Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
Kad godīgi tieši mēnesi desmit cilvēku grupiņā intensīvi bijām atsvaidzinājuši angļu valodas zināšanas un pienāca mirklis šķirties, nespējām tā vienkārši katrs aiziet uz savu pusi. Kopā ar foršo pasniedzēju ieslīdējām Vecrīgā, vēl ļaujot vakara saulei mūs, tādus priecīgus, apspīdēt pie glāzes vīna. Es, protams, nezinu kā tev, bet man karstums vaigu galos un reibuma mākonītis nekad neatnāk viens. Tam līdzi noteikti kāda absolūti ģeniāla (lasi – pilnīgi spontāna, nepārdomāta un traka) ideja.
Mūsu minikolektīvs tiešām bija kļuvis par ļoti draudzīgu veidojumu, priekšā bija divas brīvdienas, un es izdzirdēju, kā, bezgala saviļņota, visus aicinu piknikā uz Zvejniekciemu, uz vasarnīcu. Tu nevari iedomāties, ar kādu sajūsmu un ovācijām visi pieņēma šo uzaicinājumu! Jau tajā acumirklī sapratu, ko esmu izdarījusi, – vasarnīca nav mana, bet pieder mana bez piecām minūtēm šķirtā vīra vecākiem, kurus turklāt, tāpat kā viņu pašu, jau labu laiciņu neesmu redzējusi. Šausmās sastingu tikai uz sekundi. Ilgāk laika nebija, jo tūliņ pat vajadzēja uz salvetes zīmēt, kur tieši vasarnīca atrodas, organizēt, kurš ar kuru brauks kopā, un līdzsvarot groziņu saturu.
Ak, ja mēs jau iepriekš zinātu, par ko tiešām vērts satraukties un par ko ne, mēs ietaupītu sazin cik daudz savu sasodīti svarīgo nervu šūnu!
Citi lasa
Pārnākot mājās, izmisīgi domāju, kā lai savam vēl oficiālajam dzīvesbiedram paziņoju, ka esmu viņa vasarnīcā uz brīvdienām ielūgusi prāvu pulciņu svešu ļaužu. Un ja nu viņa vecāki arī nolēmuši braukt? Pagaidām vēl vīrs apsolīja visu nokārtot ar vecākiem un to tiešām izdarīja, taču pats projām netaisījās… Bet – ak tu mūžs! Lai tak cilvēks paliek, ja grib!
Sestdienas pēcpusdienā visi sabraucām. Arī mūsu vakara naglas – Anta ar līgavaini un akordeonu, Juta ar vīru un pusjēru. Bijām sarunājuši, ka droši var ņemt līdzi arī otrās puses. Laiciņš brīnišķīgs, čiliņš – pasakains. Grilējām jēru un papriku, dzērām boli un pa virsu uzkodām zemenes. Mums bija pašiem savs muzikants. Dziedājām un dejojām kā dulli. Katrs lika priekšā kādu spēli – kļuva arvien jautrāk un karstāk. Manīju tikai, ka mans vīrs ik pa laikam stāv pagalmā kā tāds stārķis uz lielā akmens un runā pa telefonu savas mūždien svarīgās sarunas… Man, kā jau piknika saimniecei, viesi tomēr mazliet jāapkalpo.
Kādā brīdī, kad biju ienākusi uzgriezt sieru, sapratu, ka virtuvē vairs neesmu viena. Un tad jau viņš stāvēja man aiz muguras tik cieši, ka jutu viņa elpu pakausī… Uz kakla sajutu viņa lūpas, kam sekoja maigs lūgums atvērt muti. Viņš bija atnesis man zemeni. Kādam esot jāparūpējas arī par mani. Un es itin nemaz neprotestēju. Tikai vēdera lejasdaļā ieperinājās tāds kņudinošs satraukums. Viņš nelaida garām nevienu izdevību pabūt divatā, pat ja tas nozīmēja mērkt grilēto papriku aukstajā avota ūdenī un noņemt melni apdegušo maziņu.
Fiziski sajutu, kā viņš iekarst un līdzi viņam – arī es.
Bet tas taču nav pieļaujami! Es tomēr vēl skaitos precēta sieviete, un mans vīrs ir tepat blakus. Tāpēc visiem spēkiem centos uztvert notiekošo kā koķetēšanu un izlīdzēties ar flirtu. Kad viņam izdevās manu vidukli ieslidināt savās rokās, es kā tāda mākslas vingrotājas lente aši slīdēju laukā.
Jūlija vakari ir gari, bet arī tad sāk krēslot. Saulē pamatīgi uzkarsuši, šajā mirklī sapratām – laiks doties uz jūru. Un akordeons, protams, ir jāņem līdzi. Lai piedod visi kaimiņi un ceļā satiktie ļaudis, bet uz jūru devāmies tā, it kā nāktu no Lielās estrādes pēc Dziesmusvētku noslēguma koncerta. Jūras malā sapratām, ka nevienam taču ne peldkostīmu, ne dvieļu, bet vai tad par ko tik maznozīmīgu vispār jāuztraucas? Tumsiņas piesegā meitenes taču var peldēties vairāk pa labi, puiši – pa kreisi. Un vakara vējiņš tik silts un maigs…
Ūdens bija kā piens, neviens nesteidzās krastā. Gaiss mutuļoja no mūsu čalām, smiekliem un ūdens šļakatām. Jo, ja reiz divas frontes, tad, protams, jāšļakstās. Līdz visi bijām nonākuši vienā katlā un pēkšņi sajutu, kā mani apskauj divas rokas un velk tālāk prom no pārējiem. Nakts aizsegā man vairs negribējās jokoties, kliegt vai izrādīt sašutumu par to, kas notiek. Mūsu lūpas saskārās, augumi savijās, un mēmi, bez skaņas viņš ieslīdēja manī. Vēlāk skatījos mēnesnīcā un domāju – cerams, mēs nebijām tās ceļā… Bet tobrīd pagaisa viss. Ļāvos viņa iekārei, viņa trīsām, jo izjutu to pašu. Šo mazliet dzīvniecisko iekāri. Viņa augums bija spēcīgs, viņa lūpas – tik maigas un vīrišķīgas, skūpsti – reibinoši… Viņš mani stingri turēja virs saviem ceļgaliem, un mūsu augumi saskanīgi kustējās… Tas bija tik izjusti un skaisti. Kad, mazliet samulsuši, peldējām krastā, gandrīz uzdūros virsū savam vīram, kurš starp pirmo un otro sēkli koķetēja ar meitenēm… Kāds jau bija saģērbies, kāds devies atpakaļ uz vasarnīcu…
Jūras krastā viņš vēlreiz mani apskāva un ilgi skūpstīja. Ak, cik tā vasaras tumsiņa ir kolosāla! Rokās sadevušies, taustījāmies pa smiltīm, meklējot drēbes…
Tāpat rokās sadevušies, mēs, tādi samulsuši un nevainīgi, devāmies atpakaļ uz vasarnīcu. Tad gan viegli ķiķināju – un ja nu mans vīrs mūs redzēja? Bet viņš tikai atsmēja – tas, kurš visu vakaru uz akmens nostāvēja, pa telefonu runādams? Tā viņam arī vajag, ja neliekas par mani ne zinis.
Tuvojoties vasarnīcai, akordeona skaņas jau bija dzirdamas pa gabalu. Izrādās, mans vīrs aizslēdzis vārtiņus, iekšā neviens netiek. Visi mani kursabiedri stāv un gaida. Bet vīra ar atslēgām kā nav, tā nav. Cik ilgi stāvēs? Jārāpjas pāri žogam. Šajā brīdī es vēlreiz novērtēju savu bruņinieku, precīzāk, viņa fizisko formu un pret sevi vērsto uzmanību. Viņš mani pārcēla pāri sētai! Kad laimīgi bijām nokļuvuši pagalmā, kādam ienāca prātā vēlreiz tomēr paraustīt vārtiņus. Atklājās, ka vārtiņi bijuši vaļā, tikai jāver uz otru pusi. Kā mēs smējāmies! Līdz sāpošiem vēderiem! Un tad arī pie apvāršņa parādījās vīrs ar grupas biedreni Lilitu…
«Mīļo Lilitiņ, es itin nemaz neļaunojos, ja arī starp jums kas bija,» man gribējās saukt.
Pret rīta pusi visi cits pēc cita pazuda savās guļvietās, bet mēs abi sēdējām pie ugunskura un runājāmies. Un tad es uzzināju, cik ļoti viņam patiku jau kopš brīža, kad pirmo reizi ienācu angļu valodas klasē. Cik skaistas ir manas acis, cik dzirkstoši un skanīgi ir mani smiekli, cik fantastisks ir mans augums… Kā man patika to visu dzirdēt! Un cik sen man neviens nebija to teicis. Bet es jau biju mazliet atguvusies un lepni stāstīju, ka vispār nekad tā nedaru – neguļu ar svešiniekiem. Un aizmigu viņam cieši līdzās.
Svētdiena ausa lēnām un smagi, pēc brokastīm tika locītas teltis un guļammaisi, ar akordeonu nospēlēts Projām jāiet, projām jāiet, es nevaru šeit palikt, un pikniks bija galā.
Ak jā, pa vidu, kamēr visi ieturējās, mums bija brīnišķīgs sekss uz virtuves galda. Es pat teiktu, tāds mazliet satraucošs – ja nu pēkšņi kāds ienāk? Bet tāpēc vēl jo pikantāks.
Kad visi aizbrauca, izslaucīju vasarnīcā grīdu, saliku pa vietām traukus, pateicu vīram paldies un devos uz vilcienu. Man vajadzēja būt vienai, jo nespēju aizmirst šo nakti. Nespēju aizmirst šo rītu. Viņa lūpas, viņa vērīgās zilpelēkās acis, viņa glāstus, kas uz ķermeņa atdzīvina skudriņu miljonus… Biju laimīga! Laimīga!
Es nudien nesaprotu sievietes, kuras – sauksim lietas īstajos vārdos – pēc vienas nakts seksa gatavas kaisīt sev pelnus uz galvas. Kāpēc? Dzīvi vajag baudīt. Taču arī vienas nakts seksam vajag izvēlēties partneri, kas patīk. Ar savu vīru nemūžam nepiedzīvotu tik svētlaimīgu nakti jūras viļņos… Un kas gan viņš man vairs par vīru?
Par viņu domāju, kolīdz pirmdienas rītā atvēru acis. Kā man būtu gribējies pamosties viņam līdzās! Darbā biju gatavā bremze un pamatīgi nokaitināju savu priekšnieku, jo domas klejoja savus ceļus un es paguvu aizmirst pat to, ko priekšnieks man bija teicis pirms piecām minūtēm. Un tad pusdienlaikā viņš piezvanīja. Pēc darba atbrauks pretim, un mēs iesim vakariņās. Diez vai jāstāsta, cik neciešami lēnām pēkšņi vilkās laiks.
Tās bija mana mūža satraucošākās vakariņas, jo mēs abi zinājām, kas tam sekos. Brīdī, kad jau sāku uztraukties par to, ka kopš brīvdienām neesmu diez ko sakārtojusi savu māju un ko viņš, ieraugot to visu, par mani nodomās, sapratu, ka mēs nemaz nebraucam atpakaļ uz centru. Mēs braucam uz… Tūju, uz jūru. Un atkal jau sāka mazliet krēslot.
Un mūsu nevainīgā pelde atkal izvērtās par kaislīgu mīlas deju.
Šķita, ka mūsu ķermeņus kāds būtu elektrizējis, tik ļoti tie alka viens pēc otra. Tie nāca viens otram pretim un savienojās tā, it kā mēs zinātu viens otru jau mūžību, tik saudzīgi un reizē iekārīgi, tik maigi un reizē mežonīgi. Kā man patika, ka viņš mani vēroja, cenšoties uzminēt, kā man vislabāk patīk! Un tad, kad pār viņa lūpām atskanēja vaids, man šķita, es uzlidošu debesīs.
Jūra bija kļuvusi par mūsu koda atslēgu, par mūsu vismīkstāko pēli un neķītrāko domu mājvietu. Citreiz mēs nemaz nesteidzāmies atpakaļ, sadedzām jūras malā sveces un ēdām arbūzu. Un, kad jau šķita, ka es tiešām esmu satikusi sava mūža liktenīgo vīrieti, ar kuru man ir labi gan jūrā, gan uz sauszemes, nejauši uzzināju, ka viņš ir precējies. Mans burvīgais skolotājs.
