Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Man miljonāri ir stāstījuši, ka sēnes, tāpat kā nauda, mīl klusumu – jo mazāk par tām stāsta, jo vairāk tās var atrast. Pats esmu sapratis, ka sēnes ir arī gudras – no visādiem nepatīkamajiem tipiem tās slēpjas. Ļaujas tikai īpašiem cilvēkiem, jo britu zinātnieki atklājuši – sēnes ir cita civilizācija,» sarunā ar PDz dzīvesziņas atklāj Andris Bērziņš.
Aktieris teic – kā aizbrauc uz mežu, tā viņš telefonu tūdaļ izslēdz vai – vēl labāk – atstāj mašīnā, lai bekotu, neviena netraucēts. Viņš, protams, neatklāj, kur tieši pirms nedēļas ir sēņojis, taču to, ka baraviku un beku bijis, ka biezs, noklusēt gan nespēj.
«Kur tik soli spēru, tur priekšā bija vai nu apšu beku ģimenīte, vai baraviku pārītis. Viena par otru smukākas!» priecājas Andris.
Beidzamo nedēļu laikā viņš ne reizi nav palicis tukšā.
«Negribas jau lielīties, bet nav bijis tā, ka no meža iznāktu bez vismaz diviem groziem baraviku un apšu beku. Ņemu tikai izcilās sēnes. Pats interesantākais, ka sēņu vietas atradām nejauši. Pirms vairākiem gadiem braucām vienkārši garām, un Inesīte uz čuteni paziņoja, ka te vajag apstāties. Iegājām riktīgos džungļos ar krūmiem un sabirušām lapām, un desmit minūtēs jau bija pilns lielais spainis ar smukām baravikām. Un nākamreiz bija atkal! Vēl ne reizi savā vietiņā neesam vīlušies.»
Viņš sēņu medībās šogad bijis daudzreiz. «Laukos dzīvojot, cilvēkam pensijas gados, kuram nav milzu hektāri apstrādājami, nekā cita jau īsti nav, ko darīt. Vienu dienu paguļ, otru… Kaut ko jau darīt gribas.
Tā kā neesmu vakcinējies, tad pilsētās nerādos, pie dabas vien esmu.
Kādu dienu aizbraucu zivis paķert. Ja ķeras, makšķerēju arī otru dienu. Dzīvojam tādu tīri čigānisku dzīvesveidu. Rudenī esmu kļuvis gandrīz par sēņu atkarīgo. Šodien pat pa mežu staigāju kādas sešas stundas. Nogurums baiss, bet lasīt man tiešām tās patīk. Svaigā gaisā izstaigājies, izlokies. Ja sēne tārpaina, var arī paškroboties un sabārt tos velna tārpus, kas agrāk par mani modušies un sēnes izvagojuši,» lirisks kļūst aktieris.
Viņš gan piebilst, ka rudens ir klāt un lieti kārtīgi lijuši, tāpēc sēnes vairs nav tik tārpainas kā pirms mēneša, kad lielajā saulē un sausumā tās mežā bija teju izcepušās. «Vienīgais, kas man pēdējā laikā ne visai patīk – tikko grozi sāk pildīties un ir jau pāri pusei, man nākas stiept gan savu, gan sievas grozu,» papukojas aktieris. Toties viņam izpaliekot sēņu tīrīšana.
«Inesīte jau mežā sēnes puslīdz notīra no smiltīm, lapām un skujām. Ja baigi smukās, tās pat nobučo,» stāsta Bērziņš.
Stāstot, vai ar lielajiem sēņu groziem pēcāk dodas uz tirgu, Bērziņš saka: «Tā man nav peļņas lieta, bet baudpilna atpūta mežā ar pozitīvām sekām – ziemā un pavasarī, kad sagribas, varu aiziet uz pagrabu, lai galdā liktu Inesītes gatavotos konservus.» To viņiem netrūkst. «Sēņu mums ir lielum lielais plaukts – sālītas, marinētas, ar tādiem pričendāļiem un šitādiem… Vēl arī kaltētas, kas ziemā zupā ir vienkārši ekselentas. Šķiet, vienīgais, ko Inesīte ar sēnēm nedara, nu, vismaz man nav trāpījies – neliek kompotā kā ķiršus un plūmes,» nosmej Andris.
