Rīga +7°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Turpina interesēties par notikumiem Latvijā
Uģis Gruntmanis specializējies endokrinoloģijā Cedars-Sinai Kalifornijas Universitātē Losandželosā un bija Teksasas universitātes Southwestern Medicīnas centra asociētais profesors. 22 gadus viņš dzīvoja un strādāja ASV. Pirms gada Gruntmaņu ģimene – Uģis un viņa sieva māksliniece Terēze Gruntmane kopā ar abu jaunāko dēlu Teodoru – pieņēma lēmumu atgriezties dzimtenē.
Pagājušos Ziemassvētkus viņi sagaidīja Latvijā. Terēze atjaunoja un iekārtoja savas dzimtas mājas, domājot – tas ir uz palikšanu. Uģis cerēja dabūt viņa kvalifikācijai un pieredzei atbilstīgu darbu, lai mainītu un attīstītu veselības sistēmu Latvijā. Viņš bija pieteicies konkursos uz Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas valdes vadītāja un padomes locekļu amatu, taču nedabūja nevienu no tiem. Arī ideja par Stradiņa slimnīcas Endokrinoloģijas centra vadītāja posteni nerealizējās. Prom no Latvijas Gruntmanis devās rudenī – ar rūgtumu, ka viņa pieredze te izrādījusies nevajadzīga.
ASV viņam piedāvāja profesora darbu Dartmutas Universitātē Ņūhempšīras štatā.
«Esam Ņūhempšīrā kopš septembra sākuma. Jocīgi skan, bet jūtamies kā mājās, jo daudz kas atgādina Latviju.
Teksasā, kur dzīvojām iepriekš, bija citādi, kaut vai laikapstākļu ziņā,» PDz gada nogalē atklāj viņa sieva Terēze. Taču vēl aizvien – tagad pandēmijas kontekstā – Uģis turpina interesēties un analizēt notikumus Latvijā. «Slimnīcu infekciju kontrole ir vāji organizēta, un tas ir iemesls, kāpēc mediķi tik daudz saslimst,» nesen secināja viņš.
Tikuši pie vistām un aitām
Svētku laikā visa Gruntmaņu ģimene – Uģis, Terēze, viņu bērni – jaunākais dēls Teodors un jau pieaugušās meitas Luīze un Marta ar savu meitiņu – ir kopā viņu jaunajās mājās. «Reti iznāk visus kopā satikt, tādēļ priecājamies par šo iespēju,» saka māksliniece. «Ziemassvētkos cepsim piparkūkas, skaitīsim dzejoļus, lai saņemtu dāvaniņas, un ēdīsim pelēkos zirņus ar speķi. Zirņus gan es aizmirsu no Latvijas paņemt, tāpēc gaidām draudzenes sūtīto paciņu no Latvijas,» saka Terēze.
Gruntmaņi pamazām iekārtojas jaunajā dzīvesvietā. «Esmu visur sastādījusi puķes, cik nu rudenī to varēja izdarīt. Pavasarī ierīkošu dārzu,» stāsta Terēze. «Teodors jau atradis draugus un pēc skolas ir prom – brauc ar riteni, spēlē basketbolu, turpina arī Rīgā iesāktās hokeja nodarbības. Esam priecīgi, ka varam dzīvot kā laukos mazā pilsētiņā. Uģim līdz Dartmutas Universitātes medicīnas kompleksam, kur viņš ir endokrinoloģijas profesors, ir tikai 20 minūšu brauciens bez jebkādiem sastrēgumiem,» saka viņa.
«Esmu arī nodevusies savam sapnim, par ko domāju beidzamos trīs gadus, – izveidot naturālo saimniecību. Meita Luīze jau izdomāja nosaukumu ZA Farm. Šeit, Ņūhempšīrā, šķiet, katram otrajam ir vistas. Daudzas mājas tiek pārdotas kopā ar kūtīm, kas saglabājušās pat 200 gadus. Mūsu māja ar visu kūti arī ir celta 1817. gadā, bet ir neticami labi saglabājusies. Pat vecās dēļu grīdas ir nevainojamas!
Mazās saimniecības te ir ik uz stūra. Ceļa galos ir mazas mājiņas, kur pārdod olas, puķes, dārzeņus. Viss balstās uz godaprātu. Blakus stāv kastīte, kur tu atstāj naudu un paņem atlikumu, ja vajag. Pašu saimnieku nemaz neredz. Prasīju, vai man kaut kur jāreģistrējas, ja gribu pārdot olas? Kaimiņš, kuram arī ir maza saimniecība, teica – ja neej uz tirdziņiem vai nepārdod veikaliem, tad nevajag.»
Terēze stāsta, ka 18. novembrī sešos no rīta saņēmusi īsziņu no pastnieka: «Brauc pakaļ, tavi cālīši ir klāt!»
«Ar trīcošām rokām braucu uz pastu pakaļ čiepstošai kastītei, kurā bija 21 dienu veci dažādu šķirņu cālīši.
Nu jau tiem ir mēnesis, un ir tik interesanti vērot, kā viņi aug un mainās. Daži atkarībā no šķirnes ir zvirbuļa izmērā, citi – baloža,» par jaunajiem kūtiņas iemītniekiem priecājas viņa.
«Esmu tikusi arī pie divām Šetlandes šķirnes aitām. Tās ir maza izmēra un ļoti draudzīgas. Pavasarī, cerams, sagaidīsim jēriņus. Šetlandes šķirne ir ievērojama ar labas kvalitātes vilnu un krāsainām aitām. No baltas līdz melnai, un visi brūnie toņi pa vidu. Gaidu martu, kad cirpsim, tad domāšu, ko ar vilnu darīt.»
Pandēmijā iekārto māju
Vaicāta, cik stingri šobrīd ir ierobežojumi ASV, Terēze saka: «Kovids šeit ir, bet visi cītīgi staigā ar maskām un uzmanās. Skolā maskas ir jau no septembra sākuma. Bērni ir pieraduši, nevienam par to nav jautājumu. Pat iekāpjot pēc skolas mašīnā, turpina sēdēt maskā. Vecākiem katru rītu jāapliecina, ka bērns nav bijis ārpus štata un viņam nav paaugstināta temperatūra. Dēlam uz hokeja nodarbībām jāierodas pilnā ekipējumā un ar masku, pie ieejas tiek mērīta temperatūra.»
Terēze atzīst – ikdienā ierobežojumi problēmas nerada. «Remontējot māju un ņemoties ar mājdzīvniekiem, mani vienīgie izbraucieni ir uz būvmateriālu veikalu. Pārējo varu pasūtīt internetā. Taču mājas gan tagad tiek remontētas tā, ka elektriķi vai santehniķi nav iespējams dabūt ātrāk kā pēc pāris mēnešiem,» atzīst viņa.
