Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ceturto sievu lenca teju gadu
Kanāla Re:TV raidījuma Makšķerēšanas noslēpumi vadītājs Normunds Grabovskis teic – šis laiks, kad safilmēta aizejošā vasaras sezona un vēl nav sākusies zemledus makšķerēšana, paiet domās un darbos, mainot sevi. «Man ģimenes dzīvē nozīmīgos jautājumos viss ir salicies pa septiņu gadu cikliem.
Ar pirmo, otro un tad arī trešo sievu, ar kuru gan nebijām precējušies, esmu kopā nodzīvojis pa septiņiem gadiem. Es visu laiku attīstos, bet tā nu man bija sanācis, ka iepriekšējās sievas nevēlējās attīstīties, un sekoja mans solis – šķiršanās. Novilku svītru un gāju tālāk.
Ar ceturto sievu tagad tuvojas liktenīgais septiņnieks. Bet šoreiz viss ir citādi. Man attīstības un izmaiņu laiks ir pienācis, bet es noteikti gribu saglabāt esošo ģimeni. Droši vien, lai radītu balansu, mainu visu pārējo – darbu, ieradumus, pat savu izskatu,» PDz atklāj Normunds.
Makšķernieka ceturtā sieva ir ārzemniece, satikušies Baltkrievijā. «Sieva man ir devusi otru dēlu. Vecākais puika piedzima attiecībās ar otro sievu, kas arī bija pazīstama makšķerniece, pasaules čempione. Savukārt mana tagadējā sieva savulaik Baltkrievijā nodarbojās ar makšķerēšanas sacensību rīkošanu – palīdzēja organizēt Draudzības kausu, kur parasti pulcējās makšķernieki no kādām desmit tuvējām valstīm. Tas bija pirms vairāk nekā sešiem gadiem – manas trešās attiecības bija izjukušas, un es domāju, ko tālāk darīt.
Sēdēju Baltkrievijā pēc sadraudzības mačiem, skatījos uz daiļo baltkrievieti, kuru biju ievērojis jau iepriekšējos gados, un pēkšņi sapratu – viņai jābūt manai nākamajai sievai! Es viņai to pateicu, un viņa tik nosmēja. Un es devos mājās,» atminas Normunds. Par daiļās baltkrievietes sirdi viņam nācies cīnīties teju gadu.
«Tā nebija akla mīlestība kā jaunībā. Sieva man ir tāda, kas ātrus lēmumus nepieņem. Atceros, randiņu periodā vakarā parunāju ar viņu pa telefonu, tad sēdos mašīnā, mēroju 480 kilometrus un no rīta jau biju pie viņas ar vairāk nekā 100 rozēm. Baltkrievu robežsardzes mani jau pazina sejā. Kad parādījos, smēja – atkal brauc pie mīļotās, kas negrib iekrist tavos tīklos?
Pēc nepilna gada mums tomēr bija kāzas. Minskā, bet ar latviešu mūziķiem. Pēc tam vēl ilgu laiku parādus atdevu. Man tas nafig nebija vajadzīgs, bet viņai tās bija pirmās kāzas,» tā Normunds.
Visu mūžu ar makšķeri rokās
«Makšķerēju no četru gadu vecuma. Man nav citu bērnības atmiņu kā tikai – es ar makšķeri pie ūdens. Mamma bija bibliotekāre, man bija pieeja visiem žurnāliem, un raksti par makšķerēšanu bija vissaistošākie. Jaunības dienās man bija milzīga klade, kur līmēju visus rakstus par šo tēmu. Mana makšķerēšanas elka Ruduļu Jura rakstīto zināju no galvas. Viņš man bija viens no dzīves skolotājiem, kuru viņa mūža beigās arī iepazinu.
Makšķernieki ir noslēgti ļaudis, kas savas copes vietas cenšas neatklāt, bet viņš bija viens no pirmajiem, kurš kaut ko atklāja, stāstīja citiem. Es turpinu,» saka Normunds un piebilst – viņa vairāk nekā 50 gados nav bijis perioda, kad bez makšķerēšanas būtu nodzīvojis vairāk par diviem mēnešiem.
«Kad mazāks biju, varbūt ziemā neaizgāju, jo ledus bija pamatīgs sasalis, bet man nebija urbja, lai āliņģi izveidotu. Bet citādi pat skolas laikā, kad mācījos Murjāņos disku mest un lodi grūst, no treniņiem dažkārt muku pamakšķerēt».
Stāstot par šābrīža jaunumiem, Grabovskis atklāj – iet prom no darba makšķerēšanas piederumu uzņēmumā Salmo, kur strādājis 15 gadus un mierīgi varējis to darīt līdz pat pensijai: «Es palieku nozarē, vienkārši mainu uzņēmumu uz mazāku, kur varēšu atbildēt par sadarbību ar bijušajām PSRS republikām. Esmu padomju laiku produkts. Karogi pamainījušies, bet vismaz makšķernieki ir tādi paši kā tolaik. Laiks ar Salmo bija lielisks, bet laikam man šis uzņēmums ir par lielu. Pēdējā laikā zaudēju azartu, jo mans dzīves princips ir – jābūt lielai zivij mazā ūdenī.
Negribu būt maza zivs lielā ūdenī.
Vienīgais, ko māku, ir ķert zivis, stāstīt par to citiem un mācīt, kā labāk makšķerēt, vēl arī piedāvāt preces, ar kurām zivis ķeras labāk. Ar angļu valodu man ir švaki, bet var strādāt ar krievvalodīgām valstīm. Nekur Eiropā makšķerēšana arī nav tik populāra kā Krievijā un bijušajās padomju republikās. Esmu veidojis makšķerēšanas raidījumus Krievijas TV kanālos. Latvijā manu sižetu noskatās 40 000 līdz 60 000 cilvēku, taču krievvalodīgo auditorija dažkārt ir pat 20 miljoni. Tā ir liela atšķirība!»
Makšķernieks gan piebilst – tas nenozīmē, ka viņš pazudīs no TV ētera. «Saucu sevi par makšķerēšanas sludinātāju. Tāds arī palikšu. Mana vēlme ir interesantas lietas ieviest plašās masās, lai cilvēki var ķert un izjust prieku no tā, ka ķeras. Zināšanām jēga ir tikai tad, ja vari tās nodot tālāk,» spriež Normunds.
Ķeras vairāk nekā citiem
«Ir talantīgi sēņotāji, ar kuriem ieiesi mežā, nevienu sēni neieraudzīsi, bet viņš pielasīs pilnu grozu. Tāpat ar mani ir makšķerēšanā. Kāpēc? Izskaidrot nevaru. Mammai savulaik kāda zīlniece teica, ka viņas dēls kādā netradicionālā jomā kādreiz sasniegs augstākos panākumus. Visu laiku zīlnieces teikto atceros, jo droši vien makšķerēšana arī ir tā joma, kuru viņa pieminēja,» saka Normunds. Makšķerēšana esot viņa talants.
«Būtībā esmu ļoti slinks un daru tikai to, ko nevar nedarīt. Pirms mačiem skatos, kā puikas gatavojas čempionātiem, kā trenējas. Bet es nevaru sevi piespiest… Un tāpat man ir divi pasaules čempiona tituli, četri – vicečempiona un divas vai trīs pasaules bronzas. Man ir vismaz 20 Latvijas čempiona tituli dažādās kategorijās. Mačos piedalos kaifa pēc, nekad neraujos pēc rezultāta. Man vajag pašu procesu, tusiņu. Tā ir iekšējā cīņa pašam ar sevi – izvilkt vietā, kur faktiski nav, ko vilkt. Pat izcīnītās medaļas pēdējos gados atdodu citiem. Kam man tās? Man to jau pa pilnam, laikam ir kaut kur garāžā,» nosmej Normunds.
Pateicis nē alkoholam
Mainot sevi, Normunds atteicies arī no alkohola.
«It kā ar mēru cope un alkohols labi iet kopā, bet es jau trešo reizi dzīvē esmu īslaicīgi nedzerošs. Bija periods, kad nelietoju piecus gadus, tad – nedzēru pat deviņus gadus. Alkohols man bija kļuvis par traucēkli makšķerēšanas sportā. Teikšu godīgi, toreiz atmetu dzeršanu, jo gada laikā bija divi safilmēti materiāli, kurus nepalaidu ēterā.
Cope bija laba, zivis bija, viss it kā O.K., bet… Tā jau tikai liekas, ko es, lielais kuilis, nevaru turēt? Bet kad mēle sāk mežģīties… Par laimi, sapratu, ka pašam kauns skatīties. Man jau īstenībā nevajag to reibumu, bet procesu, kad satiekamies ar večiem ap trijiem četriem no rīta un ieraujam konīti veiksmei. Vai atkal vēlu vakarā pēc copes pie ugunskura. Kas gan var būt labāks par to?» aizdomājas Normunds.
Tomēr atmešanai šoreiz bijis vēl kāds svarīgs iemesls.
«Man mazajam puikam ir pieci gadi. Bijām butēs baigajā vētrā, un konjaks tā pavairāk bija paķēries līdzi…
Nekas jau slikts nebija, bet manējie redzēja mani stadijā, kas pašam nākamajā rītā nepatīk.
Nu, negribu es tā! Mans tēvs agri aizgāja no ģimenes, jo stipri smēla. Mamma mani stipri no šmigas turējusi nost. Un makšķerēšana man noteikti ir svarīgāka par alkoholu,» teic Normunds.
Jau trešo reizi tievē
Trešā lieta, kuru pēdējā pusgada laikā Normunds mainījis, ir svars. «Ēst man patīk. Droši vien tāpēc, ka bērnība pagāja pusbadā. Kad parādījās kāda rocība, sāku pieēsties. Biju nobarojies pat līdz 170 kilogramiem. Tad 2000. gadā biju svara vērotājs – nometu 53 kilogramus,» nopietnāko diētas reizi atminas viņš. Cik ātri nometis, tik ātri svaru sācis atgūt. Nākamais piegājiens bija pirms vairāk nekā 10 gadiem.
«Tolaik jau dzīvoju Rīgā, cītīgi cilāju dzelžus. Bet izslīdēja kāja. Divus gadus kliboju, mugura bija čupā – četras trūces, septiņi plīsuši diski.»
Drīz būs pusgads, kopš būdīgā makšķernieka svars rūk. «Piecos mēnešos nometu 28 kilogramus. Kartupeļus neēdu no 1986. gada, maizi arī neēdu jau desmitiem gadu, bet pampu tāpat. Nekad dzīvē nebiju ēdis griķus, man bija pretīga pat to smaka. Tagad griķi man ir katru dienu, klāt zivis, jo no gaļas jau pusgadu cenšos atturēties,» atklāj Normunds. Neticami, lielākoties viņš ēd veikalā pirktās, ne paša ķertās zivis.
«Esmu pārāk slinks, lai tās tīrītu. Turklāt pēc tam mēnesi dzīvoklī nevar no zvīņām tikt vaļā. Palaižu atpakaļ kādus 90 procentus loma. Pārējo atdodu kaimiņiem vai makšķerniekiem, kuriem neķeras. Vaļā laist iemācījos, kad apjautu, ka, filējot zivis, pārāk daudz jāmet ārā. Ja saķer piecus sešus kilogramus, filejās sanāk kāds pusotrs, pārējais aiziet atkritumos,» atklāj makšķernieks.
Šobrīd lasa
Makšķernieka piezīmes
- «Gadā nomakšķerēju pusotru, divas tonnas zivju, copēju vismaz 150 reizes, jo aptuveni tik man ir filmēšanu. Vienā reizē mazāk par 10 kg zivju tiešām nav. Ir bijis, ka izvelku arī 50, 60 un pat 80 kg zivju. Šogad Rāznas ezerā pirms Jāņiem dabūju līdz šim gada lielāko lomu – piecās stundās ap 80 kilogrami brekšu.»
- «Latvijā ir ap 200 000 aktīvo makšķernieku. Daudzi no mākslas pasaules – aktieri, mūziķi, arī sportisti… Esmu ievērojis, ja darīšanas ir ar makšķernieku, ir zināma garantija, ka netiksi uzmests.»
- «Esmu sapņotājs. Man patīk prātot, ka esmu vislabākais makšķernieks, kas zivis var dabūt jebkur. Pat Arēnā Rīga, izurbjot caurumu, kādu plicīti izvilkšu.»
- «Mana specializācija ir baltās zivis – plauži, brekši, raudas, sapali, ruduļi. Bet ir vairākas sugas, pret kurām es neizjūtu lielu cieņu. Piemēram, sams! Jā, es reizi pa reizei tos ķeru, dažreiz arī ēdu, ja ir tāds ap 8 kg, bet samu makšķerēšana adrenalīnu nedod. Man nav mīlestības arī pret karpām un varavīksnes forelēm, jo tās ir mākslīgi audzētas zivis.»
- «Copējot esmu uzzinājis par mammas nāvi, par laba čoma nāvi… Nākamajās dienās pēc šiem notikumiem arī braucu makšķerēt, jo pie ūdens tomēr ir vislabāk sakārtot domas.»
- «Mūsu platuma grādos zivis ir jāēd, jo tas ir vistīrākais produkts, ja vien nav ķerts Daugavā, pašā Rīgas centrā.»
- «Mans princips – es labāk noķeršu 100 zivju, kas sver kilogramu, nekā vienu, kas sver 100 kilogramu.»
- «Ne visas manas sievas ir ēdušas zivis. Arī tagadējai par katru cenu nevajag zivi. Viņiem Baltkrievijā ir cita ēšanas kultūra. Man patīk mazsālīts lasis, svaigi mazsālīti ikri, bet viņa šiem produktiem ķeras klāt tikai tad, kad man jau šķiet, ka tie pārstāvējušies un vairs nav baudāmi.»
