Rīga +15°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
Vilnītis – vēl vairāk nekā draugs
Pirmo reizi ugunsdzēsēju Vilni pirms daudziem gadiem satiku mūsu kopēja drauga neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta šofera Jāņa Spundes mājās. Jānim Vilnis bija kas vairāk nekā draugs – viņš bija daļa no viņa ģimenes. «Nekas vairs nebūs kā agrāk,» pēc Zolitūdes traģēdijas žurnālam «Privātā Dzīve» sacīja Jānis, uzticot savu stāstu par cilvēku, kas ar saviem darbiem un sirds gaišumu tik daudziem ļāva saglabāt ticību labajam.
Manas, tāpat kā daudzu citu viņa draugu un paziņu, atmiņas par Vilni sākās ar viņa rāmo un atbruņojošo smaidu. Tā parasti smaida cilvēki, kam nav nekā slēpjama.
«Manā datorā glabājas simtiem bilžu ar Vilni un nav nevienas, kurā viņš nesmaidītu.
Pat tad, kad viņš kaut ko savārīja, tas smaidiņš nepazuda,» piekrīt Jānis. Varbūt tieši tādēļ draugi brašo, spēcīgo vīru vienmēr mīļi dēvēja par Vilnīti. «Viņš bija gaišs, pozitīvs un atvērts cilvēks. Nekad neizraisīja nekādus kašķus, prata nolīdzināt citu konfliktus. Kad Vilnītis parādījās durvīs, uzreiz pārņēma miers – viss ir kārtībā! Vilnis nebija kautrīgs, viņam piemita laba humora izjūta. Viņš viegli pieņēma jaunus cilvēkus. Ātri ar visiem izveidojās labs kontakts, un pat pēc vienas tikšanās citi par viņu atsaucās kā par draudzīgu un labu puisi,» saka Jānis.
Jāņa dzīvē Vilnis ienāca pirms vairāk nekā desmit gadiem. Toreiz Vilni uz Jāņa mājām atveda kāda kopēja paziņa. Viņai attiecības ar ugunsdzēsēju pajukušas, taču sirsnīgais puisis jau bija iekarojis Jāņa un viņa otras pusītes Egitas simpātijas. «Vilnis vienmēr bija mums blakus. Citi draugi mūs pat vilka uz zoba – Vilnis jums ir kā vecāmāte,» Jānis pasmaida. «Taču viņš patiešām bija mans labākas draugs, tāpēc vienmēr zināja, kā mums klājas, mēs zinājām, kā klājas viņam. Kad mēs ar Egitu nolēmām apprecēties, mums nebija šaubu, ka viņš būs vedējtēvs,» stāsta
Jānis. Vilnim pašam bērnu vēl nebija, taču Jāņa un Egitas meitām viņš bija īpašs. «Vilnis bija paraugs it visā – uzticams, drosmīgs cilvēks, īsts vīrietis. Mana vecākā meita Elīna ļoti lepojās, ka pazina viņu. Kad Elīna gatavojās devītās klases izlaidumam, Vilnis bija pirmais, kuru viņa uzaicināja,» atceras Jāņa sieva Egita. Pirms pieciem gadiem pasaulē nāca viņu jaunākā meita Monta un draugi Vilni aicināja par krusttēvu. «Toreiz tuvinieki Vilnītim teica – apdomā labi, tu pat neapzinies, kas tā ir par atbildību. Viņš teica – es apzinos, un es būšu,» atminas Egita.
«Vilnīša vecāki ļoti lepojās ar dēlu, un šodien man visvairāk sāp sirds par viņa ģimeni – par mammu, tēti, brāli.
Es zinu, cik ļoti Vilnītis viņus mīlēja. Nebija svarīgi, kā pašam, galvenais – lai tikai viņiem viss ir labi. Vilnis man bija kā brālis. Man viņam nekā nebija žēl. Tāpēc viņa tuvinieku sāpes un pārdzīvojumi ir manējie. Viņi var rēķināties ar mani un manu ģimeni, un es ceru, ka tie, kas solīja palīdzību, arī par viņiem neaizmirsīs un turēs godā viņu dēla piemiņu,» tā Jānis.
Latvijas patriots un hokeja fans
«Beidzamo pusotru gadu mēs satikāmies retāk. Agrāk viņš bija brīvs puisis, bet nu bija sastapis savu otru pusi – Lāsmu. Bija jāvelta vairāk laika attiecībām. Viņš dzīvoja Mežciemā, mēs pārvācāmies tālāk no Rīgas. Taču Vilnītis vēl aizvien man bija tuvs cilvēks, tāpēc nekad nevajadzēja izdomāt iemeslu, lai viņam piezvanītu un vienkārši parunātos par jebkuru tēmu. Un nevienam no mums nebija šaubu, ka mūsu noslēpumi ir drošībā,» saka Jānis.
Draugs atzīst – lai arī viņi ar Vilni bijuši tik dažādi, izpratne par draudzību abiem bijusi vienāda, tāpēc tik ilgus gadus turējušies kopā. «Vilnis bija liels Latvijas patriots,» atceras Jānis. «Dažreiz tas mani pat kaitināja. Man bija daudz iebildumu pret to, kas te notiek. Teicu – mēs lēnām ejam uz pasaules galu un viss beigsies ar to, ka šeit cilvēks cilvēku noēdīs. Vilnis tā nedomāja, lai gan arī viņam bija savi iebildumi pret Rīgas pārvaldīšanu,» stāsta Jānis. Draugi varējuši ielaisties arī karstās diskusijās un līdz pēdējam palikt pie sava viedokļa. Taču nākamajā dienā vienmēr sekojis zvans no Viļņa – mēs te vakar tā parunājāmies, bet viss taču ir kārtībā? Mums vienkārši ir katram savs viedoklis. Tāpat Vilni atšķirībā no Jāņa nemaz nevilināja ātrums, taču bieži viņš bija kompānijā, dodoties uz autosacensībām. Savukārt Vilnim ļoti paticis hokejs. Jānis arī pasīvi sekojis spēlēm un, kad Latvijas komanda zaudējusi, draudzīgi Vilni ķircinājis, jo viņš pārlieku kaislīgi dzīvojis spēlei līdzi. «Pirms vairākiem gadiem arī Vilnis bija izdomājis, ka grib ar darbabiedriem spēlēt hokeju. Nopirka ekipējumu un jau otrajā treniņā savainoja muguru. Forma bija jāliek skapī,» atceras Jānis.
«Vilnim sirdij tuvs bija smagais metāls – «Sepcultura» – un citas tāda stila grupas,» stāsta Jānis. Arī žests heavy metal nebija izdzēšams no Viļņa ballīšu noskaņojuma arsenāla. Viņa pirmais priekšnieks VUGD darbinieks Jānis Rubīns pēc Viļņa nāves stāstīja – kad Vilnis pirmo reizi pie viņa atnāca, izskatījies kā īsts metālists, ar gariem matiem.
«Kad mēs iepazināmies, garo matu viņam vairs nebija. Taču ādas bikses gan bija,» atceras Jānis.
Arī tagad, kad vien radās tāda izdevība, viņš tās valkāja. Īpaši – braucot uz smagās mūzikas koncertiem. Lai gan klubi un naktsdzīve viņu nesaistīja, koncertus Vilnis apmeklēja labprāt. «Atceros, kādā sajūsmā viņš bija, kad pagājušogad radās iespēja aizbraukt uz smagās mūzikas festivālu Čehijā, kur uzstājās vairāk nekā 100 grupas,» stāsta draugs.
Klapkalnciemā juties laimīgs
«Vilnis bija reālists, viņš dzīvoja ar to, kas viņam ir,» stāsta Jānis. «Par naudu mēs nekad netikām runājuši, jo tā viņam nebija vērtību skalas augšgalā. Taču es zinu, ka tas, ko viņš nopelnīja ar savu darbu, nebija pietiekami, lai dzīvotu bez raizēm. Tāpat savu reizi knapinājās, ekonomēja un rēķināja – kad uz darbu braukt ar mašīnu, bet kad pataupīt naudu un braukt ar sabiedrisko transportu. Beidzamajā laikā viņam sava auto nemaz nebija. Viņš prātoja kaut ko paņemt līzingā, taču tā arī neizdarīja. Teica – īsti nevarēšot pavilkt. Atlika šo domu līdz pavasarim,» atceras draugs. Tomēr Vilnis allaž centies atlicināt naudu tam, kas viņam sagādāja patiesu prieku. Beidzamajos gados tā bijusi slēpošana. Vismaz reizi gadā brīvdienas viņš kopā ar domubiedriem un mīļoto meiteni pavadījis kalnos.
Vilnim bijis kāds sapnis, ko reiz viņš noteikti būtu piepildījis. «Klapkalnciemā viņa ģimenei bija vasaras māja. Pirms kāda laika to pārveidoja par dzīvojamo māju, un tagad tur dzīvo viņa vecāki.
Arī Vilnis domāja, ka kādreiz dzīvos Klapkalnciemā, pie jūras. Viņam to būtu gribējies. Vilnim Klapkalnciems bija ļoti mīļš,» saka Jānis.
«Atceros, kā mēdzām tur braukt, gājām uz jūru un taisījām melnos karogus.
Tas bija tā: es, Vilnis un viņa brālis gājām jūrā ķert lielos viļņus. Sadevāmies rokās, un galvenais noteikums bija – lai vai kas, nedrīkst palaist vaļā rokas.»
Pēc izvadīšanas ceremonijas Doma baznīcā Vilnis atkal atgriezās vietā, kur reiz juties brīvs, bezrūpīgs un laimīgs. Mūžīgā mierā Klapkalnciemā.
Varbūt vajadzēja piezvanīt…
«Viens cilvēks neko nevar izdarīt, ir vajadzīga komanda – tā Vilnis teica, un tam viņš arī ticēja. Viens par visiem, visi par vienu – viņam šis princips bija tik pašsaprotams. Un vēl viņš vienmēr atgādināja – viens nav skaitlis, jebkurā variantā!» atceras draugs. Tā bijis gan draudzībā, gan darbā. «Viņš pat no šīs dzīves neaizgāja viens pats,» piebilst Jānis. «Vilnim patika būt ugunsdzēsējam. Viņam bija citi darba piedāvājumi no firmām saistībā ar drošības tehniku, taču Vilnis vienmēr atteicās. Viņš pārāk dziļi bija iekšā savā darbā. Pat reizēm, kad kopā gājām uz veikalu, viņš automātiski pētīja, vai ir salikti sensori, vai ievērota ugunsdrošība,» stāsta Jānis. «Reiz es pat uzvarēju radio konkursā, kur uzdeva jautājumu – bez kādiem trim komponentiem nevar notikt ugunsgrēks? Pateicoties Vilnim, es to biju iegaumējis kā divreiz divi – materiāls, skābeklis un uguns. Balvā bija dūmu sensors un ugunsdzēšamais aparāts,» viņš atceras. «Protams, ja draugs strādā tādā darbā, nekad par viņu nevari būt īsti drošs. Varbūt arī tāpēc vakarā, kad notika Zolitūdes traģēdija, man gribējās viņam piezvanīt. Kārtējo reizi es būtu prasījis – vai tiešām tur ir tik traki vai arī žurnālisti to uzpūtuši,» atzīstas Jānis.
«Pirmās ziņas jau bijām noskatījušies, un es zināju, ka Vilnis noteikti ir aizņemts. Domāju – ko es viņu traucēšu? Piezvanīšu vēlāk. Tagad domāju – vajadzēja…
Es zinu, ka Vilnis man būtu atbildējis. Pēc tam arī dzirdēju stāstu – kāds ugunsdzēsējs tieši tā arī izglābies no nāves. Viņam iezvanījās telefons,» viņš saka. To, ka Zolitūdes traģēdija laupījusi Viļņa dzīvību, Jāņa ģimenei tovakar paziņoja kāda pazīstama glābēja sieva. «Kad Egita man iedeva klausuli, uzreiz viss bija skaidrs,» atceras Viļņa draugs.
«Viņam bija svarīgi būt kapteinim, komandēt un zināt, ka cilvēki viņam sekos. Taču Vilnis nebija godkārīgs. Viņam arī nepatika runāt kameru priekšā, uzstāties. Lai gan reizēm Vilnītim tas bija jādara, taču viņš pats vienmēr teica – nekad nav juties ērti. Viņam arī nepatika izrādīšanās. Tāpēc nezinu, vai viņš pats būtu gribējis tās lielās publiskās bēres,» prāto Jānis. «Taču viņu pavadīja simtiem cilvēku, un pēdējā gaitā viņš brauca ar policijas eskortu. Bija gan apmulsums, gan arī liels lepnums par Vilni. Par to, ko viņš šajā dzīvē ir paveicis,» saka Jānis. «Taču nekādu mieru man šīs bēres nesniedza.
Mierinoša var būt tikai apziņa, ka viņš neaizgāja nāvē muļķības pēc.
Viņš aizgāja, jo pēc vistīrākās sirdsapziņas darīja savu darbu,» tā draugs. Jānis atklāj – īpaša Vilnim bija grupas «Lake of Tears» dziesma «Forever Autumn»: «Reiz, kad tā skanēja, Vilnītis teica – ja gadījumā es nomiršu pirmais, atskaņo to manās bērēs! Šo vēlēšanos izpildījām. Dziesma skanēja, un neviens, kas tur bija klāt, nespēja valdīt asaras. Tur ir tik zīmīgi vārdi – «Ar katru dienu arvien tuvāk – mūžīgais rudens…» Varbūt tie bija viņa liktenī ierakstīti… Tā viņš paliks mūžīgi rudenī.»
