Rīga +1°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
69
-
0
-
1
-
2
-
4
-
4
-
9
-
Nebija dūšas atzīties
Partiju apvienības Jaunā Vienotība ģenerālsekretārs Artis Kampars publiski sevi allaž pozicionējis kā nopietnu ģimenes cilvēku, kuram tuvinieku intereses vienmēr bijušas pirmajā vietā. Taču, izrādās, viņš astoņus gadus dzīvojis dubultu dzīvi. Septembrī Eiroparlamenta deputātes Sandras Kalnietes palīdze Elīna Bīviņa PDz beidzot apstiprināja – viņu jau vairākus gadus vieno romantiskas attiecības ar bijušo ekonomikas ministru. Ar sievu Ilvu Kampars laulībā bija gandrīz 30 gadu, un tikai pirms pāris gadiem viņa uzzināja, ka vīrs melojis. Šī sāpīgā atklāsme Ilvas dzīvi sadalīja divās daļās – pirms un pēc. Sarunā ar PDz Ilva saka – iespējams, viņa nekad tā arī nebūtu sadūšojusies atklāt bijušā vīra patieso seju, ja ne publikācija žurnālā. «Kad izlasīju, ka cilvēks gadiem bijis spiests slēpt savas attiecības, tas man mudina jautāt – kurš tevi spieda to darīt?
Mīlestība var beigties, viņš var iemīlēties citā, bet tas ir godīgi jāpasaka.
Tādā gadījumā es censtos viņu saprast. Bet, ja man melo, acīs skatoties, un tas notiek gadiem, tas ir briesmīgi,» uzsver Ilva. «Negribu, lai mani uztvertu kā sāpinātu bijušo sievu, kā nabadzīti, kuru jāžēlo. Es tāda neesmu. Gribu teikt vienīgi to – ja cilvēki būtu bijuši godīgi un nemelotu, viņi jau sen varēja būt kopā kā pāris. Taču cilvēkam – un te es domāju savu bijušo vīru – nebija dūšas atzīties.»
Vīru aizstāvēja līdz pēdējam
Ilva neslēpj – viņa tā arī neesot sapratusi, kurā brīdī laulības kuģis sašūpojies. «Piecpadsmit gadu biju spiesta dzīvot mājās, jo jaunākais dēls ir invalīds, kurš dzimis ar smagām veselības problēmām, viņam tika arī noteikta diagnoze – autisms, tāpēc algotu darbu strādāt nevarēju. Taču es rūpējos par māju, ģimeni, īpaši jau par mūsu Lūkasu. Mans lielākais sapnis bija, lai viņš kādreiz varētu mācīties skolā, lai runātu, staigātu, nedzīvotu tikai slimnīcās, bet varētu baudīt pilnvērtīgu dzīvi. Un tas bija ļoti smags laiks. Varbūt tas radīja plaisu mūsu attiecībās. Es gan nenojautu, ka kaut kas nav kārtībā,» stāsta viņa. «Vēl pirms trim gadiem mēs visi kopā ceļojām, bijām aizbraukuši uz Rodas salu, bijām laimīga ģimene… Nekas neliecināja, ka vīrs būtu nelaimīgs, ka viņam būtu cita sieviete un viņš vēlētos šķirties,» atzīst Ilva.
Pirms vairākiem gadiem presē parādījās fotogrāfija, kurā Kampars iemūžināts, mīļi vakariņojot ar savu tā laika preses sekretāri Elīnu Bīviņu. Vai tas Ilvu nedarīja uzmanīgu? «Ja runājam par fotogrāfijām, kurās mans vīrs bija iemūžināts ar Elīnu, turot viņas roku, es biju šokā! Neticēju savām acīm. Taču Artis man paziņoja, ka viņš arī nespēj ticēt savām acīm. Mēs pat kopīgi apspriedām – vai tik tas nav fotošops?
Artis mani pārliecināja, ka tas viss ir safabricēts, lai kaitētu viņa politiskajai karjerai.
Un es tiešām noticēju, jo ģimenē taču viss bija kārtībā. Vīri parasti stāsta savām mīļākajām – gadiem dzīvojam katrs savā istabā, mūs nedz garīgi, nedz intīmajā plāksnē jau sen nekas nesaista. Neeju pagaidām no sievas prom, jo bērni vēl mazi… Standarta stāsts. Ņemot vērā, ka biju apprecējusies agrā jaunībā – 20 gadu vecumā – un mēs tik ilgu laiku bijām kopā, es Artim ļoti ticēju un vienmēr viņu aizstāvēju. Kā politiķi, kā cilvēku. Teicu – nē, viņš nav tāds kā citi, viņš ir pašaizliedzīgs, par sevi nemaz nedomā, tikai par ģimeni! Arī tad, kad bija skandāls par viņa deklarāciju, kur uzrādījās nelegāli ienākumi, es viņu piesedzu, kā jau kārtīgai sievai pienākas. Es biju viņa draugs, balsts, cilvēks, uz kuru var paļauties,» neslēpj Ilva.
Viņa nekad neesot turējusi vīru aizdomās par sānsoli. «Mājās viņš vienmēr nakšņoja un mēs gulējām zem vienas segas. Reizēm gan pārbrauca mājās ļoti vēlu. Man vēl mamma teica – nedomā, ka viņš tik ilgi strādā! Bet es ar putām uz lūpām aizstāvēju, sakot, ka tiešām strādā. Pusnaktī sagaidīju viņu ar siltām vakariņām, kā jau mājsaimniece,» atceras Kampara bijusī sieva.
Jau attiecību sākumā viņa ar Arti bija vienojusies – katrs rūpēsies par savām lietām: Artis par ģimenes nodrošināšanu, Ilva – par māju un bērniem. «Nekad nevarējām atļauties algot aukli. Naudas mums nekad nav bijis, vienmēr esam cīnījušies kā zvēri, viss nopelnītais tika ieguldīts biznesā, un arī kredīta slogs bija liels. Kredīts par māju joprojām nav izmaksāts,» saka viņa.
Palūdza vien dzīvoklīti Tukumā
Par to, ka vīram ir cita sieviete, Ilva uzzinājusi no īsziņām. «Viņa telefonā nekad tīšām neesmu līdusi. Bet, mašīnā blakus sēžot, redzēju ekrānā parādāmies īsziņu ar skūpstiņiem. Pēc tam bija vēl vairākas. Taču pat tad, kad to noliegt vairs nebija jēgas, Artis neatzinās. Šīs attiecības viņš noliedza arī tad, kad kārtojām šķiršanās dokumentus pie notāra,» atceras Ilva, kuras laulība ar Kamparu oficiāli šķirta pirms diviem gadiem. Pēc šķiršanās viņai bija jāaiziet no ģimenes mājām.
«Mūsu mājās, kuras palīdzēju iekārtot, par kurām esmu rūpējusies daudzus gadus, kur iekopu skaistu dārzu, šobrīd dzīvo Artis ar Elīnu. Man ar bērnu invalīdu vajadzēja izvākties,» stāsta Kampara bijusī sieva.
«Viņš lūdzās, lai ar šķiršanos neizpostu viņa dzīvi, jo viņam ir liels kredīta slogs, un māja, kas viņam ir tik mīļa, droši vien būšot jāpārdod. Ja es prasīšu pusi, viņam nebūs, ko man atstāt, jo visur ir kredīti un ķīlas. Teica, ka tā tik un tā paliks bērniem. Tā es arī aizgāju… Palūdzu vien, lai mani nodrošina ar dzīvokli turpat Tukumā, tādu, kāds manai ģimenei bija pirms mūsu kāzām. Būtībā atkal nonācu tur, kur biju pirms 30 gadiem. Tikai pa šo laiku man nav izveidojusies karjera un nav pat lāgā iespējas iekārtoties darbā,» ar asarām acīm stāsta Ilva.
Saķeršanās ar vīra mīļāko
«Esmu Artim dzemdējusi četrus dēlu, viens ir miris, trīs esmu izaudzinājusi. Nevienam sliktu neesmu darījusi, bet tik un tā mana dzīve bijusi te augšā, te lejā. Kad pazaudējām vienu no mūsu dēliem, tas bija smags trieciens. Visi teica, ka tā notiek tikai vienreiz, otrreiz tā vairs nebūs. Bet piedzima jaunākais puika un arī gandrīz nomira,» stāsta Ilva. Vecākie dēli jau ir pieauguši un izskoloti. «Toms Vīnē mācās arhitektūru maģistrantūrā, Uģis dzīvo Rīgā ar savu meiteni. Lūkass, kuram tagad ir 15 gadi, mācās normālā skolā. Cīnāmies! Jā, joprojām dēlam ir veselības problēmas, pavasarī vēl bija rokā audzējs, bija operācija. Paldies Dievam, tas bija labdabīgs,» par savu skarbo ikdienu stāsta Kampara bijusī sieva.
«Esmu priecīga, ka Eiroparlamenta deputātei Sandrai Kalnietei ir tik izdarīga palīdze kā Elīna Bīviņa, kas ir tik neatlaidīga, tik stingri iet uz savu mērķi, ka neskatās ne pa labi, ne pa kreisi.
Ne visi cilvēki var būt tādas haizivis.
Zinot, ka mūsu ģimenē ir tādas problēmas ar bērnu, ne katra sieviete būtu uz to spējīga. Nekad gan neesam izrunājušās. Esmu mēģinājusi zvanīt un rakstīt, bet viņa nav uzskatījusi par vajadzīgu atbildēt.»
Ja Ilva tagad satiktu Elīnu, ko viņai teiktu? «Nav ko man ar viņu vairs dalīt… Man reiz bija viena saķeršanās ar viņu. Nebijām ar Arti vēl oficiāli šķīrušies, devām sev pusgadu pārbaudes laiku. Tad es īrēju dzīvokli Vaivaros un, kad vienu vakaru atbraucu uz mūsu māju Tukumā, ieraudzīju abus uz terases.
Mani pārņēma tāds aizvainojums un dusmas, ka pieskrēju pie Elīnas, sagrābu aiz matiem un prasīju – ko tu dari manā mājā?
Biju tādā kā afekta stāvoklī. Mani visvairāk pārsteidza Arta reakcija. Tā vietā, lai aizstāvētu Elīnu, viņš uz notiekošo vienkārši skatījās pa gabalu. Neiesaistījās. Tā man likās nevīrišķīga rīcība.»
Ministrs bez naudas?
«Mēs ar Lūkasu dzīvojam Tukumā – dzīvoklī, kas agrāk piederēja Arta mammai. Pieticīgi to izremontējām, šim mērķim mums nauda bija atstāta. Esmu pateicīga Artim, ka viņš bērnam mēnesī maksā uzturlīdzekļus 300 eiro apmērā. Par šo naudu arī dzīvojam. Ir ļoti grūti, bet pati vien tam piekritu. Pati tā gribēju. Nepaņēmu neko no mūsu ģimenes mājām līdzi. Gribu sākt savu dzīvi,» atzīst Ilva. Uz jautājumu, vai ir lūgusi lielāku uzturnaudu no bijušā vīra, atbild: «Negribu cīnīties. Tiesas bieži vien velkas gadiem, pēc tam nervi ir beigti, cilvēki saslimst ar vēzi, kļūst nelaimīgi un nomirst. Labāk, lai katrs dzīvo ar savu sirdsapziņu, savu godu, uzskatiem un morāli…
Turklāt advokāts maksā dārgi. Biju uz konsultāciju, un advokāts man paprasīja 100 eiro. Ar šo summu varu dzīvot pusmēnesi.
Bet Artis varētu atļauties dārgāko advokātu un atņemt man bērnu, norādot, ka man nav iztikas līdzekļu. Viņš man pat ir ar to draudējis, kad ar dēlu gāju prom no mājām,» atklāj Ilva. Turklāt viņa nekad neesot pratusi lūgt. «Man ir pārāk liels pašlepnums. Reiz, kad Artis vēl bija ministrs un es mazo vedu uz bērnudārzu, vajadzēja samaksāt bērnam par teātra izrādes apmeklējumu, bet man nebija ne centa. Kad dārziņā bija uzvedums, es piezvanīju un teicu, ka viņš saaukstējies un uz izrādi netiks. Artim naudu palūgt nevarēju, jo bieži vien naudas nebija arī viņam,» atceras Ilva.
Gādīgs tēvs
Pēc vecāku šķiršanās dēli turpina tikties ar tēvu. «Nekad viņus neesmu noskaņojusi pret tēvu. Artis daudz palīdz vecākajam dēlam gan ar lidmašīnas biļetēm, gan studijām, gan īri. Otram pašlaik palīdzēt nevajag.
Par Lūkasu arī Artis ļoti rūpējas. Tur gan viņu varu paslavēt.
Bieži brīvdienās ņem dēlu pie sevis, abi brauc ar velosipēdiem. Nesen viņš mācīja Lūkam šahu spēlēt. Visu cieņu! Par laimi, dēla un tēva attiecībās Elīna nejaucas. Vienīgi man nepatika, ka dēla istabiņu, kuru biju izkrāsojusi zaļā krāsā, jo tā nomierina, Artis un Elīna atdeva viņas mazajai meitai, bet Lūkasu aizsūtīja uz otru mājas galu, kur agrāk bija vecākā brāļa istaba,» nopūšas Ilva.
Solījušies kopā dejot rokenrolu līdz 70
«Kad mēs ar Arti apprecējāmies, bijām tādi ideālisti!» atceras Ilva. «Iepazināmies skolas laikā rokenrola ballītē laukos. Viņam ļoti patika rokenrols! Vēlāk abi ar šo mūziku aizrāvāmies. Runājām, ka dejosim rokenrolu līdz pat 70 gadu vecumam. Apmeklējām visus Pita Andersona koncertus,» smaidot stāsta viņa.
«Mīlestība tiešām mums bija liela. Šķita, ka mums ir līdzīgs pasaules redzējums. Mēs pat runājām – tas, kurš vecumdienās nomirs pirmais, būs laimīgāks, jo otrs taču nezinās, kā tālāk dzīvot. Tāda pusaudžu mīlestība, bez pieredzes. Varbūt tāpēc tā arī notiek, jo ģimenes attiecības nemāk pareizi uzturēt, un cilvēki, kuriem ir lielāka pieredze, var iejaukties un izkonkurēt,» teic Ilva.
«Nu Elīnai ir uzdāvināts vīrietis, un viņa bijušās sievas iekoptā dārzā var dzert vīnu vai dārgu konjaku, var sauļoties manā terasē, kamēr sieva, kas izaudzinājusi trīs bērnus, veikalā skaita centus pie pārtikas plauktiem,» teic Ilva.
Atkal iemīlējusies
Laikā, kad laulība vēl nebija šķirta oficiāli, Ilva iepazinās ar citu vīrieti un… arī iemīlējās. «Daudzus gadus dzīvoju tikai ģimenei un biju uzticīga. Protams, pielūdzēju man netrūka, taču otram nekad neko tik sāpīgu nenodarītu. Nekrāptu pat tad, ja man mīlestības nebūtu. Laikam man ir pārāk vecmodīgi uzskati. Taču tolaik jau apkārt sāku skatīties nedaudz brīvāk, sāku iepazīties ar cilvēkiem. Iemīlējos. Atšķirībā no Arta es savas jūtas izrādīju. Varbūt tā bija kļūda, vajadzēja no sākuma izšķirties un tad ļauties jaunām attiecībām.
Arī es neesmu eņģelis, taču vismaz nemeloju. Godīgi atzinu, ka satiekos ar citu cilvēku.
Zemapziņā man varbūt bija cerība, ka tas izraisīs Artī kādu reakciju, ka būs greizsirdīgs un kaut ko sapratīs, gribēs mainīties,» viņa atceras. «Runājot par Elīnu, es arī piedāvāju Artim vairākus dzīves modeļus. Teicu – ja gribi ar viņu dzīvot, tad šķiramies. Ja gribi izlikties, ka mums ir skaista ģimene, un spēlēt teātri, runā atklāti, un mums būs brīvās attiecības. Taču Artis, protams, noliedza, ka viņam ir mīļākā, un uz maniem piedāvājumiem neatbildēja. Savukārt, kad es atklāju, ka man ir cits vīrietis, nozākāja mani pēdējiem vārdiem.»
Stāstot par savu jauno draugu, Ilva neslēpj – viņš ir ārzemnieks, un dažādu apstākļu dēļ patlaban viņi nevar dzīvot kopā. «Viņš ir brīvs, es esmu brīva, bet viņam ir mazi bērni, no kuriem viens arī ir autists. Šis fakts arī bija vienojošais, kāpēc vispār sākām komunicēt,» atklāj Ilva. «Pārcelties pie viņa uz Itāliju nevaru, jo Lūkass nepiekrīt. Viņam šeit ir skola, brāļi, ģimene, arī viens draugs beidzot parādījies. Bijām aizbraukuši uz Itāliju ciemos, bet Lūkasam tur nepatika.
Savukārt mans draugs uz Latviju nevar pārcelties, jo te nevar atrast labu darbu savā specialitātē.
Galu galā, viņam jārūpējas par saviem bērniem. Arī viņa bērnu māte, no kuras viņš izšķīrās pirms septiņiem gadiem, nekad nav strādājusi,» stāsta viņa. Taču ik pa laikam abi tiekas un cer, ka reiz varēs būt kopā pa īstam. «Es īsti neticu, ka attiecības no attāluma var ilgi pastāvēt, taču man laikam ir lemta upura loma. Sākumā pusi dzīves upurēju vīram, bet tagad savu sievišķo laimi upurēju dēlam. Nekad nevarētu atstāt savu bērnu tēvam un vieglu roku aizbraukt uz ārzemēm pie vīrieša. Nekas nav svarīgāks par bērniem, neviens vīrietis,» uzsver Ilva.
«Nesen nopirku dēlam kaķīti. Vēl pirms gada mēs pat atkritumus ārā nesām kopā, jo dēls viens mājās nepalika. Bet, kopš ir kaķītis, viņš paliek viens. Varu sākt strādāt un atgriezties normālā dzīvē. Protams, arī laulības laikā kaut ko darīju – kroņus taisīju, šuvu kleitas. Tagad gribētu nopietnāk pievērsties naudas pelnīšanai. Redzēs, kā izdosies…»
