Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Man bija sajūta, ka Latvijā šī skulptūra savu dzīvi jau bija nodzīvojusi,» par iespaidīga izmēra medmāsiņu, kas pirms diviem gadiem svinīgi parādījās pie Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, PDz saka tēlnieks Aigars Bikše. Sešus metrus augstā skulptūra aprīļa sākumā aizceļoja uz Indiju. Tās transportēšanu uz tālo zemi organizēja indieši. «Mēs Latvijas pusē to iekrāmējām īpašā jūras konteinerā, un pēc apmēram pēc 40 dienām tā bija nonākusi Indijā,» stāsta Bikše.
«Godīgi sakot, jau brīdī, kad šī skulptūra tika veidota, man bija neliela nojausma, ka vajag domāt arī par to, lai kādreiz varētu kaut kur to aiztransportēt. Tāpēc medmāsiņas lielums uzreiz tika pielāgots jūras konteinera izmēram. Pirms veda prom, nomontējām tikai plaukstas. Vairāk tādēļ, lai pārvietojot tās netiktu apskādētas. Bet citādi – to veda vienā gabalā,» atklāj Aigars.
Vaicāts, kāpēc medmāsiņa devusies tieši uz Indiju, Aigars stāsta: «Vairākas slimnīcas, no kurām viena bija arī Meksikā, vērsās pie manis ar jautājumu – vai es varētu izgatavot viņiem tādu pašu skulptūru, kāda bija mums. Ar indiešiem izvērtās viskonkrētākās sarunas, taču taisīt jaunu medmāsiņu nešķita ekoloģiski pareizi. Aprunājos ar cilvēkiem, kas bija iesaistīti tobrīd vēl Rīgā apskatāmās skulptūras realizēšanā, un piedāvāju indiešiem mūsu medmāsiņu. Viņi piekrita, un tā nu mēs šo skulptūru uzdāvinājām Bareli slimnīcas māsu koledžai.»
Tēlnieks neslēpj – bijuši arī interesenti, kas medmāsiņas skulptūru gribējuši nopirkt. «No kāda muzeja saņēmu piedāvājumu pārdot skulptūru par 80 000 eiro. Tādai nopietnai skulptūrai, kāda ir šī, tā nav diez ko liela naudas summa,» PDz saka Aigars.
Viņš no piedāvājuma atteicies.
«Man šķita nepareizi to tirgot.
Nav tā, ka es negribētu naudu. Noteikti neesmu altruists, taču uzskatu sevi par diezgan godīgu cilvēku. Manuprāt, vairs nedzīvojam tik šausmīgi nabadzīgi, lai grābtu naudu pāri jebkādiem morāles un ētikas principiem. Šīs skulptūras radīšanā piedalījos ne tikai es, bet arī gandrīz 20 uzņēmumi. Viena kompānija gādāja robotus, kas izgrieza skulptūru, citi ražotāji – putuplastu, vēl cits uzņēmums –instrumentus. Ja es būtu skulptūru pārdevis, nauda būtu jāsadala visiem. Man būtu jārēķina, cik tad katram no šīs summas pienākas,» skaidro Bikše.
«Par savu lēmumu dāvināt skulptūru neesmu vīlies, jo indieši to pieņēma ārkārtīgi sirsnīgi,» stāsta Aigars. «Nekad mūžā neesmu redzējis tik krāšņu atklāšanu, kāda bija mūsu skulptūrai. Kad iebraucām teritorijā, mūs sagaidīja daudz cilvēku ar Latvijas un Indijas karodziņiem rokās. Tika atskaņota Latvijas himna, un mēs tikām aicināti piedalīties īpašā hinduistu veiksmes un labklājības veicināšanas rituālā. Lielā vāzē bija eļļa, un katrs no tās aizdedzināja vienu svecīti. Kad tika pacelts pār skulptūru pārklātais baltais audums, sāka birt sarkanu rožlapiņu lietus un gaisā pacēlās desmitiem baltu balonu. Tas bija neticami skaisti.»
Vairāk par Aigara Bikšes un viņa milzu medmāsiņas piedzīvojumiem lasiet žurnālā Privātā Dzīve!
