Rīga +4°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Kopš Latvijā plosās koronavīruss, pie grāmatu rakstīšanas ķērušies visi. Tas ir stāsts arī par jums?
– Nē, šai grāmatai biju nobriedusi jau sen. Iekšā manī tā doma dzīvoja vairākus gadus, vienreiz pat pieķēros rakstīšanai. Kad strādāju Panorāmā, fiziski nebija laika. Atliku un atliku, līdz pēkšņi vienā brīdī bija klikšķis – jutu, ka man steigšus tas jānoraksta no sevis, citādi nebūs miera.
Tā es lēni, lappusi pa lappusei, virzījos uz priekšu. Un tad sākās kovids. Man vēl bija līgums ar Panorāmu, ka es līdz gada beigām strādāju. Bet nospriedu, ka no manis labuma ziņās tāpat nebūs, jo man, redziet, bija lauku tēma, bet korespondenti lielākoties taisīja sižetus par kovidu. Nodomāju, ko es tur ar saviem laukiem bāzīšos iekšā. Tāpēc aizgāju no Panorāmas un pieķēros rakstīšanai intensīvi.
– Tik intensīvi, ka top jau nākamā grāmata?
– Jā, tie lielākoties būs aizkulišu stāsti par laiku, kad Latvijas Televīzija vēl mita Āgenskalnā. Bet būs arī par mūsdienām, Zaķusalas laikiem. Grāmata gandrīz jau ir gatava.
– Panorāmas skatītāji jūs pazīst kā Maiju Miglu. Taču pirms dažiem gadiem pēkšņi pieņēmāt vīra uzvārdu Streiča. Kāpēc?
– Divdesmit gadu biju Maija Migla. Varbūt arī šodien nekas nebūtu mainījies, bet mans vīrs Ēriks Streičs, ar kuru esam kopā jau daudzus, daudzus gadus, sacēla traci – cik ilgi es vazāšos ar pirmā vīra uzvārdu. Tas neesot normāli! Īpaši viņu tracināja mūžīgā ņemšanās lidostās, kur dažādo uzvārdu dēļ mūs lidmašīnās nekad nesēdināja kopā. Mēs daudz ceļojām, un tas viņam ļoti nepatika. Es padevos, un tagad oficiāli esmu Streiča. Taču grāmatā uzliku abus uzvārdus, jo tādu Maiju Streiču neviens nezina. Esot pat prasījuši, vai tā ir režisora Jāņa Streiča sieva.
– Jūsu firmas zīme ir balss. Vai veikalā, kad kaut ko jautājat, pēc balss atpazīst?
– Nē! Neviens. Tāpēc, ka ir daudz krievu tautības pārdevēju un jaunu meiteņu, kuras par tādu Maiju Miglu nemaz dzirdējušas nav.
– Diktorei Veltai Puriņai pielūdzēji savulaik uz televīziju sūtīja rozes. Ko jums sūtīja?
– Neko! Parasti, ja sūtīja kādu cienastu vai dāvanu, sūtīja visai redakcijai. Cita lieta, kad mēs braucām veidot sižetus uz laukiem. Latgales pusē, kaut vai uz dullo iebraucot kādās mājās, saimniece ātri sarosījās, izvilka rupjmaizi, speķīti… tējiņu, kafiju uztaisīja. Nekad nepalaida neēdušus, nedzērušus.
Esmu bijusi arī pie lauksaimniekiem miljonāriem. Nesaukšu uzvārdā, diezgan tālu braucām, bija ļoti karsts, un mums saimnieki neiedeva pat ūdens glāzi padzerties.
Nebraucam ne ēst, ne dzert, un nevajag mums to, bet tā ir attieksme. Esmu novērojusi, ja cilvēks ir vienkāršāks un trūcīgāks, ja viņam ir mazāka saimniecība – sirds viņam ir plašāka. Panorāmu viņš vienmēr gaida kā notikumu, gatavojas kā uz svētkiem, vienmēr būs kafija, uzcepts rausītis. Bagātie tā nekad nesagaida. Tas ir interesanti…
– Jums ir četri mazbērni. Kāda esat vecmāmiņa?
– Slikta! Ļoti slikta. Neesmu ne ucinājusi, ne auklējusi. Darba dēļ vienmēr esmu bijusi aizņemta. Vecākais mazbērns dzīvo Rīgā, bet trīs ir tālu prom – Liepājā. Cik nu sanāk, tik satiekamies, taču visi mazbērniņi man ir ļoti mīļi un tuvi.
– Savulaik veidojāt sižetus par zvejniekiem, bet pēcāk pārņēmāt lauku tēmu. Jānis Dimants nebija greizsirdīgs, ka jums viņa iemīļotā tēma tik labi sanāca?
– Dimants man nav teicis nevienu pašu vārdu. Mēs esam satikušies, viņam ne tik sen bija jubileja, bet par šo tēmu neesam pārmijuši neviena vārda. Nezinu, kas tas ir… Varbūt manis veidotie sižeti nebija viņa sirdij tuvu. Dimants lauku tēmā bija interesants, atraktīvs, centās ielikt savos sižetiņos iekšā dažādus knifiņus. Es tos nekad neliku.
– Nosauciet trīs Latvijā populārākos lauksaimniecības dzīvniekus!
– Tur jau nav ko domāt – govs, cūka un zirgs.
– Vai tiešām zirgu ir vairāk nekā aitu?
Tiešām, jums taisnība. Aitu un kazu ir vairāk. Zirgs ir ekskluzīvs, vairāk sportam, medicīnai un izklaidēm. Aitas un kazas gan pie mums varētu audzēt vairāk, jo mums tam ir ļoti pateicīga zemīte.
– Kā atšķirt zosi no zostēviņa?
– Tēviņi ir mazliet lielāki. Ja ir zosu bars, tad zostēviņš vienmēr cilpo pa priekšu. Bet, ja tās zosis būtu vienā tādā lielā barā sapulcējušās, es neatšķirtu, kurš tur tēviņš, kura – mātīte. Tas man arī nav jāzina. (Smejas.)
– Vai ir kāda vieta Latvijā, kur neesat bijusi?
– Tādu vietu droši vien ir daudz. Šonedēļ spēlē V. I. P. jautāja, kur atrodas vecākā koka baznīca – Piltenē vai Pilcenē. Pēc papildu jautājumiem noskaidrojās, ka tā atrodas Rēzeknes novadā Pilcenē. Lūk, tur es nekad vēl neesmu bijusi.
-Kas bija dāsnāki – zvejnieki vai zemnieki?
– Dāsnāki pret ko? Pret mani? To tā nevar pateikt. Piemēram, kad mēs braucām uz zvejnieku kolhozu Uzvara, mums vienmēr iedeva līdzi kasti ar žāvētām reņģēm. Tad pa ceļam iebraucām bodē, kur nopirkām baltmaizi, limonādi, aliņu, ko nu kurš, aizbraucām līdz piekrastei, kur ir soliņi, apsēdāmies un tās reņģes garšīgi apēdām.
– Katrā lauku mājā ir suns. Kā atbaidījāt niknos mājas sargus?
– Es mīlu suņus, un suņi mīl mani. Bija gan viens incidents – izkāpjam no mašīnas, visapkārt ir lieli dubļi. Arī suņi jau apkārt skraida.
Eju pie bagāžnieka, atveru to, velku kājās zābakus, noliecos un – kā jūs domājat… Suns nomazgā manu ģīmi, nolaiza visu manu pūderkrēmu un lūpukrāsu.
Laikam izstaroju mīlestību pret suņiem, tāpēc viņi nekad nav mani aiztikuši.
– Vai, braukājot pa laukiem, traktoristi jums ir uzmākušies?
– Kā tas ir – uzmākušies?
– Nu, dibenā centušies iekniebt vai kā citādi izrādījuši interesi pret pazīstamu dāmu no Rīgas?
– Nekad! Es neatklāšu vārdus, bet man ir situši kanti augstāka līmeņa lauku pārstāvji. Kolhozu priekšsēdētāji, ne jau traktoristi. Viņi bija sirsnīgi un jauki, bet uz randiņiem un kafejnīcu neaicināja. Ko nevar teikt par citiem…
– Kā ar dienesta romāniem – kāds Panorāmas kolēģis nav pievērsis jums pastiprinātu uzmanību? Volmārs, piemēram?
– (Smejas.) Ko jūs, nē! Ar šo puisi man simt punkti nekas nav bijis.
– Ar kuru tad?
– Reiz uz randiņu mani aicināja kolēģis Andrejs Galzons. Bet es viņu piekrāpu, atteicu. Tad viņš otrā dienā bija ļoti nikns un man publiski teica: «Nezin kāpēc tu šodien tik slikti izskaties!?» Pārējās kolēģes, kuras nezināja, par ko ir runa, strostēja viņu: «Nu, kā tu varēji sievietei tā teikt?»
– Jums nekad nav piedāvājuši kļūt par zemkopības ministri?
– Kad taisīju jūrniecības raidījumu Ahoi, man jūrniecības savienība ieteica startēt vēlēšanās. Teicu – jā, es varētu, bet vienīgi no Muļķu partijas saraksta. Bija tāda 90. gadu sākumā izveidojusies.
– Zinu, ka jums nekad nav bijuši savi lauki. Vai kaut vienu lauku darbu protat?
– Tik traki ar mani nav. Mums Dārziņos ir mājiņa ar dārziņu. Man patīk šiverēties pa dobēm. Protams, ne jau burkānus un redīsus retināt. Atceros, reiz iesēju burkāniņus, bija tolaik tāda moderna lente ar caurumiņiem, kas domāta šim mērķim. To lenti uzlika virs dobes un tad lika sēkliņas zemē. Es ļoti uzmanīgi to darīju, katrā caurumiņā pa sēkliņai liku. Kaimiņi nāca garām un brīnījās – kas tas tāds ir? Es lepni atbildēju – katra sēkliņa uzdīgs, un burkāni nebūs jāretina. Kā jūs domājat – man togad kaut viena sēkliņa izdīga? Neviena.
– Jūs esat veidojusi sižetus arī fermās. Kuru sūdu smaka ir niknāka – govju vai cūku?
– Protams, cūku! Lai arī, ejot cūku fermā, mums uzvilka speciālo tērpu, tik un tā, pārbraucot mājās, obligāti visas drēbes bija jāmazgā. Operators pēc vizītes fermā dienas trīs staigāja šķendēdamies, ka kamera smird. Viņam jābrauc uz Ministru kabinetu, un tur citi operatori blakus visu laiku ošņājas – kas te tā ož?
Atceros pirmajā reizē, kad tiku aizsūtīta pie cūkkopes kolhozā veidot sižetu, kādu brīdi mums bija jāgaida, kamēr apgaismotājs pieslēgs gaismas. Dabūju nostāvēt pie cūku siles kādas divas stundas. Bet nu labi, safilmējām visu, un bija brīvs laiks. Ar operatoru nospriedām, ka varētu aiziet uz kino, smuku filmu rādīja Daugavpilī. Aizgājām. Stāvam rindā un manām, ka cilvēki uz mums tā šķībi skatās.
Iegājām zālē, apsēdāmies kaut kur vidū un redzam – pamazām cilvēki no mums pasēžas tālāk. Bet mēs, muļķi, vēl tad neattapāmies, kas par lietu, jo pats jau to sūdu smaku nejūt. Iedomāties nevarējām, ka smirdam tā, ka asaro acis.
Turklāt man mugurā bija kažociņš, kurš to sūdu smaku bija tā uzsūcis, ka pat pēc nedēļas uz balkona tā nekur nebija pazudusi.
Nācās izmest.
– Esat liepājniece, dzimusi un augusi pie jūras. Kā atšķirt dzintaru no fosfora?
– Atklāti sakot, nezinu. Cilvēki bieži uzķeras, un es arī droši vien būtu uzķērusies – jo tu pacel dzintariņu, nopriecājies, ieliec kabatā, un tas aizdegas.
– Ja jūs salīdzinātu ar šokolādi – esat rūgtā vai saldā?
– Pūres piena šokolāde ar balzama pildījumu. Ārēji esmu maiga un mīlīga, bet iekšā ar raksturu.
– Kurš bijis labākais Latvijas Televīzijas ģenerāldirektors?
– Rolands Tjarve, lai viņam vieglas smiltis. Viņš varēja ilgāk strādāt, jo bija ieinteresēts, lai arī Ziņu dienests strādātu labi. Rolands vispār ļoti rūpējās par cilvēkiem. Uzskatu, ka viņu atbrīvoja negodīgi. Viņam pārmeta to, ko viņš nebija darījis. Un par to joprojām sāp sirds. Bija ļoti skumji, ka viņš aizgāja, jo pēc tam nāca Grava, par kuru pat negribu izteikties. Reiz tēlaini par viņu izteicās Raimonds Pauls, ar kuru nejauši satikāmies pie Saeimas. Viņš man pāri ielai bļāva: «Nu, jums tagad ir Grava? Nu, jūs ar to Gravu būsiet grāvī!»
– Jūsu vīrs Ēriks Streičs vizuāli ir līdzīgs savam brālim režisoram Jānim Streičam. Vai viņš kādreiz brāli ir aizvietojis kādā pieņemšanā, uzdodoties par režisoru?
– Vai, manu dieniņ’! Aizvietojis nav, bet viņus tiešām jauc. Mums bijis tik daudz komisku atgadījumu, ka ne saskaitīt. Tā iegadījies, ka brāļi Streiči tirgū iepērkas pie vienām un tām pašām pārdevējām. Pieiet Ēriks pie sakņu pārdevējas, uzliek savu pelēko somiņu uz letes malas un saka – man to un to!
Pārdevēja izbrīnīti: «Pagaidiet, bet pirmīt jums bija brūna somiņa.» Tad Ēriks kādreiz atgādina Jānim: «Klausies, šodien ir Skaidrītes. Ja tu iesi pie tās zivju pārdevējas, zini, ka viņa ir Skaidrīte, neaizmirsti apsveikt. Es jau aiznesu mazu šokolādes kastīti.» Jānis saka: «Labi, kad es iešu, Skaidrītei paprasīšu, vai to šokolādes kastīti, kuru es liku jums nodot, Ēriks nodeva?»
– Vai Ērikam esat kādreiz izteikusi populāro frāzi no brāļa filmas Limuzīns Jāņu nakts krāsā – Ērik, uznes mani kalnā?
– Nē, es zinu, ka viņš neuzstieps. Kāda jēga prasīt? (Smejas.)
– Vai pa blatu Jānim neesat lūgusi piešķirt jums kādu lomu filmā?
– Tikai ne to. Jau no bērnības man ir skandināts – tev nav dziedamā rīkle, tu neko nevari – ne dancot, ne spēlēt. Mani 5. klasē dziedāšanas skolotājs izdzina pat no rūcēju kora, tik tizla es biju.
– Vai pieļaujat domu atgriezties televīzijā?
– (Ilgi domā.) Ziniet, ar mani ir interesanti. Neesmu no kolēģiem atvadījusies un pamājusi ar rociņu – atā, atā! Nekādu atvadu banketu arī neesmu rīkojusi. Tāpēc nejūtu, ka būtu aizgājusi. Kad aizeju ciemos pie kolēģiem uz televīziju, jūtu, ka tepat vien jau esmu. Un tagad, rakstot grāmatu par televīziju, atklājot stāstiņus par dažādiem komiskiem atgadījumiem, arī jūtos, ka turpat vien esmu. Sirdī treknu punktu savai TV karjerai neesmu pielikusi, esmu atstājusi daudzpunkti…
