Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intīma un sirsnīga atvadu ceremonija notika Dinas Zuzānes greznā nama hallē. Māja Ķīpsalā bija viņas pils, Dinas lepnums, sava veida mākslas muzejs, kur viņa pavadīja laiku ar ģimeni, aicināja ciemos draugus un domubiedrus.
Dina savējiem bija teikusi – kad viņas dzīve būs galā, gribēs atdusēties blakus savam mīļajam vectētiņam. Dienā, kad apbedīja Dinu, daba bija parūpējusies par sauli un košām rudens krāsām Vecajos Mārupes kapos. Turp trešdienas pēcpusdienā veda viņas pēdējais ceļš. Greznais sarkofāgs, kurā dusēja Dina, stīgu kvartetam atskaņojot Emīla Dārziņa Melanholisko valsi, Ulda Stabulnieka dziesmu Nāk rudens apgleznot Latviju un citus Dinai mīļus skaņdarbus, tika guldīts zemes klēpī.
Sanākušie atvadījās no Dinas ar trim saujām smilšu un kopā ar tām no lieliem groziem tika kaisītas rožu ziedlapiņas.
Pavadītāju pulkā bija gan Latvijā zināmi uzņēmēji, kultūras un mākslas cilvēki, gan Dinas tuvākie – viņas mamma Brigita un audžutēvs Jānis, meitas Kristīne un Elīna ar vīru un trim bērniem, bijušais vīrs mākslas mecenāts Jānis Zuzāns. Pie viņas kapa stāvēja arī Dinas mīļais draugs Guntis Gadzāns, kuru viņa bija satikusi savas dzīves pēdējā gadā. Nākamajā dienā pēc bērēm Gadzāns Dinai veltīja sirsnīgus, tiešus un ļoti atklātus atvadu vārdus:
«Dina, sieviete – fenomens. Dulla, traka un neparasta. Dina uzskatīja, ka sievietei jābūt ar seksapīlu, šarmu un iznesīgumu. Sievietei sevi jāapzinās. Gudrībai un diplomātijai arī jābūt pašapzinīgas dāmas arsenālā, jo jāspēj savienot ģimene, darbs un intereses. Kompromisu māksla. Dina bija patoloģiska koķete, kurai patika spēlēties ar vīriešiem. Viņai patika, kad stiprais dzimums viņu apbrīno. Gribēja, lai kāds viņu dievina.
Ieejot jebkurā telpā, pirmais uzdevums bija noskenēt lauku un saprast, kuru var savākt, kuru cieto riekstu atkost un kam gluži vienkārši iedot enerģiju.
Līme, sabiedrības līme, kas burtiski saveda visdažādākos cilvēkus kopā. Izaicinājums savienot nesavienojamo. Viņas nams bija kā tautas nams, kur durvis tika vērtas daudziem. Draugi bija vienmēr līdzās. Viņa nekad nebija viena. Viņas galdiņš vienmēr bija pats jautrākais. (..)
Dzīve ir jāsvin, jādzīvo pilnu krūti, jo rītdiena nav apsolīta. Jābūt trakai, jo kam gan vajag pareizus cilvēkus, kas tos vēlāk atceras? Reiz saulainā vasaras dienā traucāmies apēst zupiņu. Ar nolaistu jumtu, šampanieša glāzi rokā un ātrumu 310 km/h. Baudīt mirkli. Daļiņa no Dinas ir mūsos visos. Viņa bija kā gaismas bāka, un mēs – tauriņi, kas steidza to raudzīt. Viņas gaisma turpinās, tā ir mūsos. Viņa ir mans mūžīgais dzinējas, kas aiztraucās tālāk…»
Vairāk skatiet un Gunta pēdējo vēstuli Dinai lasiet žurnāla «Privātā Dzīve» jaunākajā numurā.
