– Teicāt, ka pavasarī jums bija grūts laiks – jūs arī bija jāārstē…
– Man jāsaka milzīgs paldies manam ģimenes ārstam – lūdzu nosūtījumu uz ikgadējiem izmeklējumiem, bet viņš atgādināja, ka laiks veikt vēl vienu, ne tik regulāru, izmeklējumu, un tieši tajā tika atklāts veidojums. Ļoti agrīni atklāts. Tagad veselības stāvoklis ir stabils, lai gan par šo slimību nekad nevar teikt: hop! Tas bija arī milzīgs pārbaudījums tuviniekiem. Vecāki bija vieni no pirmajiem, kam pateicu par slimību. Viņi taču tāpat vienmēr jūt, ja nav kaut kas kārtībā. Nepasakot es nepasargātu viņus no raizēm, bet liegtu iespēju just līdzi un palīdzēt ar savu līdzi jušanu. Es arī neslēpu no kolēģiem – ja, izstāstot par savu slimību, varu palīdzēt kādam atcerēties aiziet pie ārsta, arī tas ir labs darbs.
Tam ir milzīga nozīme, ka atklāj savu kaiti nevis trešajā vai ceturtajā, bet pirmajā stadijā.
Man liekas, ka katrs cilvēks kaut kādā veidā kādreiz domā par slimībām un raizēm, kas viņu var skart. Onkoloģijas šajā manā sarakstā nebija vispār. Vienmēr esmu sevi uzskatījusi par cilvēku ar diezgan stabilu psihi, bet onkoloģija bieži tiek skaidrota ar emocionālo fonu. Tāpēc nevajag domāt, ka nevar gadīties. Un, lai negadītos, vajag iet pie ārsta.
– Teicāt, ka šī slimība mainīja jūsu dzīves uztveri…
– Man tas bija baigais pārbaudījums, jo pēkšņi saproti, ka viss var būt arī citādi… Ka tevis var nebūt. Tāpēc vismaz svarīgākās lietas nevajag atlikt uz kaut kad, jo tas kaut kad var arī nepienākt. Ja tev kaut ko gribas darīt, tad dari to tagad. Jā, nu es mazliet vairāk domāju, kā pavadu brīvo laiku, mazliet vairāk domāju, ko varētu mainīt un uzlabot savā darbā. Jo tu vienmēr vari izdarīt minimālo un tu vari izdarīt maksimālo – ko tu izvēlēsies? Var jau uztaisīt ķep ļep, bet kam tas vajadzīgs? Tavs darbs ir tavs spogulis.
Un es negribu pavirši izdarītu darbu. Ko cilvēki par mani domās? Par ko man algu maksā?
Visu interviju ar Ingu Šņori lasi Santa+ vai žurnālā Ieva, kas pieejams preses tidzniecības vietās visā Latvijā līdz 1. septembrim.