Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
5
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Tas bija sen, sen, astoņdesmitajā laikam. Pamodies Pētersona dīvānā un lavierēdams starp tukšām pudelēm un arbūza mizām, Rūdis planēja uz mazmājiņu. Gaismas kūlis no virtuves iespīdināja Rūdim acīs lielo koridora spoguli. Uz tā ar lūpukrāsu uzšņāpts telefona numurs.
– Vecais, tev nu gan te zaņķis, maukas spoguli nocūkojušas.
– Tavējā!
– Kāda vēl manējā? – Rūdis apstulbis blenza Pētersona aizpampušajā sejā.
– Muļķis esi? Žņaudzīji to skuķi visu nakti… Biji tak samērā skaidrā.
Rūdis sasprindzis vairākkārt ienira savās smadzenēs, diemžēl pēdējais, ko spēja atcerēties no vakardienas, bija, kā mājās pie spoguļa sakārtojis šlipsi, pārlaidis roku gludajiem matiem un sēdies taksī. Braucis uz Lielupi svinēt Pētersona divdesmitnieku (labi, ne jau nu svinēt, drīzāk kārtējo reizi pats savu dvēseli ļečīt). Un viss. Neko no tā, ko darījis tālāk, Rūdis neatcerējās. It kā restorānā koduši konjaku. Vēl kaut ko. Kaut kur gājuši… Vāks kaut kāds – garākā bezfilma mūžā.
Rūdis piegrūda degunu kreklam pie pleca: kaut kāda sveša smarža ir, jā… Tiešām būs bijis līdzi skuķis.
– Mazā Andžela?
Viņa uz Lielupi vilkās katru vakaru un burzījās bezgalīgi. Kad visi laida skatīties viģikus, arī viņa parasti izrādījās paķerta līdzi. Kojās par pudeli konjaka varēja studentus uz brīdi izlikt blakusistabā. Uz pirmajām pāris stundām, pēc tam jau varēja gulēt visi kopā. Tai mauciņai tā lieta baigi patika. Kad esi šmigā, viens vienīgs tusiņš, super. Kad acis skaidrākas – bezjēdzība, pilnīgā šņaga.
– Nē! Ivetiņa!
– Kāda vēl Ivetiņa?
– Nu, forša tāda… Pie bāra savāci.
– Un ko mēs te darījām?
– Tev vajadzēja mūziku, tu no augšstāva kaimiņiem aizņēmies maģi, un jūs dejojāt uz lodžijas.
– A sekss mums bija?
– Nu, bišķiņ to dīvānu palauzāt.
Rūdim kļuva pavisam interesanti. Diez kādu eksemplāru viņš savā bezfilmā būtu nocopējis.
•••
Kaut cik atkopies, Rūdis telefonā uzgrieza lūpukrāsas atstātos ciparus. Un uzmanīgi ieprasījās:
– Ivetiņa?
– Čau, Rūdolf! Nu, kā ar veselību?
– Tiekamies?
•••
Rūdis uzvilka melno velveta kreklu, nopirka tumšsarkanu, zelta spīdumiem apkaisītu rozi un pudeli Amaretto… Tad beidzot ieraudzīja: viņa nāk. Ivetiņa. Ķiršu sarkani mati līdz pleciem. Sandras Bulokas smaids – bedrītes vaigos… Tāda mīlīga, uzreiz redzams, ka siltumnīcā augusi – nenobružāta, ar visu brošu pie jakas krādziņas. Burvīga. Un Rūdim patika tas, ko viņš redz. Nu, ļoti. Tādas meitenes Rūdim nebija bijis, tik labas. Visas kaut kādas zirdziskas. Parasti viņš nebija uzdrošinājies tuvoties tik ēteriskām būtnēm. Rūdis stipri mulsa. Toties Ivetiņa gaiši smaidīja un murrādama mīļi pieglaudās, izturējās kā sena paziņa – mīlējušies taču.
– Oi, liķierus gan es nedzeru! – Viņa saviebās, ieraudzījusi Rūdim rokās pudeli, un piebilda: – Alkoholu vispār nelietoju. Tagad Rūdis vēl vairāk kautrējās atzīties, ka abu kopīgo nakti vispār neatceras. Izskatījās, ka Ivetiņa laikam ir studente. Senči esot kaut kādi juristi, tēvs pat rajona prokurors. Tas Ivetiņu Rūda acīs vērta vēl interesantāku.
Viņa dzīvē bija ienācis tāds brīnums, ka prāts aizbrauc, sajūtams pavisam reāli. Tāpēc Rūdis veda Ivetiņu uz kino, uz pēdējo rindu, uz tradicionālo vietu drēgnā rudens vakarā. Tur viņam bija vieglāk iesākt. Un pusotras stundas garumā Rūdis baudīja Ivetiņas maigo plaukstu, smalku kā skolniecei, viņas liego smaržu pie deniņiem un karsto ādu uz kakla. Viņi, protams, skūpstījās.
– Dolfij, mans mīļais, – Ivetiņa klusi pateica un lūpām pieskārās Rūda zodam. Ivetiņa…
Viss Rūda brīvais laiks turpmāk aizgāja, vizinot Ivetiņu ar niķelēto javu. Pa rajona ceļiem, gar klusiem ezeriem… Kā viņi satikās, tā mīlējās – jebkur. Pliki peldējās Mēmelē, maigojās laivā, palaistā pa straumi. Meži un koku ieskautas pļaviņas tagad bija viņu otrās mājas. Un arī uz pāris stundām palienētais Pētersona žigulis. Šauri, ne sevišķi ērti, bet diviem kaisles pārņemtiem ķermeņiem taču ir desmitiem veidu, kā gūt prieku kaut priekšējā sēdeklī. Ivetiņa teica, ka jūtas laimīga. Un Rūdis, pieliecies meitenes lūpām, čukstēja tajās, cik neprātīgi iemīlējies. Čukstēja simtiem reižu: – Es mīlu tevi.
Savukārt Ivetiņa prata dūcošo skūpstu: maigi piespieda lūpas Rūdim uz kakla pie auss un dūca, lūpām vibrējot. Augšup un lejup pa kaklu, uz lūpām. Rūdim tās bija nebaudītas sajūtas, un viņš svētlaimē lidoja. Kā viņam šī meitene patika. Cik dārgi bija šie kopīgie mirkļi.
Ivetiņai ļoti patika dejot. Kārtīgi izlēkājusies un izgorījusies, viņa tad vērtās vēl mīļākā kaķenītē, murrājošā un atdevīgā. Un cik smacējoši grūti nācās noskatīties, kā Ivetiņa restorānā labprāt piekrita dejot arī ar citiem puišiem, murrājoša un maiga. Rūdim tajos brīžos parasti kārojās iedzert vēl.
Kad Rūdis iedzēra, viņam gribējās Ivetiņu pārsteigt.
– Gribi, aizvedīšu tevi uz Rīgu skatīties salūtu virs Daugavas? Sākas pēc pusstundas, bet paspēsim. Divdesmit minūtēs līdz pašai Daugavmalai. Saderam?
Labi. Patiesībā jau Ivetiņa nemaz neticēja, ka no Jelgavas līdz Rīgai var aizbraukt tikai divdesmit minūtēs. Rūdis apgalvoja: ar moci – mierīgi. Ja viņš tiešām iekļausies divdesmit minūtēs, tad Ivetiņa apsolījās plikiņa dzīvoties visu rītdienu un atdoties pēc puiša pirmā aicinājuma. Rūdim iedegās acis. Meitene smējās bedrītēm vaigos, un Rūdis vālēja – no viesnīcas, cauri Ozolniekiem… Ivetiņa bija drosmīga – iekrampējās Rūda ādas jakā tik stipri, ka viņš knapi varēja paelpot, un visu ceļu neizteica ne vārda. Kaut šoseja šaura un mašīnas nāca pretī viena otrai, solo mocim vietas pietika tik un tā – pa balto līniju. Un reakcija Rūdim bija laba. Līdz Oktobra tiltam viņš tiešām aizrāva divdesmit minūtēs. Pat ar pusminūtes ekonomiju. Tā ka – visu nākamo diennakti Ivetiņa neizkāpa no gultas Rūda istabā un viņas vaigi ziedēja kā peonijas.
Rūdim šajās skaistajās stundās tapa pavisam skaidrs, ka viņš Ivetiņu grib par sievu. Kas tā būtu par laimi – tāda sieviņa. Ivetiņa.
Nākamajā rītā Rūdis zvanīja Ivetiņas tēvam: – Prokuror, paklau, gribu precēt tavu meitu!
Prokuroram aizcirtās elpa.
– Draudziņ, nesanāks!
Viņš iecietīgi stāstīja Rūdim kaut ko par to, ka dzīve ir dzīve un ka tajā visādi gadās, ka Ivetiņai jau pusgadu ir pa īstam saderināts līgavainis. Rīgā, restaurators no Polijas, mācīts cilvēks. Vecrīgu restaurēja poļi, redz, un viens tāds polis bija paredzēts Ivetiņai. Lieliski – Ivetiņa legāli tiks uz ārzemēm un dzīvos pārticībā bez bēdu.
Rūdis sastinga, un sarkana krāsa salija viņa vaigos. Nē, nemaz nav izstāstāms, kas notika. Sabruka pamats. Visa pasaule saputēja lupatās. Ivetiņ, nu kāpēc tu tā? Sabradāts. Rūdis, kurš vēl nesen Ivetiņai bija piedevis vienu citu kaunpilnu grēku. Piedevis un aizmirsis. Lielu, netīru noslēpumu, ko neviens nedrīkstēja zināt. Slikto slimību…
Jā, jā, siltumnīcas puķīte Ivetiņa Rūdim bija uzdāvinājusi triperi.
Bet Rūdis viņai to ne tikai bija piedevis, bet pat sadabūjis labo bicilīnu: trīs potes, un vesels. Lai triperbārā Ivetiņu desmitiem reižu nedurstītu ar to draņķa penicilīnu. Tādas, lūk, lietiņas, un tik ļoti Rūdis Ivetiņu mīlēja. Bet nu viņš bija sakauts līdz nāvei un sabradāts. Tagad viņam ar Ivetiņu būs pavisam stingra saruna.
Bet Ivetiņa nosēdās kafejnīcā Rūdim pretī un žēli raudzījās acīs.
– Mīļais Dolfī! Nav tā, kā tev šķiet. Tu gultā esi labāks.
Ivetiņa smaidīja bedrītēm vaigos un glāstīja Rūdim elkoni.
•••
– Pasaki tam pšekam, ka salauzti pirksti un zobi saujā viņam ir garantēti.
Tik drosmīgi Rūdis pateica tajā pašā vakarā, piespolējis moci pie restorāna ieejas, aizlicis kāju priekšā durvīm, lai aizkavētu Ivetiņu. Viņš atkal bija iedzēris pārsimts gramus šņabja, un jūra tagad bija līdz ceļiem.
– Patrakosim, Ivetiņ! Laižam uz dejām Zaļeniekos.
– Tu esi sadzēries, un nekur mēs nebrauksim.
– Brauksim gan, mīļum.
Ivetiņa pieliecās un, stīvi pasmaidījusi, izrāva Rūda javai degvielas caurulīti. Benzīna pilienu pavadīta, viņa lēni pazuda kāpnēs un restorāna zālē. Bet Rūdis nebija muļļa, kuru var apturēt viena sūda trubiņa. Īpaši jau nu šovakar. Viņš vienkārši aizskrēja pāri ielai uz autoostu, par trim rubļiem no šoferiem nopirka citu caurulīti. Un – atiet…
Rūdis atrāva vaļā kroga durvis, sejā iesitās ABBA – Andante, Andante... Smeldzīgas domas sakāpa acu baltumos. Ar visu moci Rūdis uzbrauks augšā pa trepēm, tieši pašā deju placī. Un tad lepni pateiks Ivetiņai: Ja tu nebrauc, es laižu viens.
Brrrr – mocis uzrāva zāģi, pameta pakaļu gaisā un bija jau otrajā kāpņu laukumā… Vēl viens tāds rāviens, un, riepām parketā atstājot melnas strīpas, Rūdis jau iebrauca foajē. Ivetiņa šausmās iepleta acis un tā arī palika stāvam.
– Idiots, točna! Brauc ellē!
•••
Atpakaļ pilsētā Rūdis pārradās tikai uz rīta pusi: java dūzenes sētā ar sabeigtu karburatoru, tiesības nost. Viņš nostājās zem prokurora dzīvokļa logiem un bļāva pa visu Uzvaras ielu.
– Ivetiņaaaaaaaaaa! Sterva tu tāda, iznāc laukā!
Neviens neatsaucās, un neviens nenāca. Iedzēris vēl vienu pamatīgu malku konīša, Rūdis nolamājās jau rupjāk un iegāja telefona būdā. Atvēzējās ar dūri pret būdas stikla lodziņiem. Un dauzīja. Ivetiņa! Ivetiņa! Daudz sīku lodziņu. Katru no tiem ar skaļu šķindoņu Rūdis metodiski izblieza uz āru. Stikli izbira uz asfalta, bet Rūda roka pludoja vienās asinīs. Viss. Ar to tad arī Rūda spēki beidzot nu bija galā, un viņš gurdi atslīga turpat uz soliņa.
Nu Ivetiņa parādījās gan. Aizvilka Rūdi līdz nama slieksnim un noguldīja uz lieveņa. Elsdams noskrēja arī prokurors un, saņēmis nemaņā ņurdošo gulētāju aiz padusēm, vilka augšā uz dzīvokli, tālāk no svešiem skatieniem. Ivetiņa tecēja no muguras un ar lupatu slaucīja Rūda plaukstu atstātās asinis.
Kad Rūdis nākamajā rītā pamodās, viņa asiņainās drēbes bija izmazgātas un izgludinātas. Kārtīga ģimene, patiešām. Prokurors runāja maigi, bet nopietni – Rūdim tagad nu esot jātinas. Ne tikai no šīs mājas, bet no Ivetiņas dzīves pavisam. Pēcpusdienā atbraukšot polis. Lai taču Rūdis nākot pie jēgas – bērnu spēles ir tikai bērnu spēles. Ivetiņa taču nav TĀDA. Javas drāzējs, dzērājs un farcovščiks nekādi viņai par vīru nederot. Jāizbeidz šitā muļķošanās.
•••
Kad Rūdis izgāja uz ielas, viņa drēbes bija tīras, toties galva kā dubļiem piedzīta, kontuzēta. Beigas. Visam ir beigas.
– Pēterson, glāb, vecais. Dvēsele asiņo. Ielej salāpīties…
Kojās ar studentiem Rūdis izdzēra vēl vienu šņabi. Un viņam radās spoža doma – jāiebrauc pie Ivetiņas un tiešām jāsadod pa muti tam polim. Zelta ideja! Pētersons un divi studenti pieteicās līdzi. Kopā ar vienu Rūdis kāpa augšā, Pētersons ar otru gaidīja lejā. Prokurora dzīvokļa durvis atvēra polis lielām acīm, krietni garāks par Rūdi. Bet Rūdim jau kulaks gaisā. Viņš aiz krekla izrāva poli kāpņutelpā un, neko nepaskaidrodams, vienkārši šāva pa muti. Bez komentāriem. Polis ieīdējās poļu mēlē, bet Rūdis dusmās tā vārījās, ka vēl arī kārtīgi saspēra īdošo ar kājām.
Ivetiņa taurēja, prokurors arī – cik neglīta situācija. Kaimiņi aizšķērsoja ceļu un izsauca miliciju. Rūdis vairs netika ārā uz ielas, vienīgais ceļš – caur bēniņiem. Un Rūdis bēga. Veclaiku piecstāvu mājā bēniņi ir sestais stāvs, tik augsts kā mūsdienu astotais. Priekšā šaura sija uz blakusmāju. Dzērumā noiet desmit metrus pa šauru siju? Labi, ka Rūdim pietika prāta to nemēģināt.
Izmeklētājs Rūdim teica atklāti: – Tu esi pavisam negatīvs tēls, puikiņ. Piekāvis draudzīgas valsts pilsoni – vidēji smagi miesas bojājumi. Ja vēl uztaisīs ekspertīzi…
Prokurors iejaucās. Diez kāpēc? Bet Rūdis tika sveikā ar piecpadsmit diennaktīm aresta un divām pudelēm Baltā stārķa.
•••
Taču piekautais polis nenobijās vis un Ivetiņu tik un tā apprecēja. Laimīgu dzīvi sacerējusies, viņa aizbrauca vīram līdzi uz Gdaņsku. Bet Rūdis ilgi vēl laizīja vīrieša pašcieņā ieplēstās vātis. Gadu vēlāk padzirdēja, ka polis izrādījies maita, skopulis, Ivetiņa kapeikas skaitot… Vēl pēc laiciņa, pēc rajona prokurora nāves, pilsētā paklīda runas, ka meita nu esot mājās no poļiem un jau labu laiku mītot tēva dzīvoklī. No augstiem plauktiem noripojot, sajūta laikam esot visai šķērma, līdzjūtīgi nopūtās ļaudis. Laikam tāpēc Ivetiņa pat komunālos nemaksājot, tikai pucējoties vien un dauzoties pa ballēm uz nebēdu. Pa Zaļeniekiem, pa Dobeles estrādi… Ivetiņa. Siltumnīcas stādiņš… Nē, nu skaisti padejot Ivetiņai patika arī agrāk, tā gan tiesa.
Kad Rūdis nejauši satika Ivetiņu veikalā, nemaz tik nodauzījusies viņa neizskatījās. Un itin kā nebūtu tā, kā ir noticis, atkal maigi iemurrāja Rūda ausī:
– Varbūt varam ko sabīdīt? Aizejam kaut kur padejot?
Rūdis tā kā nosmaidīja mutes kaktiņā. Sirdī kaut kas sāpīgi sakustējās, tas tiesa, taču Rūdis saņēma plaukstas dūrēs cieši jo cieši.
– Zini ko, Ivetiņa… Zini, ej ka tu galīgi nah…
Jā, jā… Rūdis tiešām pasūtīja Ivetiņu ar vispārzināmajiem trīs burtiem. Tā gluži rupji, caur zobiem izgrūžot vārdus. Tā, ka Ivetiņa pat piesarka un viņas acis pierietēja asaru pilnas. Viņai neesot vairs neviena cita. Bet Rūdis palika nelokāms. Viņš vienkārši pagriezās un izgāja pa durvīm. Bet Ivetiņa raudāja vēl un vēl. Ilgi viņa raudāja…
Visus garos turpmākos gadus Rūdis par Ivetiņu itin neko nebija dzirdējis, pat ne pušplēsta vārdiņa.
•••
Rūda mašīnas radio atskaņo Tumsu. Mēs esam tikai putni… bez spārniem un apgredzenoti eņģeļi… Pie stikla kāds pieklauvē.
– Dolfī?
Rūdis dzird pazīstamo balsi, un viņa sirds nodevīgi salecas. Viņš pagriež galvu un… Un nespēj vairs pakustēties… Rūdī raugās netīra seja, pelēcīga, uzburbusi.
– Aizsit divus eiro, Dolfij!
Un gaidoši pastiepta roka. Un duļķainas acis, ieurbušās Rūda acīs. Caur pavērto loga šķirbu Rūda degunā iecērtas daiļrunīgs aromāts. Un šī balss… Tik pazīstamā balss. Un Sandras Bulokas smaids. Kur bedrītes? Sen nemazgātas ādas kroplīgas ēnas. Ivetiņa. Smukā, seksīgā Ivetiņa. Siltumnīcas stādiņš… Koki aiz loga ir kļuvuši ķēmīgi. Rūdis nespēj pakustināt galvu. Cauri telpai… na, na, na… Pāri laikam… na… na… Lido cilvēks pa… savainotām debesīm…
