Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Nezinu, varbūt tikai ar mani tas notiek, bet fakts ir tāds, ka es, Agnis Kalnkaziņš, gribu palīdzēt kādai ukraiņu ģimenei. Gribu uzņemt pie sevis mājās atsevišķā pusotru stāvu ēkā ar visām labierīcībām, pagalmu, kur bērni varētu spēlēties. Vakaros tur varētu iekurt kamīnu, uzcept gaļu, dārzeņus. Neprasu no bēgļu ģimenes nekādu īres naudu. Vēl vairāk – solos šai ģimenei palīdzēt ar produktiem – maizi, kartupeļiem, gaļu, sviestu, visu nepieciešamo. Skola nav tālu, transports uz centru – ērts. Bet bēgļus, kuriem palīdzēt, nevaru dabūt. Visās valsts un pašvaldības iestādēs, kuras līdz šim uzskatīju par atbildīgām, mani sūta trīs mājas tālāk,» teic Agnis.
Tā kā valsts un pašvaldības iestādes no bijušā domnieka piedāvājuma kratījušās vaļā, viņš sācis pie saviem paziņām interesēties, vai varbūt viņiem ir kādi radinieki vai attāli pazīstami Ukrainas kara bēgļi, kuriem nepieciešams jumts virs galvas, kāda palīdzība ar pārtiku.
«Sanāca tā, ka tiešām kādam paziņam bija zināma ģimene no Ukrainas, kas interesējusies par izmitināšanu. Sazvanījos, bet tas, ko telefona klausulē sadzirdēju, mazliet pārsteidza. Kad pateicu vietu, kur piedāvāju dzīvot, pretī saņēmu jautājumu: «Tiešām ne centrā?» Saprotu, nav jau privātmāja vai sešistabu dzīvoklis Vecrīgā, bet arī vieta Zemgales priekšpilsētā privātmāju rajonā netālu no Arkādijas parka galīgi nav slikts variants,» teic Agnis.
Izmisumā, ka nekādi nespēj tikt pie palīdzēšanas Ukrainas bēgļiem, Kalnkaziņš ar žurnālā «Privātā Dzīve» starpniecību vēršas jau pie visaugstākajām amatpersonām: «Pašvaldības iestādes, ministrijas, nezinu kurš –
Staķi, Kariņ, Eglīti, Pavļut vai jebkurš cits, kuram ir iespējas un nav slinkums pacelt pēcpusi no krēsla –, nu, palīdziet man palīdzēt pāris ukraiņu ģimenēm!
Nav tas nekāds priekšvēlēšanu solījums, jo vēlēšanās nepiedalīšos, nekonkurēšu ar jums!»
Ar ko vēl būtu gatavs bēgļiem palīdzēt Kalnkaziņš, uzzini žurnāla «Privātā Dzīve» jaunākajā numurā.
