Rīga +3°C 
Novērtē rakstu
-
22
-
0
-
0
-
3
-
0
-
2
-
0
-
Biļetes uz Marinas Rebekas un Andreja Osokina koncertu 2. jūnijā Dzintaru koncertzālē tika izpirktas vairākus mēnešus pirms šī notikuma. Tā šogad bija vienīgā iespēja klātienē dzirdēt Marinu Rebeku Latvijā. Taču, ja nejauši pamanāt, piemēram, Rīgā veikalā iepērkamies kādu tumšmatainu skaistuli ar sirsnīgiem smiekliem, kas ļoti līdzinās pasaulē pazīstamajam soprānam, tad ziniet – tā tiešām ir viņa.
RĪDZINIECE
«Protams, ka Rīgā ir manas mājas. Esmu dzīvojusi Itālijā, Austrijā, Vācijā, Šveicē un atgriezusies.
Gluži kā Sprīdītis: Virs galvas mūžīgs Piena Ceļš,/ Un mūžīgs ceļš zem kājām./ Tas ved uz zemi laimīgo, /Un izrādās uz mājām…
Reizēm man jautā: «Kāpēc jūs dzīvojat te? Jūs taču varētu dzīvot Londonā, Ņujorkā!» Jā, tas skan vilinoši, bet, kad nonāc pie praktiskiem jautājumiem – bērnam skola, ārsts, mašīnas apdrošināšana, dzīvokļa īre un apdrošināšana… Kāda jēga to visu meklēt ārzemēs, ja ir tik labi būt mājās, turklāt kopā ar saviem tuviniekiem un draugiem?
Rīgā dzīvo arī mans vīrs. (Pagājušajā vasarā Marina apprecējās ar argentīniešu izcelsmes skaņu režisoru Edgardo Vertanesjanu. – aut.) Mums abiem te ļoti patīk, te viss ir tuvu, ir labs ēdiens, nav cilvēku pūļu un kāda daba! No mūsu dzīvokļa līdz vasaras mājai pie jūras tikai 40 minūšu ceļš. Pamēģiniet Londonā vai Parīzē līdz lidostai aizbraukt – cik tas prasīs laiku? Apšuciemā ir mana paradīze, tur eju pastaigās – astoņus kilometrus gar jūru. Man nevajag māju Maļorkā, kam man turp speciāli lidot? Man ir pašai sava pludmale. Turklāt gandrīz bez cilvēkiem. Šovakar arī turp brauksim, super! Siltumnīca, protams, arī tur ir. Pagājušo svētdien atveda mēslus. Bērns redz, kā viss izaug. Tā ir mūsu tautas bagātība, ka esam saglabājuši saikni ar dabu, un tā ir vērtība, ko nodot saviem bērniem. Zinām, kas ir ceļmallapa, liepziedi, pelašķi, un protam tos izmantot. Atceros, aizbraucu uz Lielbritāniju pie draudzenes, un vīrs nezina, ka tā ir piparmētra, kas aug dārzā.
Mēs nemākam novērtēt to, kas mums ir. Mums vajadzētu beigt visu tik daudz kritizēt. Jo cilvēks dzīvo tur, kur ir viņa domas. Ja visu laiku domā – slikti, cik slikti, pavisam slikti –, tad tā arī būs. Uzskatu, ka jāsāk saskatīt pozitīvo. Jā, tas nav viegli. Man ir kāds piemērs par skaistu, koptu sievieti (nesaukšu vārdā!) augstpapēžu kurpēs, kura vienmēr smaida, nežēlojas. Kad uzzināju, cik viņai slima mamma, kura jākopj, kā trūkst naudas… Un tad tu domā – kā, šim cilvēkam ir tik smaga dzīve? Nevar būt, nekas par to neliecina!
Ja visi sāktu domāt, ka mums ir labi, ja mēs mīlētu vietu, kur esam… Kad savulaik aizbraucu mācīties uz Itāliju, arī man sākumā šķita, ko tad mēs, Latvijā, tādā mazā zemē, varam. Tad padzīvoju Itālijā, padzīvoju citur un sapratu, ka visur ir problēmas. Jā, mums ir skarbāks klimats, cilvēki nav tik atvērti un smaidoši, tomēr uzskatu, ka labāk ar nopietnu seju teikt, ko domā, nevis smaidīt tev pretī, bet aiz muguras…
Tagad no Rīgas ir tik daudz tiešo reisu, biļešu cenas ir labas, lidmašīnas jaunas – es pārsvarā lidoju ar airBaltic. Līdzi lidmašīnā ņemu planšetdatoru un nošu grāmatas – pa ceļam mācos. Ir gan dažas lietas, kas traucē, piemēram, tikai 20 kilogramu bagāža. Man grūti visu salikt vienā čemodānā, jo līdzi vajag visu kaut ko ikdienai, arī izrādēm meikapu, mēģinājumiem kleitu, vienu kleitu visādiem gadījumiem, pieņemšanām kleitu, jo eleganti jāizskatās. Man nav talanta ļoti eleganti ģērbties, un praktiskā daba man vienmēr pa priekšu iet.» (Smejas.)
EMOCIJU ŠŪPOLĒS
Pēdējais gads Marinai bijis īpašs, notikumiem un emocijām piesātināts. Viņa apprecējās un kopā ar vīru izveidoja ierakstu kompāniju Prima Classic. Tās pirmais darbs – disks Spirito, kurā Marina izpilda bel canto ārijas no operām, – saņēmis profesionāļu atzinību. Pašlaik tiek strādāts pie otrā diska, kurš aprīļa sākumā nedēļas laikā tika ierakstīts Lielajā ģildē. Tā ir opera Traviata, piedaloties izcilam zvaigžņu sastāvam ar Marinu Violetas lomā.
Marinas prieks un acuraugs – meita Katrīna – sāka iet skolā. Neiztika arī bez sāpēm – gada laikā mūžībā aizgājuši trīs Marinai īpaši cilvēki.
«Pagājušā gada vasarā Palermo, Sicīlijā, ierakstīju disku Spirito. Speciāli ieplānoju pārtraukumu ierakstā, lai atlidotu uz Latviju dziedāt Dziesmu un deju svētku atklāšanas koncertā svētku dalībniekiem. Savulaik pati esmu bijusi Dziesmu svētku dalībniece, viena no daudzajiem koristiem! Turklāt šie Dziesmu svētki bija veltīti valsts 100 gadu jubilejai – kad vēl dzīvē tāds piedāvājums var gadīties?! Tas man bija tāds gods!
Taču notika ne tā, kā plānots. Dienu pirms koncerta bija mana vectēva bēres… Tēta tēvs dzīvoja Rīgā, pēc tautības baltkrievs. No viņa man ir uzvārds. Visi citi radi gan ir Rebeko. Tētis stāsta, ka agrāk ģimenes uzvārds bijis Rebeka, bet padomju laikā pārtaisīts par Rebeko. Vecmāmiņa atceras, ka notika tieši otrādi. Lai vai kā, mans vectēvs bija Rebeks, tēvs ir Rebeka, un arī es esmu Rebeka. Uz afišām labi izskatās, un visās valstīs var izlasīt, turklāt uzvārds ir īss, ielien visās anketās. Jā, kad jāaizpilda dokumenti, piemēram, Japānas vai Korejas vīzām, tur ir tik maz vietas uzvārdam!
Tātad – rakstīju disku, lidoju uz bērēm, pēc tām uzreiz nākamajā dienā koncerts stadionā, tad lidoju atpakaļ uz Sicīliju… Es pēc tam divas dienas negulēju, jo emocionālās gradācijas bija par lielu. Turpināju diska ierakstu un saņēmu ziņu, ka Cīrulīte aizgājusi… (Pianiste Vilma Cīrule bija Marinas skolotāja, kas vienmēr ticēja viņas talantam. – aut.) Es viņu vienmēr atcerēšos kā saules stariņu – tik gaišs cilvēks, ar iekšēju kultūru un labestību, nekad neko sliktu nerunāja! Cīrulīte sekoja manam darbam, sazvanījās ar mammu un vectēvu. Arī mēs daudz ko pārspriedām telefona sarunās. Braucu pie viņas uz kafiju. Kad satikāmies, mums nebija skumji, viņa vienmēr ko jautru pastāstīja, smējāmies. Kad par mani uzņēma filmu, Cīrulītei bija 94 gadi. Aizbraucām ar filmēšanas grupu, viņa iznāca, un mēs visi sajūsmā apklusām: biksēs, baltā blūzītē, frizūrā, ar saulesbrillēm – tāda dāma! Zinu, neilgi pirms aiziešanas viņa teikusi, ka vajag apmeklēt frizieri, lai arī mūžībā aizietu skaista. Vilma Cīrule bija ģeniāla pianiste, vajadzētu kaut ko viņas piemiņai veltīt. Tik skaistas atmiņas…
Janvārī apbedīju otru vectēvu – mammas tētim arī bija 94 gadi. (Juris Jankovičs vēlējās kļūt par kordiriģentu, bet deportācija uz Sibīriju pārsvītroja šo sapni. Viņš kļuva par inženieri. Par izsūtījumā piedzīvoto uzrakstījis grāmatu Skorpiona slazdā. Marinas mamma Olga ir piedzimusi izsūtījumā. – aut.) Ziemā vectētiņš dabūja plaušu karsoni, nokļuva slimnīcā. Atlaba, atgriezās mājās
un tad… Tieši tad, kad viņš mira, man La Scala bija Traviatas izrāde. Ja tā ir taisnība, ka, cilvēkam nomirstot, dvēsele iznāk no ķermeņa un var nokļūt tur, kur vēlas būt, es domāju, ka vectētiņš to izrādi redzēja. Jo viņš zināja, kad un kur būs katra mana izrāde, katra uzstāšanās.
Kad atbraucu un iegāju vectētiņa dzīvoklī, uz palodzes bija nolikti izgriezumi no intervijām ar mani, manas fotogrāfijas… Tik skumīgi! Es nebiju domājusi, ka man būs tik grūti samierināties ar vectētiņa aiziešanu. Droši vien viņš tagad man seko kā eņģelis…»
DAUDZĀS VALODAS
Vēl pagājušajā rudenī, tiekoties ar Marinas vectētiņu Juri Jankoviču, kurš pirmais mazmeitu aizveda uz operu, viņš man teica, ka apbrīno Marinas darbaspējas, un kā piemēru minēja to, cik daudzas operas dažādās valodās viņa ir iemācījusies. Kad to atstāstu, Marina saka: «Esmu dziedājusi trīsdesmit divās operās, iemācījos arī trīsdesmit trešo, bet vēl nesanāca debitēt – saslimu. Operas nesajūk, jo orķestris spēlē, un kā es varētu sākt dziedāt ko citu?! Dziedu krievu, franču, vācu un itāļu valodā, un tajās arī runāju. Sākumā franciski operu tekstus iekalu un tikai tad pamazām sāku saprast, ko tie vārdi nozīmē. Vai bija grūti? Latviešu valoda ir grūta, lai ārzemnieks pamēģina pateikt – šaursliežu dzelzceļš! (Smejas.) Vēl runāju angliski un spāniski – spāņu valoda ir tuva itāļu valodai. Ar vīru plūstoši, pēc noskaņojuma, pārejam no itāļu uz angļu valodu un otrādi. Man jāpapildina spāņu valoda, lai ar vīra vecākiem labāk varētu sarunāties. Vēl gribu pilnveidot savu franču valodu. Arī vīrs runā franciski.
Mācījos Ziemeļvalstu ģimnāzijā, kas iedeva ļoti labu valodu bāzi – man nav bijis problēmu ar vācu un angļu valodu. Skolā mācīja arī zviedru valodu, bet tā man pilnīgi aizmirsusies, jo nesanāca lietot.
Kad Katrīna bija maziņa, teicu viņas tētim: «Es runāšu ar mazo latviski, tu – ukrainiski.» (Marina bija precējusies ar ukraiņu tenoru Dmitro Popovu. – aut.) Viņš: «Nē, nē, nav ko bērnam galvu jaukt! Lai vispirms ir viena valoda – krievu –, un tad tu varēsi latviešu valodu mācīt.» Tomēr, kad runāju latviski, viņam tas nepatika, jo nesaprata, ko saku. Kopš tā laika ir iegājies, ka ar meitu sarunājos krieviski. Taču viņa gāja latviešu bērnudārzā, tagad skolā – visapkārt latviešu valoda. Mājās ar manu vīru meita cenšas runāt angliski. Grib mācīties franču valodu, jo patīk Parīze, franču mākslinieki, un Edīte Piafa ir meitas mīļākā dziedāja.»
PIRMKLASNIECES MAMMA
«Ja runājam par karjeru un upurēšanos, tad tas ir par bērnu. Jo tu neredzi, kā viņa aug, neesi blakus diendienā… Nesen bijām bērnu slimnīcā, mazajai vajadzēja likt sistēmu, un es pārdzīvoju, ka par maz esmu kopā ar savu bērnu. To dzirdot, dakterīte teica: «Jūs domājat, ka es savu bērnu vairāk redzu?» Sapratu, ka es neesmu vienīgā tāda mamma. Vienmēr esmu teikusi – ja būs situācija, kad mani te noteikti vajadzēs, uzreiz atlidošu.
Es mīlu savu darbu, tomēr saku – neviena loma vai pirmizrāde nav salīdzināma ar bērnu. Bērns ir lielākais dzīves skaistums.
Es vienmēr ļoti gribēju bērnu. Kad piedzima meita, domāju – ai, nu lai viņas visas dzied to Traviatu! Man galvenais, lai mazajai viss ir labi.
Es ļoti ieklausījos Katrīnā. Mēs viena otru ļoti mīlam. Pirmos meitas dzīves gadus tur, kur strādāju, viņa visu laiku bija ar mani, Ņujorkā pat gāja bērnudārzā.
Taču bērnam, tāpat kā jebkuram cilvēkam, vajag māju un stabilitātes sajūtu, bet, nemitīgi ceļojot, to nevar iegūt. Tā mēs atgriezāmies Rīgā. Nezinu, kā es varētu strādāt, ja ne mana mamma. Katrīnai viņa ir otrā mamma – ved uz skolu, skatās, lai pilda mājasdarbus. Protams, mums ir auklīte, kas palīdz. Jo mamma turpina arī strādāt, darbs arī viņai ir svarīgs, un es to saprotu. Tie mani kolēģi, kuriem nav tik tuva cilvēka, kas palīdz, algo aukli. Viņi aizlido, aukle paliek ar bērniem, tā ka iznāk uzticēt savu bērnu svešam cilvēkam. Man tādā situācijā nebūtu miera! Tagad zinu, ka Katrīnai viss būs labi.
Pieaugušiem bērniem dzīvot kopā vecākiem, manuprāt, nav laba ideja, tāpēc mēs ar vecākiem dzīvojam tuvu, bet atsevišķi. Vienā mājā, vienās kāpnēs, bet mūsu dzīvoklis ir divus stāvus augstāk par mammu. Kad esam Rīgā, mazā ir pie mums, kad neesam – pārceļas pie mammas. Vectētiņa dzīvoklis, kuru viņš man atstāja, pagaidām stāv tukšs, jo atrodas otrā pilsētas malā. Tas ir dzīvoklis, kur piedzimu, uzaugu līdz desmit gadiem, tā ir daļa no manis. Kaut kad es tam pievērsīšos, bet ne tagad…
Kopš rudens Katrīna iet skolā. Ļoti labā skolā. Man ir tāds bērns – jo vairāk dod, jo vairāk paspēj. Protams, brīžiem iet grūti, jo Doma kora skolā daudz jāmācās un nodarbību daudz. Protams, ka bērnam vairāk gribas multenes skatīties un ar lellēm paspēlēties.
Tad viņa saka: «Ko tu man ar tām klavierēm?! Tu taču zini, ka es būšu gleznotāja. Kāpēc visi domā, ka es dziedāšu, tā kā tu? Lai necer…»
Nezinu, ko viņa dzīvē izvēlēsies darīt, bet muzikālā izglītība vienmēr noderēs. To es arī meitai saku. Es viņas vecumā tikai klavieres spēlēju, tad pametu. Kad trīspadsmit gados sapratu, ka gribu dziedāt, lai atgūtu nokavēto, man bija lielāka slodze. Solfedžo stundās sēdēju un raudāju, jo nevarēju saprast, kā var rakstīt to, ko tajā brīdī spēlē, man šķita, ka tas nav iespējams. Sāku pa sestdienām un svētdienām iet pie Ingas Kalnas mammas uz mājām, lai mācītos solfedžo un harmoniju.
Tagad redzu, ka mazā cenšas, bet vienmēr neveicas. Manuprāt, solfedžo ir grūtāks par matemātiku, un tā arī ir matemātika: cik astotdaļu ir vienā ceturtdaļā, cik sešpadsmitdaļu ir vienā ceturtdaļā utt. Un tad man zvana satraukta mamma: «Kas ir akorda apvērsums? Es neko nesaprotu!» Pamēģini bērnam izskaidrot, kas ir tonika, dominante, subdominante… Kad tev ir bērns, tad daudzas lietas – ne jau tikai mūzikas sakarā – jāieliek pavisam citādā formā, lai tas viņam ir saprotams. Arī sarežģītas situācijas. Pamēģini izskaidrot, kas ir skaudība! Saku – tas tev ir kompliments, jo otram patīk un gribas kaut ko, kas piemīt tev. Pirms gulētiešanas mana mazā prasa, kā darbojas balss, un tad es skaidroju. Vienu vakaru viņa prasa: «Mamma, kas ir DNS?» Es saku: «Nu, to es tev nepratīšu izskaidrot!» (Smejas.) Mēs runājam par manu darbu, stāstu operu sižetus. Es Katrīnu labi saprotu, jo abas esam līdzīgas. Viņa ir stūrgalvīga, ja ko ieņems galvā… Protams, arī es esmu stūrgalvīga! (Smejas.) Ja tāda nebūtu, tad es tik tālu netiktu.
Visgrūtāk man ir aizbraukt… Katrīna pie tā gan pieradusi. Atceros, reiz zvanīju un teicu, ka esmu noilgojusies, ka raizējos, vai viņai manis pietrūkst. Mazā saka: «Kāpēc? Man taču tik daudz darba – jāstāda gurķi, kartupeļi, mammu, ko tu uztraucies, strādā mierīgi!» No vienas puses, man bija skumīgi, ka bērns bez manis iztiek, bet, no otras, – sirds mierīga, jo ar viņu viss labi.»
PATEIKT NĒ
Esmu redzējusi, kā Marina kļūst ērcīga, ja viņu nosauc par operdīvu. Viņa sevi par tādu neuzskata, kaut, daudzuprāt, tāda ir. To gan viņa atzīst, ka sasniegusi situāciju, kad jau var pateikt nē piedāvājumiem, kas nesaista. Bet sākumā, protams, to nevarēja atļauties, un pirmās reizes, sastopot kādu pasaulslavenu operdziedātāju, viņa atceras ar smaidu.
«Sākumā jutos apmēram kā Pelnrušķīte – ak Dievs, tas taču ir cilvēks, ko esmu klausījusies un apbrīnojusi! Mana draudzene piedalījās Verdi konkursā Buseto, un es aizbraucu līdzi. Trepju telpā saskrējos ar Karerasu, viņš domāja, ka piedalos konkursā – paspieda man roku: «Ļoti patīkami, Hosē Karerass.» Tā kā es to nezinātu! Es pretī: «Marina Rebeka.» (Smejas.)
Aizbraucu uz Koventgārdenu Traviatā aizvietot Andželu Georgiu. Pirms izrādes man bija darba sesija ar diriģentu Antonio Papāno. Gājām uz mēģinājumu zāli, bet tur Plasido Domingo! Viņš gatavojās aiziet, es sāku dziedāt, redzu – viņš apstājas pie durvīm. Kad pabeidzām mēģinājumu, Domingo atgriezās un jautā: «Vai nevarat nodziedāt otro cēlienu? Es spēlēšu un dziedāšu.» Protams, varu! Domāju – ak Dievs, es varēšu teikt, ka esmu dziedājusi kopā ar Domingo – ja ne uz skatuves, tad vismaz mēģinājumu telpās. Un tad pēc laika mūsu Maija Kovaļevska kopā ar Plasido Domingo Vīnē dziedāja operā Simons Bokanegra. Aizgāju noklausīties un aiz kulisēm apsveicu Maiju. Pēkšņi Domingo prasa: «Marina, un mani neapsveiksi?!» Bet es biju pārliecināta, ka viņš mani neatceras. «Protams, maestro, ka apsveikšu!»
Un tad mums abiem bija jādzied Traviata, un tā mūsu sadarbība aizsākās.
Es negribu visu laiku domāt par darbu un nepārtraukti strādāt. Es gribu arī atpūsties pēc darba. Tāpēc no kaut kā vajag atteikties, jo visu nenodziedāsi, un arī nevajag. Esmu sasniegusi tādu situāciju, kad atsakos no piedāvājumiem. Ir kolēģi, kas mani nesaprot – kā varu atteikties no izrādēm Metropoles operā, varbūt vairāk nekad neaicinās?! Es skatos fatāli: ja tā arī notiks, Metropoles operā esmu nodziedājusi piecas lomas. Bet aizlidot pāri okeānam un Ņujorkā vienkārši tāpat dziedāt Traviatu man negribas. Jā, man tur patīk, Traviata man ir mīļa, taču es to varu darīt tepat Eiropā. Es varu, mājās dzīvojot, gatavot interesantus koncertus un būt blakus bērnam. Man ir jāmācās milzīgs apjoms – solokoncerti, simfoniskā mūzika, tāpēc tam ir jābūt ļoti saistošam priekšlikumam – vai nu jaunam iestudējumam, vai jaunai, interesantai lomai –, lai es uz vairākiem mēnešiem dotos projām no mājām.
Man gribas dzīvot arī ārpus darba. Es vairs tā negribu – pāri par 80 izrādēm gadā, nu un kas?!
Kas ir ar veselību, ko bez skatuves esmu redzējusi? Zinu, ka ir arī tādi kolēģi, kas rīkojas vienkārši – atnāk un nodzied. Es tā nevaru, man vajag riktīgi sagatavoties – ja es strādāju, tad strādāju no sirds. Tāpēc man ir vajadzīgi periodi, kad nestrādāju. Man vajag laiku, lai galvenokārt galva atpūšas. Jo, ja ir par daudz… Šosezon bija jādebitē divās lomās pēc kārtas: Pirātā Ženēvas operteātra atvēršanā un Vīnē – Pajaci. Saslimu un Pirātu nevarēju nodziedāt – loma nav liela, bet tik intensīva…
Ir kāda lieta, par ko gribu mudināt domāt un rīkoties. Mīļie draugi, saudzējiet savas ausis! Kāpēc pie mums katrā lielveikalā skan skaļa mūzika un tad vēl katrā veikalā cita? Kāpēc man jāklausās mūzika, kas nepatīk? Kāpēc tik skaļi? Ir taču pētījumi, ka mūzika ietekmē ūdens molekulas. Ja jau ūdens molekulas ietekmē, tad arī cilvēku, jo mūsos ir ļoti daudz ūdens. Bum, bum, bum – kafejnīcā nevaram pat normāli paēst. Domājam par gaisa un vides tīrību, bet kāpēc nedomājam par dzirdes tīrību? Lai varētu normāli parunāt, padomāt, ir vajadzīgs klusums. Gribas paņemt kafiju un pasēdēt mierā… Kāpēc man ļoti patīk Vīnē? Kad aizej uz kafejnīcu, tur nebūs uzbāzīga mūzika, tikai cilvēku čalas. Cilvēki sarunājas! Citi lasa. Cilvēkiem vajag sarunāties, lasīt, bet kā tas iespējams, ja ausīs skan bumbumbum? Pilsētas temps ir nenormāls, no tā nogurst. Arī ausis ir jāatpūtina. Savulaik Veronā jautāju, kāpēc arēnā tagad liek pastiprinātājus, ja agrāk Kavaljē, Kallasa, Monako dziedāja tāpat. Man paskaidroja, ka tad apkārt nebija tik daudz mašīnu, skūteru, telefonu. Kad arēnā dziedāja bez mikrofoniem, pat ārpusē varēja dzirdēt, jo nebija fona trokšņu. Ja uzliec austiņas ar klusumu, tad tikai saproti, cik daudz fonā ir trokšņu. Un no tā nogurst. Par to ikdienā vajadzētu domāt, tas būtu vērtīgi.»
POPMŪZIKAI NOZAGTAIS
Pagājušajā vasarā Privātā Dzīve ziņoja, ka mūsu pasaulslavenā operas dīva otro reizi izgājusi pie vīra – argentīniešu izcelsmes skaņu režisora Edgardo Vertanesjana –, turklāt tas noticis Latvijā. «Mēs ar vīru kaut kur esam ļoti līdzīgi, kaut kur – atšķirīgi, bet mēs viens otru ļoti labi papildinām. Ne jau velti esam nodibinājuši kopēju skaņu ierakstu studiju Prima Classic. Man ir tāds prieks, ka esmu popmūzikai nozagusi ļoti labu elementu! (Smejas.) Viņš 20 gadus ir strādājis milzīgās arēnās, apskaņojot koncertus, apceļojis pasauli, strādājis ar Madonu, Bobu Dilanu, Šakiru… Taču Edgardo ļoti patīk opera. Mani viņš pirmo reizi dzirdēja Dona Žuana translācijā no Metropoles operas. Kad viņš uzrakstīja grāmatu (tas ir filozofisks romāns par mākslu, Vīni, attiecībām) un gribēja to uzdāvināt cilvēkiem, kas patīk, arī es biju tajā sarakstā. Viņš man par to uzrakstīja. Man šķita interesanti, ka skaņu režisors ir sarakstījis grāmatu. Satikāmies, sākām runāt. Mums tā runāšana ievilkās, jo sapratām, ka abiem ir daudzas kopējas intereses. Tā pamazām, pamazām… Viņš ceļoja savās koncerttūrēs, es – savās, lidojām viens pie otra, lai satiktos. Tāds garš periods tas bija…
Vīram ir tik kolosāla dzirde! Un milzu pieredze, gan strādājot koncertos, gan ierakstot diskus. Tagad priecājos, ka viņa zināšanas izmantojam, lai opera kļūtu modernāka un skaņa labāka. Jo tehniskajā ziņā operā lietas nonāk tikai tad, kad popmūzikā tās jau izmēģinātas. To var pavisam vienkārši pārbaudīt: vispirms paklausieties popmūzikas disku, tad operas – un uzreiz gribēsies uzgriezt skaļāk. Popmūzikas diskā katru vārdu var saklausīt, bet operas brīžiem jādomā – kas tur bija? Jā, tagad vīrs strādā ar mani, braukā man līdzi. Dara arī visu to, ko es nespēju, – raksta man līgumus, bukletus, sazinās ar advokātiem, žurnālistiem.
Es netaisījos vēlreiz precēties, taču tā sanāca.
Jūs jautājat, vai nebaidījos otrreiz precēties… Kas tur ko baidīties! Dzīvē taču nekam nav garantijas.
Arī manā karjerā – pēkšņi visādi var notikt. Tāpēc man tagad ir otrs darbs mūsu ierakstu kompānijā. Tas ir arī kā plāns nākotnei – kaut kad es jau vairs nedziedāšu. Taču, ja baidīsies, ka viss kaut kad beigsies, tad jau nesaņemsies darīt.
Es esmu laimīgs cilvēks, man viss ir. Kad dzīvē atnāk kaut kas īsts, tu to saproti. Grūti izskaidrot, kā tas notiek, taču tas, kurš to izjutis, to zina. Kamēr tas neatnāk, tu to nezini.»
