Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
«Lana man bija vistuvākais cilvēks, bērnībā es dzīvojos pie viņas Baznīcas ielas dzīvoklī. Viņa būtībā mani uzaudzināja – bija cilvēks, kas man deva stabilitāti un lielu atbalstu. Pēc darba bieži ar viņu sazvanījos, runājāmies. Lana bija neparasta. Un tieši viņa bija tā, kas saturēja visu ģimeni kopā,» stāsta Annamarija Paula.
Ziemassvētkus Maestro ģimene vienmēr svinējusi kopā. «Šie Ziemassvētki būs citādāki, tāpēc ir skumji un grūti. Agrāk Lana gatavoja Ziemassvētkos maltītes, un tad visa ģimene pulcējās pie viņiem,» teic Annamarija.
Viņa atklāj, ka laikā, kad Lanai tika atklāts vēzis 4. stadijā, tas bijis ļoti jocīgi. «Lana visu laiku gāja pie dakteriem, bet neviens nespēja pateikt to, ka viņai ir vēzis,» teic mazmeita.
Dienā, kad vajadzēja veikt ķīmijterapiju, viņa pakrita un salauza gūžu.
«Aizvedām Lanu uz klīniku. Atceros, ka viņa mums teica: «Jā, es atbraukšu, šādas operācijas jau neaizņem ilgu laiku.» Pēc liktenīgās operācijas ārsts mums atzina: «Operācija bija veiksmīga, bet viņas sirds apstājās.» Ir tā, ka ķīmijterapijas dēļ cilvēkiem izkrīt mati. Bet mati bija daļa no Lanas identitātes. Vēža dēļ viņai sāpētu. Un ko tas būtu devis, ja viņa mūža nogalē mocītos sāpēs? Varbūt ir labāk, ka tas process netika sākts,» tagad prāto Annamarija.
Plašāk par Paulu dzīvi pēc Lanas aiziešanas un Anmarijas darbu patversmē lasiet jaunākajā žurnāla «Privātā Dzīve» numurā.
