Rīga +7°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Viņam bija tikai 24 gadi un dažas dienas. Un viss. Viņa nav. Nav mana Leonarda. Ir tikai tukšums,» valdot asaras, žurnālam «Privātā Dzīve» saka bijušais Rīgas mērs Andris Ārgalis. «Man tagad šķiet, ka pats vairs neesmu starp dzīvajiem. Ceturtdien atvadījāmies, un tagad iestājies tāds bezspēks, ka no gultas nevaru izkāpt. Esmu viss uz nerviem, viss šis vājprāts… Paziņa tagad pie manis brauc, pamērīs spiedienu, jo man tas «motors» arī nav nekāds dižais. Eh… Tas ir tik netaisni… Tas smagums, kas tagad trāpījās man, meitai, visai ģimenei, Leonarda draudzenei,» piebilda viņš.
Leonarda pēdējā griba bijusi, lai pēc atvadām tuvākie draugi pasēdētu un pieminētu viņu Andrejsalā. «Tur, klubiņā pie Daugavas, viņš šad tad ilgi bija sēdējis un skatījies saulrietā. Tā vieta viņam bija patiešām mīļa,» zina teikt vectēvs.
Ārgalis ar mazdēlu bijuši ļoti tuvi, viņus daudz kas vienojis. «Man tagad vistrakākais ir tas, ka
es viņam biju gandrīz kā tēvs, dažkārt arī mātes vietā,» atzīst Ārgalis.
«Darīšanas, kamēr viņš bija puika, arī bija kopīgas – saimniekojām, kā nu pratām. Kad gāju uz kādām jubilejām vai viesībām, bieži ņēmu mazdēlu līdzi. Ko tur runāt – daudz laika bijām divatā…» Kad bija puika, Leonards tāpat kā tētis spēlēja basketbolu, un Ārgalis viņu veda uz treniņiem.
Žurnālā «Privātā Dzīve» jaunākajā numurā Andris Ārgalis izstāsta mazdēla pēkšņās nāves apstākļus un to, ko atklāja sekcijas rezultāti.
