņi ēd nost. Ne tu vari kaut kur apstāties, ne pastaigāt. Taču vēl jau paspēsim. Būs septembris, rudens atvasara – mans mīļākais gada laiks,» saka viņa.
Pārsteigums no kolēģiem
Savu jubileju Monika atzīmējusi brīvā gaisotnē ar tuvākajiem – meitu un znotu. «Bijām vakariņās uz jaukas terases Pārdaugavā, saucas Fazenda. Tā mēs ar mērenu uzdzīvi nosvinējām manus astoņdesmit. Apmainījāmies stāstiem, kas varētu vairot dzīvesprieku. Nekādas sūdzēšanās,» stāsta viņa.
Vaicāta, kādas dāvanas dzimšanas dienā saņēma, rakstniece sāk smieties: «Visvairāk par dāvanām uztraucās mans znots. Nemitīgi tincināja meitu, ko man dāvināt. Taču man patiešām neko nevajag. Dators ir, mašīna un telefons arī. Pat kondicionētājs man ir! Kas tad man vairāk vajadzīgs?
Man patīk aizbraukt uz dažādām jaunām vietām, tāpēc beigās ar znotu vienojāmies, ka septembrī viņš mani, meitu un viņas labu draudzeni aizvedīs uz Pāvilostu, kur atvērusies jauna viesnīca.
Znotam ļoti patīk mūs sponsorēt, bet pašam piedalīties gan ne pārāk. Vienkārši tas nav viņam radīts.»
Kad šķita, ka dzimšanas diena jau aiz muguras, visi apsveikumi un ziedi saņemti, Monikai bija jādodas uz Latvijas mediju namu un jāpiedalās vakara romānu žūrijas sēdē.
«Tur esmu tāda nemainīga mēbele. No kolēģiem ziedu pušķi jubilejas rītā jau biju saņēmusi, tāpēc uz apsveikšanu negatavojos. Rēķinājos gan, ka varbūt kādu puķīti kāds pasniegs, tāpēc iegādājos torti un burbuļūdeni. Taču tas, kas mani sagaidīja, saviļņoja mani līdz sirds dziļumiem.
«Apsveikt mani bija ieradušies cilvēki, ar kuriem savulaik kopā strādāju Padomju Jaunatnē, bija atbraucis mans cīņu biedrs un ģimenes draugs Ēriks Hānbergs, un tam visam kā ķirsītis uz tortes bija mūziķis Atis Auzāns, kurš akordeona pavadībā dziedāja man dziesmiņas. Nu, lieliski! To es nekad neaizmirsīšu.»
Par vecumu nekoķetē
Aplūkojot Monikas Zīles fotogrāfijas šodien un pirms desmit gadiem, šķiet – viņa it nemaz nav mainījusies. Rakstniece gan tam nepiekrīt. «Beidziet! Un tiešām ar to nekoķetēju, jo zinu, cik veca esmu. Bet, redziet, kā ir tiem resnajiem cilvēkiem – viņiem grumbas iegrimst taukos, tāpēc varbūt vizuāli arī izskatāmies labāk par kārnajiem, bet viss pārējais, kas nāk līdzi ar vecumu, jau paliek.
Paldies Dievam, es nepiederu tām sievietēm, kuras apgalvo: «Es tik veca nejūtos!» Es ļoti labi apzinos, ka nevaru vairs to, ko varēju agrāk.
Vakarā pirms gulētiešanas sāku plānot nākamo dienu, un parasti tie ir Napoleona cienīgi plāni. Taču, no rīta pamostoties, jūtu, ka man sāp celis, ka darbi nevedas, un saprotu, ka šie plāni tā arī nepiepildīsies. Labi, ja viena trešdaļa. Darbiem, kuriem man agrāk bija vajadzīga viena stunda, tagad vajag trīs. Taču ar to jārēķinās. Saku paldies par katru rītu, kad esmu pamodusies pie pilna prāta,» atklāta ir Zīle.
Mūža neaizmirstamākā dāvana
Pa šiem gadiem Monika dzimšanas dienās saņēmusi visdažādākās dāvanas, taču visvairāk atmiņā palikusi viena.
«Tas bija 1964. gads, mana 25. dzimšanas diena. Ar vīru tolaik neklātienē studējām žurnālistiku. Bija vasaras sesija, naudas mums, protams, nebija, tāpēc baigi uzdzīvot nevarējām. Tādēļ man bija liels pārsteigums, kad vīrs man dzimšanas dienā pasniedza dzintara kaklarotu. Biju aizkustināta, jo nemaz negaidīju dāvanu.
Šo rotu rūpīgi glabāju. Jau vēlāk dzīves ritumā un laulības dažādos pagriezienos, kad man uz vīru par kaut ko bija lielas dusmas, es paskatījos uz šo kaklarotu un domāju – nebija jau tik traki, jo bija arī labais, tāpēc nevar visu tā norakstīt un noslaucīt. Nu šo kaklarotu esmu uzdāvinājusi savai meitai,» stāsta Monika.
«Bieži vien, kad mēs kaut ko gaidām un gaidas nepiepildās, ir lielas vilšanās, bet, kad tu neko negaidi un tiec pārsteigts, ir izjūtas, kuras nenopirksi nevienā veikalā,» teic rakstniece. «Ir svarīgi uzdāvināt otram šādus mirkļus, jo tie ir bezgala svarīgi. Gadiem ritot, šīs izjūtas apstiprina to, ka esi dzīvs. Tas ir tas dzīves pieskāriens.»
