«Ar veselību man viss ir kārtībā. Esmu tik vesela, ka varu kosmosā lidot. Ir tikai neliela galvas trauma, un nedaudz pa seju dabūju – lūpa un vaigs mazliet uzpampa, bet pēc pāris dienām viss pāries, jo ārsts izrakstīja pretsāpju zāles. Nekas traģisks, un arī psiholoģiskas traumas man nav. Neesmu piekauta, bet incidents ir ļoti nepatīkams,» PDz atzīst starptautiskās lidostas Rīga valdes locekle Lauma Jenča, kura patlaban ir bērna kopšanas atvaļinājumā.
Kādu dienu viņas pastaiga ar suni izvērtās visnotaļ dīvaina.
«Skrēju kopā ar savu suni un redzēju, ka tuvumā ir svešs suns bez siksnas. Apstājos un palūdzu saimniecei, lai paņem to pie siksnas, jo man jātiek garām. Kundzes sunītis pa to laiku pieskrēja klāt manam, sāka lēkāt. Kā redzams arī videonovērošanas kameru ierakstos – sieviete man tuvojās un, bārstot lamuvārdus, mēģināja stāstīt, kas es, viņasprāt, esmu un ko viņa ar mani izdarīs.
Jau nākamajā brīdī viņa pienāca man klāt un iesita pa galvu un seju ar suņa siksnu, kurai galā ir liels plastmasas fiksators.
Nezinu gan, vai viņa bija iereibusi, taču vēl piedraudēja, ka atgriezīsies, lai noindētu manu suni,» atceras Jenča. Viņa lietot spēku šajā konfliktā nevēlējās un devās prom. «Manuprāt, kaujas tikai bomži par pudeli pie Centrāltirgus,» piebilst Lauma.
Citi lasa
Par notikušo Jenča informēja policiju, un iesniegumam pievienoja arī videokameras ierakstus, taču lielas cerības, ka uzbrucēja tiks sodīta, nelolo. «Negribas kritizēt policiju, bet redzu, kas notiek ar sūdzībām par vardarbību pat ar smagiem miesas bojājumiem – tikai atkratīšanās,» uzskata Lauma.
Viņu skumdina tas, ka dažu suņu saimnieku aplamā rīcība rada sliktu priekšstatu par visiem suņu īpašniekiem un viņu četrkājainajiem draugiem. «Tu dzīvo sabiedrībā, un tajā ir savi noteikumi. Tieši tik vienkārši! Nekad nelaižu suņus bez siksnas, ja redzu, ka apkārt ir cilvēki. Zinu, ka dažiem ir bail no suņiem, un tikpat labi arī manam sunim kaut kas var noklikšķēt smadzenēs,» saka viņa.
Jenča novērojusi, ka daudzi suņu saimnieki ļauj saviem mājdzīvniekiem skraidīt laukā bez īpašas pieskatīšanas.
«Pirms pāris mēnešiem suns bez pavadas manam bērnam uzlēca virsū. Bērns ļoti nobijās. Suņa saimniecei vairākkārt teicu, ka man nav iebildumu, ka viņa staidzina suni pa manu zemi un viņš tur nokārtojas. Tomēr, kad aizrādīju, kādēļ suns nav pie pavadas, sieviete mani pasūtīja tālu…
Principiāli to nedarīšot, jo viņas suns neesot agresīvs un nekožot. Esmu redzējusi, ko var izdarīt tāds mans nekož suns noteiktos apstākļos. Ar saviem suņiem braukāju pa izstādēm, un tas ir zelta likums – ja sunim ir zobi, viņš kož! Turēt to pavadā ir suņa īpašnieka elementāra pieklājība,» atgādina Lauma.
«Kopumā jūtu, ka sabiedrībā pieaug agresija, cilvēki kļuvuši bezatbildīgi un ļauni. Negribas, ka maniem bērniem jāaug tādā sabiedrībā.»