Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pie vainas – ierobežojumi un kolēģa saslimšana
Muzikālās izrādes Motīvs balsij un ģitārai autoru un dalībnieku Kasparu Znotiņu PDz sastop mūzikas namā Daile, kad tikko nospēlēta Covid-19 dēļ četras reizes atliktā pirmizrāde. Jau sagriezta torte, bankets rit pilnā sparā. «Trīs reizes izrādi atlika ierobežojumu dēļ, bet tad man kolēģa Jevgēnija Isajeva pozitīvā Covid-19 testa dēļ nācās sēdēt karantīnā,» stāsta Kaspars.
Viņš atzīst, ka veidot muzikālo izrādi uzrunājis ģitārists Kaspars Zemītis. «Daile ir īpaša vieta, kur pilntiesīgi sadzīvo. Arī publika te ir laba, tāpēc izmantoju pazīšanos ar Dailes vadītāju Andu Zadovsku,» par izvēlēto izrādes vietu teic aktieris.
Uzvedumam viņš atlasījis Jura Kunnosa, Pētera Brūvera un Ulda Leinerta, kuru vairs nav starp dzīvajiem, un Ulda Bērziņa dzeju. «Tas ir pateicības žests dzejniekiem, kuri man tuvi.
Diemžēl tautas masās viņi ir nepamatoti aizmirsti un nepamanīti. Nu, nav Brūverim tikai dziesmas Ardievu, meitenes! vārdi…
Mums pašiem jāceļ savi dzejnieki,» smaida Kaspars. Viņš uzsver, ka dzeju ir grūtāk mācīties. «Tai ir precīza forma. Izrādē ar prozu var mazliet sagrēkot un dažkārt domu pateikt saviem vārdiem. Dzeja to nepieļauj,» tā aktieris.
Sportiskā ziņā esot palaidies
Vaicāts, ko darījis laikā, kad teātrī izrādes nenotika, Kaspars skaidro, ka garlaicīgi nav bijis ne minūti un viņš sevi pilnveidojis, cik vien iespējams: «Noskatījos seriālu Černobiļa, kura pamatā ir Svetlanas Aleksijevičas romāns Černobiļa. Lūgšana. Autore šobrīd ir aktuāla kā Baltkrievijas valdības opozīcijas līdere, kura šobrīd pametusi valsti.»
Vasarā viņš bijis arī nodarbināts Jaunā Rīgas teātra seriāla Aģentūra veidošanā. «Tāpat laiku un enerģiju prasīja arī grāmatu ierunāšana. Lasīju Skalbes Mazās piezīmes un Andrieva Niedras Tautas nodevēju atmiņas. Tādi politiski gabali. Vēl piedalījos Matīsa Gricmaņa filmā par Frici Menderu, kurš pirms 100 gadiem kā Latvijas pārstāvis brauca uz Maskavu, lai parakstītu mierizlīgumu,» uzskaita aktieris.
Pārsteidzoši, bet vienīgā joma, kurā Kaspars kļuvis manāmi slinkāks, esot sevis uzturēšana fiziskā formā.
«Pavasarī pandēmijas ierobežojumu laikā izbeidzu līgumu ar sporta klubu.
Esmu galīgi nolaidies, bet zinu – ir jāsaņemas!» viņš pats sevi uzmundrina.
«Vienīgais – staigāju garus gabalus. Vasarā reiz pat aizgāju no Vanšu tilta, gar Āgenskalna līci pa veco lielceļu līdz Piņķiem. Kādreiz jau nebija ne Kalnciema ielas, ne Ulmaņa gatves, bija interesanti paskatīties, kā vecais lielceļš ved ārā no Rīgas. Sanāca gandrīz 20 kilometru. Dabūju gan fizisko, gan garīgo baudu,» stāsta Kaspars.
