Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
8
-
0
-
1
-
1
-
Šķiet, viņš uz skatuves bijis vienmēr. Dzeguzīte, Putnu balle, Eirovīzija, TV raidījumi. Pirms nepilna gada Valters lūdza sabiedrības palīdzību, lai turpinātu cīņu ar vēzi. Šovasar mēs kā divi Karlsoni sēžam uz kādas jumtas terases pašā Rīgas viducī, un viņš joko par saviem neesošajiem matiem. Kopš strādāju SANTĀ, nevienam sarunu biedram neesmu uzdevusi tik vienkāršus jautājumus. Un saņēmusi tik vienkāršas atbildes. Reizēm mums visiem to vajag – vienkāršību, aiz kuras neslēpjam neko lieku.
– Kā tev šobrīd iet? Esi strauji atgriezies darba dzīvē – televīzija, mūzikas spēlēšana nedēļas nogalēs, pasākumu vadīšana. Tev atkal ir uzacis, un, šķiet, nekā tik traka jau nav bijis. Bet ir bijis.
– Man strādāt nav aizliegts. Nav ko gulēt mājās zem deķa, tikai kustoties var atgūt enerģiju. Pirmie divi koncerti pēc atgriešanās no slimnīcas bija grūtāki, jo trūka izturības. Nu jau tā atgriezusies. Tikai sportošanu vēl neesmu atsācis tik aktīvi, kā gribētos. Esmu ticis laukā no slimnīcas koridora un atkal daru to, kas man patīk. Kopš atgriezos no Vācijas, jūtos tik ērti un labi, ka pat nezinu, vai esmu atpakaļ dzīvē mēnesi vai ilgāk. Nesen telefonā izdzēsu biļeti, ar kuru atlidoju atpakaļ, un neiegaumēju datumu. Izbaudu katru stundu un minūti. Necepos par sīkumiem. To esmu mācījies kopš oktobra sākuma. Latviski vienkārši sakot, par visiem tiem sūdiem, kas man dzīvē bija, cenšos domāt pozitīvi.
Man daudzi jautā, kā spēju saglabāt optimismu. Ar lielu nožēlu jāatzīst – nezinu!
Nevaru dalīties padomos. Man nav receptes, ko iedot citam cilvēkam manā situācijā. Katram palīdz tas, kam viņš tic. Neesmu dievticīgs, tāpēc vairāk ticu medicīnai. Pēdējā laikā kā brīvprātīgais esmu viesojies bērnu slimnīcā pie mazajiem vēža pacientiem un viņu vecākiem. Kad saņēmu uzaicinājumu, man teica, ka tikšos ar pusaudžiem, bet sanāca tā, ka tur bija pavisam maziņie… Tad gan kļuvu emocionāls. Kāpēc viņiem tas? Dažs pat vēl nerunā, viņa dzīve nav sākusies, bet viņam ir šī diagnoze. Par ko gan man sūdzēties? Esmu pieaudzis, spēju pats apzināti tikt galā ar notikušo, un man ir bijusi lieliska dzīve.
– Ko, tavuprāt, bērnu vecāki visvairāk gribēja no tevis sadzirdēt?
– To, ka ir iespējams izārstēties. Ka pastāv cerība un gaisma tuneļa galā. Pat nevaru un negribu iedomāties, ko jūt vecāki, kuru mazajam bērnam ir vēzis. Tu taču pats nevari palīdzēt, esi spiests uzticēt savu dārgāko kādam citam.
– Pats Vācijā savā nodaļā biji viens no jaunākajiem pacientiem.
– Arī visilgākais pacients. Pārējie atnāca, izgāja terapiju un devās mājās, mani palātas kaimiņi visu laiku mainījās. Trīs nedēļas biju Vācijā slimnīcā, divas mājās. Trīs nedēļas tur, divas mājās, un tā vairākus mēnešus. Iepazinu dažādus cilvēkus, uzklausīju viņu dzīvesstāstus. Atmiņā palicis par mani nedaudz jaunāks vīrietis, viņam bija divdesmit astoņi gadi. Ekonomiskais bēglis no Kenijas, kurš bija atradis caurumu likumdošanā, lai nonāktu Vācijā, un tieši tad viņam atklāja vēzi… Viņam bija tiešām ļoti krāšņa dzīves pieredze. Viņa sapnis ir iekļūt kādā Vācijas futbola komandā, ko viņam ļoti novēlu. Starp daudzajiem palātas biedriem bija pacienti, kuri vēzi uztvēra līdzīgi man: ir slimība, ir zāles un ārstēšanās, tad jādzīvo tālāk. Bet bija arī ļoti izmisuši cilvēki. Tik padevušies un iekšēji sabrukuši, ka ārsts nevar palīdzēt, jo cilvēks sevi jau norakstījis. Histērija, panika… Kādu kungu atveda uz pirmo ķīmijterapiju, un viņa bailes bija tik lielas, ka pēkšņi uzkāpa četrdesmit grādu temperatūra, aizlidoja nervi. Protams, viņa terapiju atcēla. Sapratu, cik liela nozīme tam, kas ir galvā. Mana reakcija uz šo situāciju ir pozitīva domāšana. Protams, ir garastāvokļa svārstības. No zālēm iespējamas ļoti krasas noskaņojuma maiņas. Vienu brīdi varēju sazvanīties ar draugiem un priecīgi pļāpāt, bet tai pašā pēcpusdienā mans telefons bija atslēgts un man bija vienalga, kurš un kāpēc zvana. Tāda ir tā ārstēšanās. Grūta. Jaunāko analīžu rezultātus vēl nezinu. Esmu gaidīšanas režīmā, bet tā ir kopš brīža, kad slimību atklāja.
– Un kā tas notika?
– Man nebija nekādas sliktas pašsajūtas, nekādu simptomu. Pilnīgi nekā. Tikai pēkšņi labi redzamā vietā izauga liels bumbulis, un es sapratu, ka nav labi. Izrādījās, vēzis otrajā stadijā. Manā vecumā ar manu diagnozi pastāv deviņdesmit procenti pilnīgas izārstēšanās iespējas. Sākums bija ļoti cerīgs – viss būs kārtībā! Bet es iekļuvu tajos desmit procentos, kuriem viss nav kārtībā.
– Kāds jau tos procentus vienmēr veido.
– Tāpēc nesaku, ka Lavijā ir slikta medicīna. Es biju sarežģīts gadījums. Bija jāmeklē palīdzība ārpusē un sabiedrības palīdzība. Vācijā ārzemju pacienti ir biznesa pacienti. Tu esi nopircis pakalpojumu. Tas tiek sniegts. Bet tālāk man ceļš būs jāiet pašam kopā ar Latvijas ārstiem.
– Cilvēkiem šķiet, ka tie, kuri saskārušies ar vēzi, ir pārdomājusi visu dzīvi, nonākuši pie nez kādām atklāsmēm…
– Tā īsti nav. Ar vēzi trakākais ir tas, ka citiem ir ārkārtīgi daudz viedokļu un padomu. Esmu saņēmis tik daudz padomu, kas turklāt izslēdz cits citu. Dažādas diētas, pareizās domāšanas receptes, pat zāles pīpēšana!
Mans vienīgais secinājums ir – censties dzīvot ar prieku.
Lai katru vakaru varu aiziet gulēt ar prieku par pavadīto dienu un ar prieku gaidīt nākamo. Saprotu, ka mana dzīve būs tik gara, cik būs. Cik būs, tik būs. Es to nezinu. Un labāk nožēlot izdarīto nekā neizdarīto. Manā dzīvē bijuši divi gadījumi, kad man tikusi dota iespēja, taču neesmu to izmantojis savas kautrības un baiļu dēļ.
Reiz LTV7 bija raidījums Sems. Pie mums studijā viesojās dziedātāja Stinga ģitārists Dominiks Millers. Viņam līdzi bija ģitāra, viņš sāka spēlēt Shape of My Hart. Tai brīdī man ļoti gribējās dziedāt līdzi, bet es nobijos. Sakautrējos – ko tad es! Otra reize bija mūziķa Bobija Makferina koncerts Kongresu namā. Zālē sēdēja tikai kautrīgie latvieši, arī es. Kad Bobijs, kas ir viens no maniem mūzikas elkiem, aicināja kādu no publikas nākt uz skatuves ar viņu dziedāt, neviens nepacēla roku. Arī es ne. Bet kāpēc? Ja tev dota iespēja, piecelies un ej, un dziedi! Pat ja satraukumā būsi nodziedājis šķībi, tās būs tavaslabākās atmiņas. Tāpēc vajag darīt, spert to vienu mazo solīti. Nelaist garām iespējas. Baudīt katru dienu. Lai beigās vari pateikt, ka nedarīji pāri sev un citiem. Ka bija forši.
– Kas katru dzīves dienu padara labu?
– Man tie ir cilvēki. Protams, ir dienas, kad gribas palikt mājās vienam, nevienu nesatikt. Tomēr cilvēki ir tie, kas piepilda un uzlādē visvairāk. Mans darbs. Mūzika. Pasākumu vadīšana, televīzija. Ir lielāks vai mazāks nogurums, bet es ar prieku eju uz darbu, un tas ļoti paceļ. Jau divdesmit astoņus dzīves gadus ar nepacietību gaidu katru reizi, kad būs jākāpj uz skatuves. Tāpēc jauniešiem, ar kuriem tiekos skolās, nometnēs un raidījumā, saku – ir pilnīgi vienalga, kādu profesiju izvēlies, galvenais, lai darbs sagādā prieku. Tu vari pelnīt lielo naudu, ja nauda sagādā prieku. Vari rušināties dārzā un padarīt to par savu profesiju, auklēt bērnus, vadīt banku, arī slaucīt ielas. Ir darbi, kas nepadarīs tevi bagātu, bet laimīgu gan. Un tas ir galvenais. Katram ir savs ceļš, un katrs darbs ir labs. Diemžēl mūsu sabiedrībā vienkāršais darbs netiek cienīts, ir smalkie un prastie darbi. Citur pasaulē cilvēki katrs strādā ar pašcieņu un lepnumu, apzinoties, ka jebkurš darbs ir vērtīgs. Arī smaids un vienkārša pieklājība. Ja mēs to iemācītos, paši justos labāk.
– Stāstot par ārstēšanās laiku, vairākkārt pieminēji ēdienu. Varētu domāt – ko nu par tādiem sīkumiem…
– Man garšo ēdiens. Neesmu gardēdis, ēdu parastus ēdienus, bet man patīk, ja garšo. Slimnīcas pārtika man bija pārbaudījums, jo brokastīs un vakariņās vienmēr deva tikai sviestmaizes. Dienām un nedēļām. No malas neko nedrīkstēju ēst, jo imūnsistēma bija tik novājināta, ka jebkurš bacilis vai baktērija var izraisīt lielas problēmas. Mana ķīmijterapija bija high doze – ļoti koncentrētās devās. Tā iznīcina arī visas labās baktērijas, noārda gļotādas. Ir simts procentu garantija, ka būs mutes iekaisums, un man tas bija. Neko nevar sakošļāt. Tad tas slimnīcas ēdiens – tie paši kartupeļi ar gaļu un mērci – tiek pasniegts sablendētā brūnganā masā, lai var sūkt ar salmiņu. Sākumā centos, bet pēc dažām dienām vairs nekādi, nu nekādi nevarēju to norīt. Cilvēki droši vien brīnās, par ko es te vispār runāju – tu cīnies par dzīvību, kāds vēl ēdiens un garšas! Bet tādi sīkumi paliek atmiņā. Jo tā ir tava dzīve, tobrīd vienīgā realitāte… Tad ievēroju, ka citiem pacientiem pasniedz mannas biezputru. Ātri meklēju internetā, kā vāciski pateikt mannas putra, lai varētu to dabūt. Kopš vidusskolas vācu valodu nebiju lietojis, brīžam ar personālu sapratos intuitīvi. Tāpēc jau atkal saviem jauniešiem un skolēniem gudriniekiem saku, lai mācās valodas. Jo vairāk, jo labāk, noderēs! Jauniešiem ir ļoti liela pretestība krievu valodai. Tā ir gan audzināšana, gan pārliecība, ka ar angļu valodu pietiek. Bet tā nav. Jebkura valoda ir bagātība, un ne jau visur pasaulē ar angļu valodu var tikt cauri.
– Kas tad bija pirmais kārums, kam pēc atgriešanās mājās uzklupi?
– Biezpiena plācenīši. Draudzene man uzdeva šo maģisko jautājumu – ko ēdīsi? Un es jau jutu to garšu! Biezpiena plācenīšus ar aveņu ievārījumu! Bērnības un māju garša.
– Teici, ka svarīgākie tev ir cilvēki. Kurus dzīve ir izsijājusi kā tuvākos?
– Tuvākie ir visi mani draugi. Televīzijas kolēģi. Mana dzīvesbiedre, kura ar mani ļoti, ļoti bija kopā. Sākumā viņa brauca man līdzi uz Vāciju un nīka slimnīcā, lai būtu blakus tad, kad to vajadzēja visvairāk. Bet, kad grūtākais bija pāri un, lai izciestu sāpes, man vairs nevajadzēja narkotikas… tad gan teicu, lai viņa vairs nebrauc un nenīkst. Bet viņa manai psiholoģiskajai noturībai devusi ļoti daudz. Palīdzēja arī to cilvēku atbalsts, kurus pat nepazīstu. Interese, labās domas, labie vārdi. Vēstules feisbukā, uz kurām netika gaidīta atbilde, un paldies par to! Daudz palīdzēja Vācijas latvieši, kuri bija gatavi mani gan izmitināt, gan nākt patulkot ārstu teikto vai tikt galā ar birokrātiskām lietām.
– Ievēroju, ka nepiemini vecākus.
– Jo es neesmu izaudzis pie vecākiem. Mani audzināja vecvecāki.
– Piedod, nezināju. Kādēļ tā notika?
– Neatvainojies. Un man nav atbildes, es to vienkārši nezinu. Ģimenē nekad par to nerunāja, es arī nekad nejautāju. Pieņēmu situāciju kā pilnīgi normālu, pašsaprotamu.
Man nevienu brīdi nepietrūka mīlestības, vecvecāki bija mani mīlošie vecāki.
Man ir brālis un pusmāsa, bet es neaugu ar viņiem kopā. Meklējam ceļus viens pie otra ik pa brīdim… Ar vecākiem man ir minimāls kontakts. Kā lai pareizāk pasaka? Pazīstami esam.
– Un pēdējā gada notikumi neko nemainīja? Kad emociju aizsprosti brūk kā Holivudas filmās…
– Nē, nē. Un es to arī negaidīju. Esam parunājušies, bet tas arī viss. Bet vecvecāki vienmēr ir man līdzi – viņu portreti ietetovēti uz manas kreisās rokas.
– Un es visu laiku domāju, kā lai pajautāju, kas tas par vīrieti tavā tetovējumā.
– Iepazīsties, tas ir Vilnis! Un tā ir Elizabete. Cilvēki, kas mani padarījuši par to, kas esmu. Dzeguzīte, mūzikas skola, Rīgas 1. ģimnāzija – visa mana izglītība un personība ir viņu ieguldījums. Viņi mani vadāja uz skolu un pulciņiem, tas nebija viegli, kā jau katram vecākam. Vecmammas pieeja manis audzināšanā bija ļoti gudra. Kā jebkuram bērnam, man kādā brīdī apnika gan Dzeguzīte, gan mūzikas skola, gribējās visu mest pie malas. Viņa teica – ak, ir jau pavasaris, izturi tikai līdz mācību gada beigām, cik tad nu palicis… Protams, pa vasaru visa mana nepatika un dumpošanās bija aizmirsusies, un tā mēs izturējām gadu pēc gada. Beigās pats sevi pieķēru pie domas – palikuši tikai divi gadi mūzikas skolā, jāiztur līdz beigām, «cik tad nu palicis». Vecvecāki man ir attiecību, ģimenes paraugs. Tas, kā viņi dzīvoja, – drošivien tāpēc līdz saviem trīsdesmit gadiem neesmu skrējis no vienas sievietes pie citas, neesmu divas un trīs reizes precējies.
Jo es joprojām ticu, ka precēšos vienreiz mūžā.
Vienreiz parakstīšu laulību dokumentu, bet pa īstam. Vecvecāki jau ir aizgājuši citā saulē, bet man vajadzēja, lai viņi katru dienu ir kopā ar mani, tāpēc šis tetovējums. Esmu dzirdējis arī viedokli, ka man ir vēzis tāpēc, ka nēsāju mirušos vecvecākus uz rokas. Ko lai teic – vērtību uztveres un domas var būt dažādas.
– Teici, ka viņi abi aizgājuši gada laikā.
– Jā, kopā ar Mārtiņu Freimani un otru manu tuvu draugu Kristapu Streiču. Viss četrinieks. Man bija divdesmit trīs gadi, un pēc šī zaudējumu gada es sāku sirmot. Tagad man vairs nemaz nav matu. Ar interesi gaidu, kas līdīs laukā – melni, sirmi, varbūt rudi? Pēc ķīmijas varot sagaidīt visādus brīnumus!
– Atzinies, ka melnais humors esot tavs draugs. Aizsargvalnis pret apziņu, ka esi diezgan viens pasaulē?
– Daudzi varbūt tā teiktu, un daudzi tā justos, bet es nejūtos viens. Jā, man līdzās nav asinsradinieku, bet man ir dvēseles radinieki un draudzene, es neesmu vientuļš vai apdalīts. Man ir cilvēki, kam varu zvanīt jebkurā diennakts laikā. Un viņi var zvanīt man. Tas ir galvenais. Arī to stāstu saviem raidījuma gudriniekiem – veidojiet kontaktus, novērtējiet draudzības! Jo jūs nezināt, cik vērtīgas tās var izrādīties.
– Un uz labās rokas tev ir tetovējums ar Brīvības pieminekļa Mildu un Lielvārdes jostu.
– Kad nomira vecvecāki, paliku ar viņu atstāto īpašumu, kas jāuztur, jākopj, jāmaksā nodokļi un rēķini. Tad arī nāca ekonomiskās krīzes gadi. Bija grūti. Pelnīju ar mūziku. Gāja visādi, tomēr pašam vien bija jātiek galā. Bet tieši tajā grūtajā laikā sevī atklāju patriotismu. Sapratu, ka nekur nebraukšu meklēt laimi un labākus ienākumus. Ka nekur citur negribu dzīvot, tikai Latvijā. Es to nemaz nevarētu. Ka palikt šeit ir mana atbildība un apzināta izvēle. Patstāvīgs esmu bijis vienmēr. Pirmo algu nopelnīju sešpadsmit gadu vecumā, kad ar Putnu balli uzstājāmies Ķengaraga Rimi veikalā pie marinēto gurķu burku stenda – bija mazs podestiņš, uz kura dziedājām. Nopelnīju piecus latus un biju milzīgā sajūsmā!
– Tu esi studējis politoloģiju, un intervijas sakarā pat atcerējos faktu, ka esi kandidējis divās vēlēšanās!
– Ne brīdi nenožēloju augstskolā pavadītos gadus. Man piedāvāja startēt vēlēšanās, un es piekritu, jo tieši tobrīd šo jomu studēju. Biju jauns, pietiekami naivs, un, kā lai teic… man bija ideāli, ticība, ka valsti var vadīt arī cilvēciskā, sakarīgā veidā. Tā bija liela skola. Un arī liela vilšanās. Redzēju politikas virtuvi. It kā jau mēs visi nojaušam, kā tas viss notiek, bet tad tu ieraugi, ka tas tiešām tā notiek…
– Pastāsti par savu meiteni! Piemēram, kā iepazināties – internetā, kā trīsdesmitgadniekiem pienākas?
– Ko tu, es pat nezinu, kā izskatās Tinder lietotne! Bet esmu spēlējis mūziku kāzās, kur pāris bija iepazinušies tieši šajā lietotnē. Pieņemu, ka viņi ir laimīgs izņēmums. Bet kāpēc mēs piedalāmies loterijās? Jo pastāv šie laimīgie izņēmumi un katrs cilvēks cer uz laimestu.
Dzīvē viss ir kā loterijā. Vai nu tu laimē, vai zaudē.
Ar manu draudzeni esam pazīstami jau senāk, bet dzīve pirms gada atkal saveda kopā pa īstam. Pašlaik viņas pilnā laika darbs ir būt ar mani. Tā sanācis. Viņa ir sabiedriska un enerģiska, mīl būt cilvēkos, un tas ir labi, jo reizēm viņa mani izvelk no mājas, bet reizēm – es viņu. Un šis pirmais attiecību gads mums bijis kā īsts džekpots.
– Jo jums gandrīz nemaz nebija laika rozā briļļu valkāšanai un jūsmīgām īsziņām, vai ne? Tikko iemīlējušies, dabūjāt kārtīgu dzīves uzdevumu.
– Jā, attiecību sākums izvērtās emocijām bagāts. Labs dzīves pārbaudījums. Tad saproti, kas vispār ir līdzcilvēks cilvēka dzīvē. Ko šis vārds nozīmē – dzīvesbiedrs, dzīvesdraugs. To sanāca gan pārdomāt, gan piedzīvot. Neko vienkāršāku nevaru pateikt – paldies manai draudzenei, ka viņa ir! Ka nenobijās un neaizbēga, ko varbūt cita meitene šajā situācijā būtu darījusi. Es to saprastu. Jo mēs visi esam tikai cilvēki. Katra meitene sapņo par normālu čali! Protams, nevienās attiecībās nevar zināt, kas notiks pēc mēneša vai gada. Arī mēs to nevarējām zināt. Pat nevaru noformulēt, kā mana slimība mainījusi mūsu attiecības, jo mūsu stāsts veidojās uz šī notikuma fona. Mums cita stāsta nav bijis. Uzreiz tikām iemesti pārbaudījumā – būs vai nebūs?
– Daudzi pāri zaudētu šajā džekpotā. Pat vislabākie.
– Jā. Ja daudz kas paliek nepateikts, neizstāstīts un neizrunāts, ir jāzaudē. Kad kāds nav bijis atklāts… Arī man ir bijis diezgan grūti nebūt normālam čalim. Bet kaut kā mēs tam gājām cauri un ejam joprojām.
Vispār jau es tomēr esmu parasts čalis.
Esmu no tiem vīriešiem, kam smadzenēs eksistē maģiskā kastīte, ko sauc nothing box – tur nekā nav. Nekādu domu. Vispār nekā. Tur varu ieiet un atpūsties, kad vien vēlos. Kā Homērs no Simpsonu multfilmas. Tur katram varonim baloniņā virs galvas bija uzzīmēts, par ko viņš tobrīd domā. Visi tiešām kaut ko domāja, bet Homēra baloniņā bija rotaļu mērkaķis, kas sit metāla šķīvjus, – nekas. Arī es reizēm tukši skatos televizorā vai vienā punktā uz sienas, un mana draudzene, protams, jautā: «Par ko tu domā?» Droši vien to jautā visas sievietes. Un vīrieši saka – ne par ko!
– Bet sievietes netic un izdomā šausmīgas teorijas par tām slepenajām domām.
– Un es nesaprotu, kā var nesaprast, – katram cilvēkam taču ir brīdis, kad viņš neko nedomā. Sievietēm tiešām šādu brīžu nav?
– Ļoti reti, ja nu man jāatbild visu vietā… Klau, bet tu taču esi kaislīgi aizrāvies ar šautriņu mešanu! Man tas šķiet amizants hobijs.
– Šautriņu mešanas sportā mani kopā ar veselu bariņu ievilka Mārtiņš Freimanis. Katru pirmdienas vakaru satikāmies krodziņā Pieci vilki uz šautriņām. Agrāk braucu pat uz Baltijas valstu čempionātiem! Otra mana aizraušanās ir kartingi, bet tur gan līdz sacensībām netiku, jo tās notiek nedēļu nogalēs, kad mums, mūziķiem, visvairāk darba. Kad atgūšu izturību, atgriezīšos arī kartinga trasē. Man patīk, ka šautriņas un kartings nav dārgi hobiji. Tur vajag tikai minimālus līdzekļus, prieku un draugus. Nekādas izrādīšanās un statusa apliecināšanas.
– Mārtiņu piemini ar tik lielu siltumu. Neparasti, ka cilvēks, kurš izauga grūtā bērnībā bez vecākiem, tik daudziem jauniem mūziķiem kļuva par aizbildni un iedvesmotāju.
– Jā, Mārtiņa bērnība bija piedzīvojumiem bagāta, ja tā var teikt… Mēs iepazināmies jau Dzeguzītes laikā, tad kļuvām par Putnu balli. Visus tos padsmit gadus, kad mēs pieaugām kā cilvēki un mūziķi, viņš bija cieši blakus. Paņēma mūs, mazos, zem sava spārna, tiešām bija kā aizbildnis. Toreiz viņam bija tikai divdesmit pieci gadi. Kad iedomājos sevi tajā vecumā… Lai paņemtu bērnus savā paspārnē, jābūt ļoti stipram cilvēkam.
– Uz ko tu šobrīd tiecies, par ko sapņo?
– Zini, gribas tomēr uztaisīt savu mūzikas albumu. Izstāstīt kādu stāstu no sevis. Varbūt kādam tas būs vajadzīgs un noderīgs. Varbūt kāds to klausīsies un teiks – re, kāds stāsts!
