Sarunas laikā Agnese izplūst asarās, atminoties savas spilgtākās atmiņas, kas piedzīvotas kopā ar bērniem un mazbērniem.
«Tie brīži ir tādi, kad tu saproti – tie ir izrauti mūžības bezgalības brīži!»
Kādā no intervijām Agnese bija minējusi, ka tēvs viņu ir audzinājis kā puiku, jo ļoti vēlējies dēlu. Bieži vien Agnese savā bērnībā darījusi nedarbus, kas vairāk būtu piemēroti puišiem. Kā viens no tādiem – viņa esot gliemjiem spricējusi sālsūdeni, jo tie bija apsēduši avenes.
«Es visu laiku dabūju ar žagariem, jo nelasīju ābolus. Un diezgan ilgi – līdz pat 14 gadu vecumam.»