Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
Omulīgais optimists
«Par Jura Rekšņas aiziešanu man pavēstīja bijušais Iekšlietu ministrijas valsts sekretārs Andris Staris. Brīžos, kad Staris zvana, ar bažām ceļu klausuli – kurš tad šoreiz… Viņam droši vien ir tāpat, bet tāds nu tas laiks, jaunāki nekļūstam, un liktenis ir liktenis,» žurnālam «Privātā Dzīve» teic Juristu biedrības prezidents Aivars Borovkovs.
«Juri noteikti ir jāatceras gaiši. Viņš man vienmēr atgādināja tādu foršu Karlsonu.
Smaidīgs tips, kurš visās dzīves situācijās atradīs izeju no jebkurām problēmām, bet pēc tam ieslēgs propelleru un aizlidos. Omulīgs optimists. Savas lietas viņš izdarīja. Lai gan tikai 64 gadi, varēja vēl dzīvot un dzīvot. Un daudzus gadus viņam blakus bija Ieva. Tāds foršs pāris, ko satikt vienmēr bija patīkami,» teic Borovkovs.
Viņš atzīst, ka pēdējos gados nav sanācis tā kārtīgi apsēsties un izrunāties ar Juri, kuru sauc par ļoti labu draugu. «Tur tā lieta, ka tajā dzīves skrējienā kaut kā piemirstam galveno – komunikāciju. Es pēdējā laikā par to daudz domāju, mēģinu draugiem tāpat vienkārši piezvanīt, uzprasīt, kā iet. Ar Juri jau arī tik kādos pasākumos saskrējāmies, pāris dežūrjautājumu – kā klājas vai «tura buru» –, un atkal skrien tālāk.»
Ticu, ka vēl atnāks atvadīties…
«Kad piektdien man vairāki cilvēki zvanīja teikt, ka Juris Rekšņa ir miris, es tikai atbildēju uz zvaniem un kaut ko nesakarīgu runāju. It kā tas vispār neattiektos uz mani. Jā, pagāja vairākas stundas, kamēr sapratu, ka tā ir patiesība. Un ka tas attiecas uz mani pat ļoti. Šķiet, prāts to ziņu vienkārši nelaida klāt,» atzīst bijusī iekšlietu ministre Linda Mūrniece.
«Mūsu dienas vijušās blakus daudzus desmitus gadu. Gan policijā, gan dzīvē.
Šķiet, tieši politika bija tā, kas attālināja,» spriež Lindu un atzīst, ka pēdējos desmit gadus īsta kontakta ar Juri tomēr nav bijis.
«Viens no zvanītājiem, kāds gudrs cilvēks, man teica – atceries tikai labo, kas ar Juri bija. Un tāda bija ļoti daudz. Juris bija ne tikai piemērs ikvienam policistam, arī man, bet arī uzticams draugs un atbalsts. Es viņu izvēlējos par savu krusttēvu savās pieauguša cilvēka kristībās, viņš bija vedējtēvs manās kāzās ar Raimondu Mūrnieku. Un ilgus gadus pēc tam jutās atbildīgs par to, kas notiek manā dzīvē,» saka Linda.
«Kad es kļuvu par ministri, viņš bija viens no cilvēkiem, kam prasīju padomu, un Juris to nekad neliedza. Arī tad, ja viedoklis bija skarbs.» Linda piebilst: «Tā tie cilvēki aiziet no mūsu dzīves, nepasakot atvadu vārdus un neizskaidrojoties par lietu kārtību starp mums. Taču es ticu, ka viņš vēl atnāks atvadīties ar kādu dzērves rudenīgo kliedzienu vai lapu šalkoņu ozolā. Atnāks tā, ka es sapratīšu – tas man.»
Vīrs, kurš turēja vārdu
«Jura Rekšņas ieguldījums Latvijas policijas izveidē pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas ir stabils pamats Latvijas iekšlietu sistēmas nākotnei,» pārliecināts ir iekšlietu ministrs Māris Kučinskis. Par bijušo Valsts policijas šefu viņš pauda: «Juris Rekšņa vienmēr bija atvērts, uzticams profesionālis, kurš prata arī smaidīt. Tāds viņš vienmēr paliks mūsu atmiņā.»
«Man nav neviena slikta vārda, ko par Rekšņu teikt,» atzīst arī bijušais iekšlietu ministrs, advokāts Mareks Segliņš, kura valdīšanas laikā Juris bija Valsts policijas priekšnieks. «Viņš bija ar humoru apveltīts, godavīrs, turēja doto vārdu. Uz viņu varēja paļauties – jau kaut kas bija izrunāts, tad bija skaidrs, ka tiks arī izdarīts. Nebija reizes, kad viņš kaut ko būtu solījis un neizpildījis vai būtu mānījies, ar viltu rīkojies. Tādas izdarības nav par Rekšņu. Pēc tam, kad mūsu ceļi iekšlietu struktūrās šķīrās, nevar teikt, ka mēs būtu palikuši draugi sadzīvē. Taču mans dēls spēlē tenisu, viņa meita arī. Turnīros tikāmies, vienmēr draudzīgi aprunājāmies,» atminas Segliņš.
Kad Iekšlietu ministriju vadīja mācītājs Ēriks Jēkabsons, viņš panāca, ka pēc itin skandalozas aiziešanas no Valsts policijas priekšnieka amata Rekšņa atgriežas iekšlietu struktūrās. Juris kļuva par ministrijas valsts sekretāru. «Lai Dieva mierā, un lai Mūžīgā gaisma atspīd viņam. Juri, bija gods ar Tevi strādāt kopā. Tava pieredze, kompetence, cilvēciskums un humora izjūta pietrūks mums visiem… Tiksimies Mūžībā,» šādus atvadu vārdus Rekšņam veltīja Jēkabsons. Sarunā ar žurnālu «Privātā Dzīve» viņš pauž lielas skumjas par Jura nāvi:
«Jā, varbūt liekais svars… Bet par veselību viņš nekad nesūdzējās. Nezinu, varbūt vienkārši negribēja par to apkārt klāstīt. Bet skumjākais ir noticis, un to pieņemt ir smagi.
Juris bija profesionālis, visu mūžu strādājis iekšlietu struktūrās, kas nesaistās ar pārāk pozitīvām lietām. Bet vienlaikus viņš bija optimistisks, pozitīvs, cilvēcisks. Manā laikā kādreiz arī varbūt ārpus reglamenta viņš palīdzēja tikt galā ar bandītiem. Mūsu kontakti, kad viņš kļuva par valsts sekretāru un līdz pat Jura aiziešanai, neaprobežojās vien ar darba lietām. Dzimšanas dienās viens otru apsveicām, esmu vairākkārt bijis pie Jura mājās svētkos. Ik pa laikam komunicējām. Nekāda biznesa sadarbība tā nebija, bet cilvēciskas, draudzīgas attiecības gan.»
Mūža aizraušanās – sēņošana
Rekšņa mūža lielāko daļu veltījis tiesībsargāšanas iestādēm – 1979. gadā pēc armijas sāka strādāt par milici, neatkarības atjaunošanas laikā kļuva par Operatīvās reaģēšanas vienības komandieri Rīgas Galvenās policijas pārvaldē. Pa karjeras kāpnēm uzkāpa līdz pašai augšai – četrus gadus bija Valsts policijas priekšnieks, pēcāk ministrijas valsts sekretārs. Viņa veikums izpelnījās atzinību – Rekšņam pasniegta Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīme, 2. šķiras Viestura ordenis un Lāčplēša fonda goda zīme. Karjeras laikā Iekšlietu ministrijā viņš saņēmis 56 apbalvojumus, to skaitā arī Lietuvas un Igaunijas policijas apbalvojumus.
Juris mūžībā devās pašā sēņu augšanas laikā, un tieši sēņošana bija būtībā vienīgais viņa lielais vaļasprieks.
«Man bija pieci gadi, kas tas iepatikās. Neesmu azartisks, varbūt tāpēc neesmu ne makšķernieks, ne mednieks. Bet, tikko mežā parādās sēnes, pilsētā mani nemeklējiet! Ne gluži katru dienu, bet bieži sēņoju. Ja spētu, sēņu laikā no meža nemaz ārā nenāktu. No otras puses, ar manu formu nav baigi vienkārši pēc katras sēnītes liekties. Bet tāpēc jau es arī tikai tās foršās lasu,» pērn raidījumā «Dž.Spot» pauda Rekšņa.
Savu mīlestību precēja divreiz
Rekšņam bija trīs bērni, un pēdējos gadus viņš jau bija iecelts vectētiņa godā. Meita Dana no iepriekšējām attiecībām strādā policijā, bet laulībā ar Ievu Rekšņu, kas daudzus gadus nostrādājusi policijas sabiedrisko attiecību daļā, dzimusi meita Agnese un dēls Toms. Viens no neparastākajiem sadzīviskajiem stāstiem par Rekšņu saistīts ar viņa mīlestību dzīvesbiedri Ievu. Proti, uzticību viens otram viņi solījuši pat divkārt. Iepazinās 1991. gadā, bet precējās pēc diviem gadiem. «Kad precējāmies zagsā, sieva palika uzvārdā Zvīdre un paziņoja, ka to mainīs tikai tad, kad laulāsimies baznīcā,» savulaik pastāstīja Juris. Un tā arī bijis, laulāšanās notika 13 gadus vēlāk, 2006. gada maijā, tajā pašā datumā, kad kāzas. «Tikai tad, kad aizgāju pensijā, man bija laiks, lai to izdarītu, un Ieva kļuva par Rekšņu. Es toreiz teicu – tikai Juris var divas reizes uz viena grābekļa uzkāpt! Aizvedu Ievu uz Aglonas baziliku un apprecējāmies.»
Citus rakstus lasiet jaunākajā žurnāla «Privātā Dzīve» numurā!
