Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
Britu ģimenes ārsts neko nemanīja
«Nekad nebiju iedomājusies, ka ārsts man pateiks – vēzis. Man taču nekad nekas īsti nopietns nav kaitējis,» saka Ilze Kalve. Vairāk nekā 10 gadu viņa ir kopā ar britu Kristoferu Metkalfi, un jau četrus gadus pāris dzīvo Lielbritānijā. «Esmu veselīga dzīvesveida piekritēja, regulāri sportoju, veselīgi ēdu, nedzeru, nesmēķēju, dzīvoju zaļā Anglijas mazpilsētā. Braucot uz Latviju, regulāri pārbaudījos pie ārstiem – maksas, protams,» piebilst viņa.
«Problēma parādījās februārī, kad sapratu – vēderā ir kaut kas tāds, kam tur nevajadzētu būt. Ģimenes ārsts Anglijā neko nemanīja, tādēļ ātri lidoju uz Latviju pie savas dakteres, kura secināja – ir cista olnīcās, kura jāoperē. Pati par sevi cista nav nekas briesmīgs, tā ir bieža parādība sievietēm auglīgā vecumā, un bieži vien pēc dažiem mēnešiem tā pazūd pati no sevis. Pārbaudīja arī vēža marķierus, un viss bija plus mīnus normas robežās. Divas nedēļas pēc operācijas jau pakoju somu, lai dotos uz Angliju,» atceras Ilze. «Taču tad atnāca audu analīžu atbilde… Trīcošām rokām meklēju informāciju google, pēc brīža mājās atskrēja arī meita – medicīnas studente. Tajā brīdī beidzot sapratu – tas ir olnīcu vēzis…»
Vīrs uzmundrina ar jokiem
«Protams, sākumā bija milzīgs šoks. Bija steidzami vajadzīga otra operācija, lai izņemtu laukā visu, kas ņemams. Tas, ka tagad 49 gados man vairs nevarēs būt bērnu, mani neuztrauca. Taču vēzis gan nepavisam neietilpa manos nākotnes plānos. Meita bija kreņķīga jau kopš pirmās operācijas. Viņa kā mediķe labi zināja, kas tur var būt. Vīrs centās uzmundrināt, cik varēja. Jokoja, ka tad, kad būs ķīmijterapija, abi nodzīsim matus. Ka varēšu tagad katru dienu likt citu parūku. Šoks bija arī visiem draugiem – lai nu kurš, bet es, un nopietni slima!» vaļsirdīgi stāsta Ilze. Nu jau aiz muguras ir divas Latvijā veiktas operācijas. «Nedomāju, ka esmu tikusi galā ar šo faktu, jo nepavisam nejūtos kā vēža slimniece, kādu to rāda filmās. Kad lidoju no Rīgas uz Londonu, vismaz tik daudz prāta man bija, lai sazvanītu aviokompāniju un palūgtu izvadāt pa lidostām. Bija astotā diena pēc otrās operācijas, tāpēc nevarēju nostaigāt lielus attālumus.
Es un nevaru pastaigāt – tas bija dīvaini.
Filmējot sižetus, vienmēr bijis jāstaigā daudz un ātri. Bieži ir bijis jāskrien uz vilcienu ar smagu kameru un statīvu rokās. Neesot labā fiziskā formā, to nemaz nevar izdarīt. Arī tagad ik pa laikam aizmirstas, ka nedrīkstu neko smagu celt. Pat kustēties jāiemācās citādāk. Taču nedomāju, ka tas būs uz ilgu laiku. Rētas drīz sadzīs, un es atkal skraidīšu apkārt!» optimisma pilna ir viņa.
Lasi vēl:
Noskatījusies pat operācijas video
Taujāta, kāpēc operācijas veikusi Latvijā, nevis Lielbritānijā, Ilze atklāj: «Varēju gaidīt, kamēr Anglijā tiktu līdz ārstēšanai, kas būtu par velti. Taču tas prasītu ilgu laiku. Tā kā biju gatava maksāt, Latvijā viss notika ātri. Tiesa, tādām izmaksām gan nebiju gatavojusies, taču, galvenais, lai viss ir izdarīts, kā nākas.
Man paveicās, jo no pirmās izmeklēšanas līdz otrajai operācijai bija tikai nedaudz vairāk par mēnesi.
Daudzi medicīnas darbinieki palīdzēja, piemēram, uzrakstot izmeklēšanas slēdzienu uzreiz, nevis pēc vairākām dienām. Plānoju izmantot Eiropas Savienības (ES) regulu – tas nozīmē, ka ES valsts rezidents var izvēlēties privātās medicīnas pakalpojumus jebkurā ES valstī un mana mītnes zeme tos apmaksā.» Viņa piebilst: «Vienu gan varu apgalvot pilnīgi noteikti – Anglijas ģimenes ārstu zināšanas ar Latvijas ģimenes ārstiem nav salīdzināmas. Latvijā ir gudrāki ārsti vai arī nopietnāk uztver darbu – nezinu, taču pati vairākkārt esmu bijusi lieciniece tam, ka britu ģimenes ārsti kļūdās elementārās lietās.»
Latvijā Ilzi operēja ginekoloģijas onkologs Ronalds Mačuks. «Tāpat kā citās profesijās, arī medicīnā ārkārtīgi svarīga ir ārsta spēja analizēt informāciju, pieņemt pareizos lēmumus. Jā, atzīstos, izpētīju teju visu internetā pieejamo informāciju par konkrēto ārstu, pirms nolēmu, ka šim cilvēkam uzticēšos. Esmu izpētījusi informāciju arī par konkrēto diagnozi, noskatījusies pat operācijas video YouTube, ko no laba prāta nemūžam nedarītu!»
Ilze neslēpj, ka uzdevusi sev jautājumu – kāpēc tas piemeklēja tieši viņu? «Medicīnai konkrētas atbildes nav. Stress? Nu, labi, bet tad jau visiem jābūt slimiem ar vēzi. Pārtika, vide? Tieši tas pats! Tad jau jāslimo visiem. Visticamāk, pie vainas ir ģenētika, jo ir bijuši vēža gadījumi ģimenē. Iespējams, man ir tāda pati gēna mutācija kā Andželīnai Džolijai, kura izšķīrās par labu profilaktiskai mastektomijai un olnīcu izoperēšanai,» spriež Ilze.
Tagad jādzīvo mierīgāk
Pēc operācijām Ilze atgriezās Lielbritānijā. «Tagad atkopjos pēc operācijas. Esot jādzīvo prātīgi vismaz sešas, astoņas nedēļas. Man liekas – šausmas! Kādas astoņas nedēļas mājās! Nemāku tā vienkārši atpūsties un neko nedarīt. Pat sauļošanās pludmalē šķiet garlaicīga. Pēdējo reizi to darīju pirms 25 gadiem un arī tad – ar gariem zobiem. Grūtākais laikam būs nefilmēt. Kameras svars ir trīs kilogrami – to cilāt tagad nevarēšu. Un vēl ļoti baidos no ķīmijterapijas. Štrunts par matiem – tie ataugs! Vairāk biedē dažādi nelāgi blakusefekti. Sievietes, kuras gājušas cauri līdzīgām problēmām, ir dalījušās pieredzē, un, iespējams, mana baidīšanās ir trakāka par realitāti. Kā teica kāda sieviete, kura uzvarējusi vēzi – viss ir galvā,» spriež viņa.
Kad Ilze pirms Lieldienām par savām izjūtām uzrakstīja feisbukā, apkārtējo attieksme bija ļoti atbalstoša. «Man no vairākām diasporas labdarības organizācijām jautāja, vai vajag palīdzēt ar līdzekļu vākšanu. Tas bija ļoti mīļi! Priecājos, ka piedāvāja, taču pagaidām materiāla palīdzība nav vajadzīga, pietiek ar morālu atbalstu. Ļoti palīdz arī to sieviešu stāsti, kuras piedzīvojušas līdzīgas situācijas – gribētu, kaut manī būtu tāds miers un paļāvība kā viņām! Bet nav, vismaz ne pagaidām.»
Varētu atgriezties uz skatuves
Daudzi Ilzi atminas kā savulaik populāras deju mūzikas grupas Pamatinstinkts dziedātāju. Savas gaitas grupa sāka 1995. gadā un izdeva piecus albumus. «Dziedātājiem, ar dažiem izņēmumiem, diemžēl ir derīguma termiņš. Kaut vai tāpēc, ka publikai pēc kāda laika apnīk redzēt vienu un to pašu seju, tādēļ ir jāaiziet kaut uz brīdi, lai nekļūtu par tādu lielveikala maisiņu, tikai uz skatuves. Mūzikā darbojos joprojām, taču ne tik aktīvi un daudz klusāk – pārsvarā tā ir filmu un reklāmu mūzika ASV mūzikas bibliotēkām,» stāsta Ilze. «Koncertu atmosfēras un fanu gan man pietrūkst. Kādreiz Latvijas publika bija ļoti sarežģīta – uzejot uz skatuves, nekad nevarēja zināt – nēsās uz rokām vai izsvilps. Un tas man patika! Tas bija izaicinājums. Arī apsardzei vienmēr pieteicām – tos, kuri tikai bļaustās, jo kaut kas nepatīk, nedrīkst izraidīt. Ņemšanās ar bļāvējiem piederēja pie šova.» Ilze pieļauj, ka latviešu publiku vēl pārsteigs ar kādu muzikālu sniegumu jaunā ampluā. «Varbūt būs atkal kas muzikāli jauns no manis – tieši šobrīd man ir viens smuks šlāgerītis par Rīgu. Biju domājusi to dot kādam citam izpildītājam, bet ko nu vairs, tagad jau varu darīt jebko, arī dziedāt šlāgeri!» smej Ilze.
Uz Angliju aizved bezdarbs
Jau četrus gadus Ilzes ikdiena rit Lielbritānijā. «Mans vīrs ir anglis, esam viens no tiem jauktajiem pāriem, kuriem iedzīvošanās Latvijā īsti neizdevās. Vīram tobrīd bija 40, CV tika sūtīti kaudzēm, bet atbildēja reti. Tieši jau neviens nepateica, bet IT nozarē 40 gadi ir par daudz – tāds cilvēks taču nespēj mācīties, gandrīz ar vienu kāju jau kapā! Man bija savs mikrouzņēmums, darbojos ar reklāmu gatavošanu, taču pēc krīzes situācija bija nelāga. Vairāki klienti nobankrotēja nesamaksājot. Tad satraumēju plecu un nevarēju pastrādāt pie datora. Sapratām, ka beidzot kaut kas jādara lietas labā. Ja Latvijā darba nav, jābrauc tur, kur tas ir. Pēc pārvākšanās vīrs atrada darbu pāris nedēļās, par ko bija ļoti priecīgs, jo nekā prātīga nedarīšana sešus gadus Latvijā bija pamatīgi iedragājusi pašapziņu.» Savukārt Ilze pievērsusies videomateriālu filmēšanai Latvijas Televīzijai. «Ar videofilmēšanu darbojos sen. Kādreiz tie bija videoklipi citiem mūziķiem, pēc tam – reklāmas. Pēdējā grāmata, ko esmu izlasījusi, ir Panasonic GH5 lietošanas pamācība. Man ļoti patīk tehnika! Varu pati salodēt vadus un dažādus sīkumus, taču vīrs, kurš strādā par dronu remonta inženieri, remontē labāk par mani, tādēļ sievišķīgi ļauju viņam to darīt manā vietā,» smaidot atzīst viņa.
«Dodoties uz Angliju, bija skaidrs, ka nespēšu ielēkt vietējā apritē uzreiz. Tādēļ laikus biju sarunājusi, ka filmēšu sižetus par Saeimas vēlēšanām 2014. gada rudenī. Tā pamazām tā lieta aizgāja. Man ļoti interesē cilvēki, viedokļi, dzīvesstāsti. Visgrūtāk bija pierast, ka pašai jānolasa teksts kameras priekšā – tās joprojām ir kā zobu sāpes! Vajag sapucēties, bet man negribas, jo tad jāuzmanās, lai nesabojātu grimu. Laika grimam parasti neatliek, bet pēc tam pašai nepatīk, kā izskatos kadrā. Pārmetu sev – vismaz saķemmēties varēju, ne? Bet galvā ir 101 cita doma: vai skaņa ir laba, vai nav pārāk liels kontrasts gaismām, kur palicis fokuss… Un tad vēl vējš aiznes teksta lapiņu! Vistrakākās bija pirmās intervijas ar britu politiķiem. Biju sabijusies, ka nemācēšu pajautāt vai nesapratīšu, ko viņi saka. Taču, par laimi, viss izdevās.»
Veidos YouTube kanālu par apģērba pārveidošanu
Īpaša vieta Ilzes dzīvē ir rokdarbiem. Pirms dažiem gadiem viņas padomi regulāri bija lasāmi arī žurnāla Ievas Māja lappusēs. «Modes dizainere – tas laikam būtu par skaļu teikts, taču šūt man patīk. Labi, ka tā, jo nejūtos ērti, ja pa ielu nāk pretī sieviete tādā kleitā kā man. Tas sākās jau tīņu gados, kad klasesbiedrenes varēja pucēties, bet man bez skolas formas bija tikai vieni svārki un džemperis. Atmiņu kladēs visi šausminājās par manu gaumi, jo es velkot vienu un to pašu. Pamazām sāku šūt, un drīz jau man bija stilīgākās drēbes! Audumu gan nebija, tāpēc nācās pāršūt vecmammu halātus, mēģinot noslēpt kožu sagrauztās vietas. Vēlākos gados šuvu sev arī skatuves tērpus. Joprojām šuju visu, pat ziemas mēteļus. Latvijā izdota arī mana grāmata Apģērba radoša pārveidošana. Tur apkopotas 25 idejas, taču biju sagatavojusi 50, un nu sabildētu ideju ir vēl vismaz tikpat. Jau labu laiku domāju par sava YouTube kanāla izveidošanu, taču visu laiku bija darāms kas cits – interesantāks –, un slinkums jau arī… Tagad, kad piespiedu kārtā būs jāsēž mājās, beidzot būs laiks tam pieķerties,» sola Ilze.
