Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Tagad vairs nav tik smagi, man ir gaišas, mīļas atmiņas par laiku, ko veltījām viens otram,» uzņemot žurnālu «Privātā Dzīve» dzīvoklī, kur šķiet – vēl nupat skanējusi Alex balss, saka mirušā mūziķa draudzene, ziedu salona «Ortija» saimniece Agita Grīnberga.
«Šajā dzīvokli, kur bijām kopā ar viņu pēdējos piecus dzīves gadus, tagad esmu šo to pārkārtojusi, no daudzām lietām atbrīvojusies. Taču viena atvilktne ar Aleksīša lietām man ir: mikrofons, bungu vālītes, Gunāra Meijera dāvinātais hokeja krekls ar uzrakstu «Alex»… Dzīvoju viena, un, iespējams, tā arī dzīvošu turpmāk. Tāpēc plānoju izremontēt visu tā, lai man šeit būtu ērti, mierīgi un mājīgi,» saka Agita.
«Vēl pirms gada nespēju klausīties neko no tā, negribēju redzēt žurnālos viņa fotogrāfijas, jo tad bija tikai asaras… Pats sākums pēc Alex aiziešanas bija ļoti grūts. Tiklīdz paliku viena, tā domas aizgāja tikai vienā virzienā. Joprojām ir brīži, kad man negribas nekur braukt, gribas pabūt vienatnē, jo tādos mirkļos citu smiekli un problēmas tevi var vienkārši kaitināt. Tagad ļoti izvērtēju, ar ko tiekos un cik produktīvs man ir šis laiks,» saka Agita.
«Kad pats smagākais posms bija pāri, laukā izlīda arī dažādas veselības likstas,» neslēpj viņa.
Pēc mīļotā vīrieša nāves Agita sastapusies ar veģetatīvo distoniju. Tas licis vairāk domāt par sevi, biežāk palutināt savu ķermeni un garu. «Tagad daudz staigāju kājām, dodos uz baseinu. Cik iespējams, apmeklēju kultūras pasākumus, un šķiet, ka būšu no jauna iemīlējusi operu. Braucu pie draugiem, labprāt viena mēroju tālus gabalus – te pie draudzenes uz Liepāju, te uz Saldu, te uz tikšanos ar radiem,» stāsta viņa.
Mūziķu vidū pavīdējusi ideja – reizi gadā Lielvārdē varētu rīkot Alex dienas, līdzīgi kā tas ir ar Imantdienām. Pirmais viņa piemiņai veltītais koncerts emocionālā gaisotnē noritēja pērn augustā. «Toreiz biju ļoti uztraukusies, iekšā viss drebēja, domājot, kā nu tas būs. Un tad sākās koncerta reklamēšana, katrā pieturā bija salīmētas afišas, un Alex no tām skatījās man tieši virsū. Tad nu bija tā dīvaini… Šādos brīžos pieķeru sevi pie domas, ka jāaizbrauc uz kapiem Lielvārdē, kur viņa urniņa apglabāta blakus vecāku kapavietai. Neesmu nekāda kapu gājēja, bet šādos brīžiem gribas vienkārši aizbraukt un pasēdēt…» saka Agita.
Īpaša piemiņas vieta mūziķim kapsētā gan vēl neesot izveidota. «Domāju, tas lai paliek meitu ziņā,» piebilst viņa.
Vaicāta, vai tomēr varētu savā dzīvē ielaist kādu citu cilvēku, Agita apgalvo, ka šobrīd vēl ne. «Pat fizioterapeits, pie kura eju uz masāžām, saka – nav viegli ar mani strādāt, jo es enerģētiski nelaižu sev klāt.»
Plašāk lasiet žurnāla «Privātā Dzīve» jaunākajā numurā!
