Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Pirms teju 60 gadiem Ausma Kantāne ienāca Dailes teātrī, kur nospēlēts vairāk nekā 100 lomu. 1993. gadā viņa saņēma Spēlmaņu nakts balvu kā labākā otrā plāna aktrise par lomu izrādē Gesta Berlings, vēl pēc gada – kā gada labākā aktrise par monoizrādi Visi koki Dieva doti.
Beidzamos gandrīz 20 gadus viņa vairs nespēlēja, bet pēdējā pieskaršanās teātrim Ausmai bija šogad – koncertciklā Dailes kanoni. Viņa kopā ar aktrisi Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu lasīja Vizmas Belševicas dzeju, un pie klavierēm bija Maestro Raimonds Pauls.
Sarunā ar PDz Ausma saka – teātrim savā dzīvē viņa ir gatava pielikt punktu. «Nē, nē! Vairs nekādu lomu! Raimonds Pauls var būt uz skatuves, jo spēlē katru dienu, bet, ja aktieris pats sevi kā instrumentu kādu laiku nav lietojis, notiek zināma degradācija. Nevar tā – tad spēlēšu, tad atkal nespēlēšu. Biju brīdi uz skatuves, lai saprastu, vai tas viss mani vēl priecē…» atklāta ir viņa.
«Es vienmēr esmu daudz sapņojusi, iztēlojusies, par visu priecājusies. Vēlējos dalīties savās izjūtās un saprašanā ar citiem cilvēkiem, tāpēc bērnībā gribēju dejot baletu. Sāku to mācīties, tomēr biju mazliet par garu profesionālajam baletam. Teicu: «Nekas, tad es nedejošu!» Un izvēlējos aktrises profesiju.
Tagad gan vairs negribētu ne vienu, ne otru. Taču man vēl aizvien patīk pētīt un izzināt cilvēkus. Domāju – gadsimti paiet, cilvēks kļūst gudrāks, bet kāpēc viņš nekļūst labāks? Teātrī jau arī ap to viss bija, bet mākslinieciskā līmenī. Tagad gribas to saprast no zinātniskā viedokļa,» spriež Kantāne.
Vairāk lasi jaunākajā Privātās Dzīves numurā!
