Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Rudenī Dzintris neslēpa, ka nonācis Gaiļezera slimnīcas onkoloģijas nodaļā. Runāt par slimībām – tas nav viņa garā, un arī šajā reizē ar izcilu stāstnieka talantu apveltītais Kolāts labprātāk dalījās ar slimnīcas sadzīves ainiņām. Tomēr bija tur veselu mēnesi… Novembrī savā dzimšanas dienā Dzintris atzinās, cik ļoti priecājas beidzot atgriezties mājās – savos Kuivižos.
«Galva skaidra, garīgās enerģijas gana, telefons zibinās. Vienīgi rokas un kājas, slimības izšmorētas, vēl tādas patizlas. Ar vienu roku ierastā tvērienā pēkšņi spainis kaut kā nenāk no akas ārā. Un citi pekstiņi,» atklāja viņš. Taču par spīti visam viņš zināja – vēl šajā gadā dosies uz Āfriku! «Jo man vēl ir laiks dots. Padārgs. Un nezinu, cik daudz. Tādēļ jāliek lietā maksimāli,» pauda viņš.
Decembra sākumā Dzintris jau bija ceļā – astoto reizi uz Austrumāfriku. «Šīs valstis izvēlos tāpēc, ka tās ir drošākas nekā Kongo, Sudāna vai Somālija, kur pastāvīgi notiek nemieri,» tagad atklāj viņš. Dzintris ir kaislīgs ceļotājs un dalās šajā priekā ar citiem – ik pa laikam organizē aizraujošas ekspedīcijas. Šoreiz tās bija 12 dienas Kenijā 15 ceļotāju grupai. Katram šāds ceļojums maksāja ap 3000 eiro.
Citi lasa
«Vedu turp tos, kuri grib piedzīvot ko vairāk par sēdēšanu okeāna krastā, kurus interesē dabas daudzveidība, pirmatnīga mežonība,» saka Dzintris. «Kenijā ir daudz dabas zonu, sākot no bieziem, zaļiem mežiem augstu kalnos, kur bieži līst, beidzot ar savannām un pilnīgiem tuksnešiem. Gribēju parādīt šo daudzveidību. Viena ceļojuma daļa pagāja nacionālajos parkos, kur var apskatīt dzīvniekus, otra – vietās, kur nav pat elektrības,» stāsta viņš.
«Bija jābūt gataviem gan pastumt dubļos iestigušu džipu, gan to pielabot un pašiem pastūrēt. Tāpat bija reizes, kad jāmizo vakariņām kartupeļi. Taču visi bija pārņemti ar redzēto, jo nauda bija ieguldīta vērtīgās zināšanās, interesantos piedzīvojumos. Ceļojuma noslēgumā gan nakšņojām civilizētā viesnīcā Kenijas galvaspilsētā Nairobi,» atminas Dzintris.
Kolāts neslēpj – ilgstošā slimošana atstājusi savas sekas, un reizēm sevi bija krietni jāpārvar.
«Bija jāpiepūlas, kad vajadzēja doties četrus kilometrus pa dubļainu taku, ko ar auto izbraukt nevarēja. Diezgan grūti bija arī iet pret kalnu. Tas man bija pamatīgs pārbaudījums, bet es izturēju!» gandarīts ir viņš un jau kaļ plānus nākamajiem ceļojumiem uz Tanzāniju un Ugandu.
