Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Jubilejā tuviniekus aizved uz restorānu
Bijušais grupas «Čikāgas piecīši» dalībnieks, vēlāk solo izpildītājs Ilmārs Dzenis, kurš ar kundzi Silviju jau daudzus gadus mīt Sentpītersbērgā, Floridā, sazvanīts, kad Rīgā ir tumša pievakarē, sarunu uzsāk ar: «Labrīt! Mums ir deviņi un 47 minūtes. Saulīte spīd, ir 68 grādus silts! Jā, mēs mēram pēc Fārenheita. Tūlīt pārrēķināšu… Ā, tie ir 20 grādi pēc Celsija. Jāiet iekost brokastis!»
Populāro dziesmu «Taurenīt’», «Kā pa miglu», «Tēva nams», «Dzīvīte», «Krodziņā» tekstu autors un izpildītājs decembrī nosvinēja 90. dzimšanas dienu. «Nāku no latviskas ģimenes. Esmu dzimis Daugavpils Sarkanā Krusta slimnīcā, bet uzaugu Sventājas pagastā. Mamma, mani gaidot, daudz ēda. Piedzimstot es svēru piecus kilogramus, neesot arī gribējis nākt ārā,» nosmej Ilmārs.
Vaicāts, kā atzīmējis lielo jubileju, dziedātājs nosmej, ka pie lielā zvana paziņojumu par svinībām nav licis. «Ar sievu, audžudēlu un viņa ģimeni uz restorānu brokastīs gan aizgājām,» tā Ilmārs. Pirms pusotra gada dziedātājs piedzīvojis arī lielas sēras.
«Mana meita Sandra nu jau ir tajā saulē… Jāpieņem lietas tādas, kādas tās ir. Esmu būvinženieris, praktiski domājošs cilvēks, tāpēc saprotu, ka esošajā situācijā atliek mums, palikušajiem, darīt vien to labāko no tā, ko var.»
Ar īpašu dzirksti balsī Ilmārs atminas pagājušo rudeni, kad abi ar sievu devušies kruīzā pa Karību salām. «Pirms kovida braucām kruīzos ar kuģi četras reizes gadā. Pērn sanāca tikai vienu reizi. Desmit dienu braucienā ar kuģi apskatījām jau piecreiz redzētās vecās, labās vietas.
Tāda kuģošana mums ir ērta. Līdz ostai aizbraucam pusstundas laikā. Noliekam tur mašīnu un varam doties ceļojumā. Tagad gan īsti negribas nekur braukt, negribas būt lielos baros. Apstākļi nav normāli, bet tie ir jāpieņem,» atklāts ir Ilmārs.
Sporto piecreiz nedēļā
Par savām vecumdienām īpatnējās balss saimnieks teic, ka turas: «Protams, ar sāpītēm, kas nāk un iet. Nav gluži kā jaunībā! Jādzīvo prātīgi, jāēd prātīgi. To darām ļoti latviski. Sieviņa lieliski gatavo kartupelīšus, putraimu biezputru, bet saldajā – kādu kompotiņu. Protams, daudz jākustas. Tikai tad var iztikt tīri labi. Priecājos par katru dienu, ja nekas traks nav piemeklējis. Bet ir labi, ja salīdzina ar to, ko rāda televīzijā, – baciļi plosās, slimnīcās vietu nav,» nosaka Dzenis.
Jau daudzus gadus viņš iet uz treniņiem sporta klubā. «No manas mājas tas ir apmēram piecu minūšu braucienā. Maksāju mēneša maksu, un tad piecas sešas reizes nedēļā dodos tur darboties. Tas ir mans prieciņš – novingroties. Ir jākustina tā būda, citādi brūk kopā. Pēc tam atnāku mājās uz dušiņu. Svētdienās gan atpūšos, nevaru uzvesties kā jauneklis un tēlot, ka viss ir labi,» atzīst Ilmārs.
Kas zina, atbrauks vēl uz Latviju!?
Ilmārs atklāj, ka savu ģitāru gan nolicis tālu skapī aiz drēbēm. «Nedziedu un nespēlēju jau ilgi! Tie laiki ir garām. Arī smukās klavieres man mājās stāv aizvērtas, pāris gadu neesmu pie tām piesēdies. Nav vairs lustes! Mūsu latviešu sabiedrība te, Floridā, arī sarukusi. Palikuši kādi 30 cilvēki, vairs pat nav savu telpu, kur pulcēties un atpūsties. Nav, ne kam īsti, ne arī kur uzspēlēt. Pamazām viss izput. Tas ir dabisks process,» spriež Ilmārs.
Viņš atklāj, ka fotografējies nav daudzus gadus. «Kurš gan grib skatīties uz veciem cilvēkiem, lai gan saviem gadiem izskatāmies normāli. Sievai Silvijai ir 85 gadi. Friša meitene! Agrāk daudz staigājām, tepat pa kvartāliem. Bet tagad viņu nomāc reimatisms. Jāpārvietojas ar spieķīti –nav vairs viņai dukas!» tā Ilmārs.
Par savu dzīvi dziedātājs ir gandarīts, un lepojas gan ar to, kas savulaik paveikts, dzīvojot Čikāgā, gan ar to, kā rit dzīve Floridā. «Ja būtu normāli laiki, nebūtu kovida, kas zina, varbūt vēl ņemtu un aizbrauktu apciemot Latviju. Bet sieviņa nejūtas tik labi, lai dotos tālos braucienos. Beidzamo reizi biju, kad man bija koncertturneja pa Latviju. Kad tas bija? Jāskatās savās piezīmēs,» par 2002. gada turneju stāsta Dzenis un piebilst: «Esmu izbraukājis visu Latviju, katrs stūrītis man ir pazīstams!»
Vakari ar sievu paiet pie TV
Tā īsti ar dzimteni, no kuras Ilmārs ar ģimeni esot bijis spiests aizbraukt drīz pēc Otrā pasaules kara – 1947. gadā –, viņam vairs nekādu kontaktu neesot. Vienīgais, no kurienes viņš uzzina aktuālās ziņas par mūsmājās notiekošo, ir Amerikas latviešu avīze Laiks.
Skumji, ka tās slejās ik pēc laika parādoties vēstis, ka mūžībā devies kāds, kuru Ilmārs zinājis…
Amerikā pa televizoru par Latviju uzzināt tikpat kā neko nav iespējams, jo ziņu sižetos par valsti Baltijas jūras krastā nestāsta. «Vakarā kādas trīs četras stundas ar sieviņu skatāmies televizoru. Ziņu raidījumi, kur stāsta, kurš kādu ir noslepkavojis, maz interesē.
Mums ir kādi 80 kanāli. Izvēle liela, vienmēr jau kaut ko atrod. Pie televizora vakarā paņemu arī kādu glāzīti vīna, lielākoties tas ir baltais «Cabernet Sauvignon». Palīdz gan gremošanai, gan arī nomierina, ja kas iesāpējies. Viss ir pavisam mierīgi. Ja ir veselība un sirdsmiers, tad viss ir kārtībā. To arī novēlu visiem, kuri mani atceras un kuriem ar savām dziesmām esmu radījis prieku,» nosaka Ilmārs Dzenis.
