Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
1
-
0
-
PIETURZĪMES
- 45 gadi.
- Žurnālists, daudzus gadus strādājis LTV Ziņu dienestā, bijis korespondents Maskavā, Baltijas valstīs un Briselē.
- Latvijas Radio veidojis programmu 21. gs. latvietis.
- Pašlaik strādā Rīga TV24.
- Precējies, sieva Jolanta Bogustova, ģimenē aug četri bērni.
- Pašlaik dzīvo Bauskā.
- Studē Daugavpils Universitātē valsts programmā Mācībspēks.
- Vēstures skolotājs apmācībā privātskolā Patnis.
– Kādu laiku bija pazudis no televīzijas ekrāniem. Kas notika?
– Gada nogalē man konstatēja Covid-19. Rudenī divreiz biju kontaktpersona, pēc Ziemassvētkiem atgriezos darbā, ierakstījām gada noslēguma raidījumus, bet divas dienas pirms Jaunā gada izrādījās, ka man ir Covid-19. Tas bija kā izslēgt slēdzīti.
Stulbākais bija apziņa: diez cik cilvēku, iespējams, esmu aplipinājis! Vairākiem kolēģiem manis dēļ bija jādodas pašizolācijā. Gada nogalē klātienē intervēju aizsardzības ministru Arti Pabriku, arī bijušo Valsts prezidentu Valdi Zatleru. Zinot viņa hronisko slimību fonu, man tiešām trīcēja rokas… Par laimi, viņi nesaslima.
Nonācu gluži vai panikā, ka esmu bijis kā staigājošs bioloģiskais ierocis un sagādāju raizes citiem.
– Vīrusa negantā daba rada neapskaužamu situāciju – cilvēks var aplipināt citus, nezinot par savu saslimšanu.
– Pirmā doma bija: ak Dievs, kā es TO varēju dabūt? Bet pag, šis vīruss nav veneroloģiska slimība! Es nesaslimu izlaidīga dzīvesveida dēļ, turklāt ievēroju visus noteikumus un ierobežojumus, dezinficēju visu, ko vien varēju dezinficēt.
Saslimušajam jātiek vaļā no vainas apziņas un tad pilnībā jāizolējas – jāieslēdzas savā dzīvoklī. Gan atlidos desmit eņģeļi, kas atnesīs pārtiku vai kā citādi palīdzēs. Jā, man kontā ir uzkrājums, varēju būt mierīgs, ka finansiāli iztiksim, lai gan arī mana ģimene ir savilkusi jostu. Sākoties pandēmijai, atteicāmies no īres dzīvokļa Rīgā un pārcēlāmies uz manas vecmāmiņas māju Bauskā, ko jau gadiem atjaunojam.
Zinu cilvēku, kas, būdams slims ar kovidu, trešajā dienā bija gatavs iet uz darbu, citādi viņam nebija, ko ēst. Lūk, tā ir bezatbildīguma augstākā pilotāža! Cilvēcīgi viņu var saprast, bet piekrītu Ugas Dumpja teiktajam: ja mēs ievērotu visus epidemioloģiskos ierobežojumus, slimības izplatība būtu daudz zemāka. Turklāt tas, ka noteikumus kāds neievēro, nedod atļauju tos pārkāpt citiem.
– Tu visu ievēroji, tomēr saslimi!
– Kaut kur uzskrēju šim vīrusam virsū. Iespējams, sava nozīme bija tam, ka biju sevi iekšēji sadedzinājis. Kad Latvijā sākās kovidkrīze, mums televīzijā bija ļoti intensīvs darbs. Labi apzinos, ka informācija, kas saņemta īstajā veidā un laikā, iespējams, ir pat vēl svarīgāka nekā sejas aizsargmaska! Tāpēc visu gribējās izdarīt maksimāli labi, lai gan nervi čupā. Saziņa notika attālināti – garākas sarunas, vairāk iespēju pārpratumiem. Sāku sadegt pašizdomātā kritikā gan pret sevi, gan kolēģiem, un tas nebija godīgi. Turklāt kaimiņa dēļ man bija tik ļoti smaga vasara…
– Kas tas ir par stāstu?
– Iepriekšējā krīzē mēs ar sievu Rīgā nopirkām vecu māju, kuru tagad varētu sākt pārbūvēt. Vasarā piedzīvojām kaut ko neiedomājamu – mums nācās sastapties ar cilvēku, kas apzināti kaitēja, lai mēs savā īpašumā neko nevarētu darīt. Atslēdza ūdensvadu, tika apšaubītas pat mūsu tiesības uz elektrību, arī būvatļaujas likumība. Rezultātā būvniecība ir apturēta, būvmateriāli pūst.
Nekad nebiju piedzīvojis, ka pret mani tiek vērsta tāda vēlme nepamatoti ieriebt.
Biju pārsteigts arī par sevi – man vēl nekad ne uz vienu nebija bijušas tādas dusmas. Pats no sevis sabijos – nezināju, ka varu tā kliegt! Tā viss sakrājās: vasaras pārdzīvojumi, saspringtais darbs rudenī, mājās četri skolēni onlainā, turklāt arī pats biju sācis mācīties valsts izglītības programmā Mācībspēks un strādāt skolā. No sevis prasīju par daudz un rudenī vienkārši sadegu zilās liesmās. Kas zina – iespējams, vīruss mani nobremzēja pirms pilnīga nervu sabrukuma. Labi, ka man blakām ir sieva Jolanta, mans lielākais atbalsts, un, protams, mani foršie kolēģi.
– Kovids aizsauca mūžībā tavu vecmāmiņu. Vai viņa saslima pēc tam, kad saslimi tu?
– Jā, visdrīzāk tas bija saistīts… Saslimām visa ģimene – gan paši, gan bērni. Vecmāmiņa bija naktī gājusi apčubināt savu mazmazdēliņu – varbūt viņa noķēra vīrusu tur, varbūt pie kopīgā galda, kad vēl nezinājām, ka esam slimi. Mani mierina vienīgi tas, ka mēs ar vecmāmiņu jau kopš pavasara dzīvojām vienā mājsaimniecībā, un viņa par to bija ļoti priecīga. Zinu ģimenes, kas savus tuviniekus nav satikuši jau gadu, bet mēs ar vecmāmiņu vakaros pie kamīna klausījāmies Elīnu Garanču un Annu Ņetrebko, atmiņu stāstos atgriezāmies viņas jaunības dienās, skatījāmies fotogrāfijas. Mēs tiešām izbaudījām, ko vecvecmāmiņa var dot mazmazbērniem.
Vecmāmiņa saslima, sākumā jutās labi, tad strauji palika slikti. Visi bijām slimi, ģimenes ārste ārstēja pa telefonu, kas šajā situācijā ir pilnīgi saprotami. Esmu piedzīvojis pacientu šķirošanu istabā pie vecmāmiņas gultas brīdī, kad viņa jūtas ļoti slikti. Vecmāmiņai bija abpusēja pneimonija. Piektdienas vakarā deviņos neatliekamās palīdzības daktera acīs bija rakstīts: jums jāsaprot – cilvēkam ir 91 gads, bet pēdējā rezerves gultā tuvējā Jelgavas slimnīcā pirms divām stundām ieguldījām gados krietni jaunāku pacientu. Pirmā doma: ak Dievs, kā vispār kas tāds iespējams demokrātiskā, pietiekami pārtikušā valstī! Vienlaikus sapratu, cik ļoti pateicīgam man jābūt visiem cilvēkiem, kas ievēro noteikumus, lai veselības aprūpes sistēma vēl vispār darbotos, un katram ārstam, kas turpina strādāt.
Ģimenes ārste vecmāmiņai izrakstīja antibiotikas, kas varētu līdzēt. Bija piektdienas nakts, turklāt komandantstunda. Mēs visi bijām slimi, bet Bauskā diennakts aptiekas nav. Mana mamma stundas laikā atveda zāles no Rīgas. Bet ko Bauskā darīt cilvēkam bez mašīnas? Manuprāt, būtu tikai loģiski, ka katrā pašvaldībā starp vietējām aptiekām būtu rotējošas diennakts dežūras, lai brīdī, kad cilvēkam vajag zāles, viņš tās var nopirkt uzreiz, jo sevišķi šobrīd. Aptiekām ir jābūt tikpat īpašam dienestam kā neatliekamajai palīdzībai un ģimenes ārstiem.
Pēc tam gan vecmāmiņa nonāca vietējā Bauskas slimnīcā, bet vīruss bija stiprāks par viņu… Varētu jau teikt: ko jūs gribat – viņai bija 91 gads! Nesaku, ka 91 gads ir maz, arī pati vecmāmiņa teica: nu jau gana… Bet tik un tā tā ir tikai tāda runāšana.
– Tu varēji aiziet uz vecmāmiņas bērēm?
– Jā, janvāra vidū mēs vairs nebijām infekciozi, tāpēc varējām bērēs satikt manu mammu – vecmāmiņas meitu.
Tās bija savādas bēres – savu tuvo cilvēku neredzi, tikai tici, ka tur, aizvērtajā zārkā plastmasas maisā ir vecmāmiņa.
– Ansi! Jūs neatvērāt vecmāmiņas zārku?
– Nē, jo tas būtu pret noteikumiem: ar Covid-19 inficētos mirušos apglabā plastmasas maisos neatvērtā zārkā.
– Tā nav! Veselības inspekcijas mājaslapā jau kopš pagājušā gada ir informācija, ka mirušais nav jāievieto maisā, turklāt zārku bērēs drīkst atvērt!
– Tiešām? Mums apbedīšanas dienestā teica, ka tā jādara, un es neko necentos skaidrot – pats biju tik noguris no slimības. Cik žēl, ka mēs nevarējām atvadīties no vecmāmiņas… Pēdējoreiz es viņai pamāju ar roku trīs dienas pirms aiziešanas, kad viņu veda uz slimnīcu… Bet tur vairs neko nevar darīt.
– Ko vecmāmiņa teica par slimību?
– Daudz asāk par kovidu viņā rezonēja Krievijas iebrukums Krimā pirms vairākiem gadiem. Tolaik viņa teica: ak Dievs, kaut tikai nebūtu kara! Droši vien atcerējās savu jaunību Otrā pasaules kara laikā. Šodienas situāciju daudzi salīdzina ar karu, bet tas tomēr nav karš.
Karā nevar paredzēt, kurā brīdī tevi var nošaut vai uzspridzināt, bet pašreizējā situācijā spēju reaģēt un pretoties tomēr vairāk vai mazāk izšķir katra paša rīcība.
Man ir sajūta, ka vecmāmiņa uz kovidu skatījās tā, it kā tas neattiektos uz viņu. Daudzi cilvēki uz notiekošo raugās kā uz kaut ko izdomātu, kā uz seriālu, kurā darbojas aktieri – politiķi, mediķi un žurnālisti –, bet uz viņiem pašiem tas it kā neattiecas. Pret nabadzību vienīgās zāles ir izglītība, un arī pret šo vīrusu ir tieši tādas pašas zāles – izglītība.
– Tikmēr daudzi joprojām uzskata, ka viss ir izdomāts, nopirkts, ka tā ir sazvērestība…
– Tas ir kā āmurs pa galvu arī man: vari kā pliks pa nātrēm pērties, runājot un skaidrojot, bet… Šie cilvēki saka: ko jūs tur saskatāties to Panorāmu, vajag lietot arī citus medijus! Un kas ir tie citi mediji? Kaut kādi blogeri, jūtūberi, izmisuši cilvēki, kas nespēj normalizēt savas bailes. Nesen kādā attālinātā vecāku sapulcē satiku vienu tādu cilvēku, kas noliedz realitāti. Internetā kliedzošie, visticamāk, ir nobijušies daudz vairāk nekā pārējie un pazaudējuši loģiskas rīcības algoritmu.
– Ko tu atbildi, dzirdot, ka viss ir slikti?
– Lielākā daļa sabiedrības rīkojas ļoti loģiski, bet vienlaikus dzirdams arī daudz pārgudras klaigāšanas, kas un kā jādara citiem, bet pietrūkst paša rīcības. Savā ziņā varu izprast dusmas uz valsti. Arī es mēdzu dusmoties. Bet – nevajag dusmas turēt ilgi. Ar valsti ir tieši tāpat kā ar sievu – es dusmojos arī uz sievu, bet es viņu mīlu! Saproti? Ir jāsabalansē abas šīs izjūtas. Jebkuras dusmas ir īslaicīgas, izrunājamas un pārejošas, bet mīlestība nepāriet!
Pat ja man nepatīk visi lēmumi, es apzinos, ka tos pieņēmusi demokrātiski ievēlēta valdība, un man šie noteikumi jāievēro, jo īpaši šādā izaicinājumu pilnā laikā. Vienlaikus mans žurnālista uzdevums ir pārāk nesaslavēt valdību tur, kur tā nav jāslavē, man jābūt maksimāli kritiskam.
Liela sabiedrības daļa ir sabijusies un meklē vainīgo, bet visvieglāk ir vainot to, kas rīkojas. Protams, valdībai ir kļūdas, bet vai varam teikt, ka tā nerīkojas? Manuprāt, daļa sabiedrības pārprot, ko nozīmē brīvība, un aizmirst, ka katra viena cilvēka rīcība veido sabiedrības kopējo rīcību. Bauskas ģimenes ārste man teica: «Ansi, jūs nevarat iedomāties, kā es jūtos, kad vakarā veikalā pie kases satieku trīs cilvēkus, kurus pati esmu aizsūtījusi izolācijā!» Viņi nesaprot, ka apdraud citus!? Varbūt tieši no šāda bezatbildīga cilvēka arī es dabūju vīrusu!
– Tavā ģimenē aug četri bērni. Kā tiekat galā ar mājmācību?
– Marta mācās 10. klasē, Rita – septītajā, Dāvis – piektajā, bet Sofija pirmajā klasē. Mācības klātienē noteikti ir neatsveramas pirmajās klasēs, kad bērni vēl tikai mācās mācīties. Tomēr skolu un vecāku pieredze ir ļoti atšķirīga. Daudzi vecāki ir gatavi atsaukties tālmācības skolu vilinājumam un pārcelt savus bērnus uz tām, bet gribu aicināt: nedariet tā! Bērni agri vai vēlu atgriezīsies skolā klātienē, un ir svarīgi saprast, cik ļoti daudz viņiem nozīmē draudzība. Mana meita, kas šogad sāka mācīties 7. klasē jaunā skolā, par laimi, paspēja sadraudzēties ar klasesbiedriem. Tieši socializēšanās ir ļoti svarīga, lai veiktos mācībās.
Priecājos, ka maniem bērniem, izskatās, sāk noriebties ekrāni. Dēla mobilais telefons bieži tiek pamests novārtā, un viņš mudina māsas iet šļūkt no kalniņa. Savukārt meitas ir sapratušas, kāds resurss ir internets, – meklē tajā receptes, gatavo ēdienus un rīko degustācijas. Gribu arī uzslavēt skolotāju radošumu. Piemēram, mājturībā reiz bija uzdots nofotografēt kādu vietu mājās pirms un pēc pārvērtībām. Iedomājies vecāka pārsteigumu, kad bērns, kuram bijis regulāri jāatkārto par dežūru virtuvē, pēkšņi visu ir sakārtojis līdz perfekcijai un vēl nospodrinājis!
Savukārt vecākiem ir jāpiedod bērniem viņu sliktās atzīmes, jo ne visi vērtējumi pašlaik ir objektīvi.
– Tu pats esi skolotājs, tāpēc noteikti zini, ko runā.
– Mācu vēsturi privātskolā Patnis, bet par skolotāju mani vēl īsti nevar saukt. Studēju Daugavpils Universitātē valsts programmā Mācībspēks un pašlaik esmu skolotājs apmācībā.
Tagad pat labos darbus ir grūti novērtēt, jo nekad nevar zināt – tas ir oriģināldarbs, kopdarbs vai plaģiāts. Bet man trīc rokas par attālināto darbu likt sliktu atzīmi! Dzirdu, cik pārguruši ir arī skolēni. Viņi saka: skolotāj, man tiešām nebija spēka! Piedodu, lai gan saprotu, ka tā nenoturu stingras pedagoģiskās robežas.
Manuprāt, daudz svarīgāka par mājasdarbu ir saruna stundā, lai arī tiešsaistē. Faktus vēstures grāmatā viņi var izlasīt paši, bet tiešsaistē mēs diskutējam. Skolēniem saku: turiet acis un ausis vaļā – jūs dzīvojat vēsturiski unikālā laikā! Jūsu mammas bija pusaudzes, kad Vecrīgā cēla barikādes, bet jūs piedzīvojat cita veida svarīgu mirkli ne tikai valsts, bet visas pasaules mērogā. Šis laiks pēc gadiem būs plaši aprakstīts fenomens! Saku: jūs esat laikmeta liecinieki, dzīvosiet 100 gadu, un mazmazbērni prasīs, kā tas toreiz bija.
– Kāpēc tev pie visa klāt vēl vajag mācīties universitātē un strādāt skolā?
– Gribēju sevi pārbaudīt – ja influenceri nogalinās manu žurnālista profesiju, vai spēšu darīt ko citu. Atbildi atradu: jā, varēšu, tikai skolotāja profesija ir ar daudz biezāku garoziņu, nekā sākotnēji likās. Turklāt to saku es – cilvēks, kam mamma visu mūžu nostrādājusi skolā.
Pašlaik gan esmu krustcelēs, vai spēšu to izturēt – mācības, darbs televīzijā un skolā.
Pārslimotā vīrusa dēļ man mēdz būt tāds nogurums, ka pēc novadītas mācību stundas jūtos, kā sakrāvis šķūnīti malkas.
Bet nesūdzos!
– Pusotra mēneša slimojot, noteikti esi daudz domājis. Kādas ir tavas Covid-19 mācības?
– Esmu sapratis, ka šobrīd nav īstais laiks strādāt pāri saviem spēkiem. Ir jāvērtē reāli, jāatlaiž prasīguma līmenis un jāpieņem, ka ne visu var izdarīt. Pieņemu, ka nevajadzīga pašsadedzināšanās notiek daudzās profesijās, tāpēc vērts piebremzēt vai uzliet sev spaini ledaina ūdens. Ne velti šogad sociālajos tīklos ir tik daudz fotogrāfiju ar cilvēkiem, kas peldas āliņģī. Lūk, tā ir veselīga attieksme pret kovidlaika pārkaršanu! Arī padomi par to, ka neko nevajag atlikt uz rītu, nav rakstīti šim laikam. Esmu atteicies no vairākiem darbiem, ar ko biju nevajadzīgi apaudzis. Vēl esmu iemācījies sociālajos tīklos publiski teikt labus vārdus, sveikt jubilejās un uzlavēt par kaut ko, un esmu pamanījis, ka tā dara arī mani vienaudži. Manuprāt, vairot labo šobrīd ir īpaši svarīgi.
