Rīga +3°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pēc daudziem gadiem žurnālā MANS MAZAIS, Ērika kļuvusi par kapteini arī izdevumam PŪCĪTE, ko labi zina daudzās mājās, kurās aug bērndārznieki un pirmo klašu skolēni. Runājam par vecāku lomu un to, kā mūsdienu bērnu dienaskārtībā konkurēt ar ekrāniem.
PIETURZĪMES
- Izdevniecības Santa žurnālu Mans Mazais un Pūcīte galvenā redaktore.
- 43 gadi.
- Mamma Alisei (12), Hardijam (7) un Ernesto (4).
- Dzejniece, sarakstījusi dzejoļu krājumu pieaugušajiem Ziemeļu lapsa (2006) un dzejoļu krājumu bērniem Mammas dzejoļi (2020), kurš nupat kļuvis par vienu no četriem finālistiem Latvijas Literatūras gada balvas 2020 kategorijā Labākais darbs bērniem.
- Jau vairāk nekā 20 gadu ir viena no Dzejas dienu komandas un organizē ikgadējos urbānos dzejas lasījumus Ceļojums ar dzejniekiem.
– Pieļauju, ka tava dzīve tēmā par un ap bērniem iegrozījusies tiešā saistībā ar to, ka pati esi mamma. Un nu jau veseliem trim!
Pēc izglītības esmu filoloģe, un laikā, kad studēju maģistrantūrā, mans sapnis bija strādāt par grāmatu redaktori. Man paveicās, un mana pirmā darbavieta bija ļoti nopietna – Latvijas enciklopēdijā. Tas bija izteikti zinātnisks, analītisks un pašdisciplinējošs darbs, vērtīga pieredze. Pēc tam nedaudz pastrādāju grāmatu apgādā Valters un Rapa, un tad jau mans ceļš aizveda žurnālistikā. Pirmais žurnāls, uz kuru mani uzaicināja strādāt, bija pilnīgi nesaistīts ar bērniem – Cosmopolitan. Tad man piedzima meita, un drīz pēc tam saņēmu piedāvājumu nākt strādāt uz žurnālu Mans Mazais. Uzreiz piekritu – tas tobrīd likās ļoti dabiski, jo tēma man pašai bija interesanta. Kad topi par vecāku, tevi sāk interesēt kvalitatīvs saturs, kas ir domāts mammām un tētiem, bet, kad bērni paaugas – arī kvalitatīvs saturs, ko piedāvāt viņiem.
Vispār esmu ideāliste, un visus šos gadus, strādājot žurnālā Mans Mazais, esmu izjutusi pat tādu kā misijas apziņu – izglītot vecākus un dot viņiem tikai labu, pārbaudītu un interesantu informāciju. Šī mana īpašība izpaužas arī citos radošajos projektos, kuros iesaistos.
Tagad jauns izaicinājums ir Pūcīte. Patiesībā jau tas ir izdevums ar senām tradīcijām un savu lasītāju loku – pagājušogad iznāca šī žurnāla simtais numurs, un tas ir pietiekami nopietns cipars. Līdz šim Pūcīte ietilpa izdevniecības Santa Mezglu grupā kopā ar krustvārdu mīklu žurnāliem, bet līdz ar manu pirmo – 104. numuru – Pūcīte ir kļuvusi patstāvīga.
– Tev pašai mājās ir Pūcītes auditorija. Vai izmanto, tā teikt, ģimenes stāvokli, veidojot žurnāla saturu?
Protams! Strādājot pie savas pirmās Pūcītes, devu saviem un arī kaimiņu bērniem izmēģināt žurnāla materiālus, testēju, vai viņi saprot uzdevumus, vai viņiem tie vispār patīk, lūdzu, lai apskata un pakomentē ilustrācijas. Viņi man bija lieliska fokusgrupa! (Smejas.)
Orientējamies uz bērniem bērnudārza vecākajās grupiņās un pirmajās klasēs skolā. Esmu novērojusi, ka tieši piecu, sešu gadu vecumā bērniem rodas patiesa vēlme mācīties, viņos veidojas zinātkāre, vēlme iepazīt pasauli. Pūcīte ir žurnāls šiem mazajiem, zinātkārajiem bērniem.
Vispār ceru, ka ielēkt šādā jau braucošā vilcienā man savā ziņā palīdzēs tas, ka man pašai patīk, kā tagad gudri saka, būt kontaktā ar savu iekšējo bērnu. (Smejas.)
Es patiešām nebaidos būt bērnišķīga. Kad esmu kopā ar bērniem, man patīk muļķoties un dauzīties.
Arī runājam kā līdzīgs ar līdzīgu – mēģinu būt ar viņiem vienā līmenī, nevis kaut kāds gudrais pieaugušais. Cenšos iejusties viņu pasaulē. Un, ja godīgi, reizēm man šķiet, ka es pati no tās nemaz tā īsti neesmu izkāpusi.
– Man pašai mājās aug sešgadnieks. Kad pirmā pandēmijas viļņa laikā visi dzīvojām mājās un vienā brīdī sāka aptrūkties ideju, kā vēl bērnu izklaidēt un izglītot, arī es vilku ārā gadu laikā sakrāto Pūcīšu kaudzi. Risinājām visus līdz šim neizrisinātos uzdevumus un mīklas. Skaidrs, ka visvieglāk ir iedot rokās kādu ierīci. Un tā jau laikam ir, ka šāda izdevuma lielākais konkurents mūsdienās ir tieši ekrāni.
Protams. Nogurušiem un aizņemtiem vecākiem ekrāns ir ļoti viegls veids, kā iegūt laiku sev, un, ja tā var izteikties, uz brītiņu atslēgt bērnu. Sevišķi šajos laikos, kad tik daudzas ģimenes strādā un mācās attālināti, arī mazie bērni biežāk tiek pie ierīcēm, lai tā ikdienas un darba dzīve vispār varētu notikt. Un šāds žurnāls ir pozitīvs veids, kā bērnus no ekrāniem atraut, bet tas, protams, prasa vairāk vecāku iesaistes, sevišķi, ja bērns pats vēl nelasa. Bet, starp citu, ļoti daudzi bērni, tieši pateicoties šādiem uzdevumu žurnāliem, iemācās lasīt, jo tajos ir īsi teksti un viņiem ir motivācija saprast, kas tur uzrakstīts, lai varētu uzdevumus izpildīt. Mēs ar žurnāla māksliniecisko redaktori Madaru Kalniņu īpaši piedomājam, lai visi uzdevumi būtu uzrakstīti tā, ka bērns, kurš jau lasa, pats var saprast.
Un vēl gribu piebilst – mēs, vecāki, sevi bieži šaustām par to, cik maz laika ikdienā veltām saviem bērniem, tā reāli – viens pret vienu. Un šeit, manuprāt, visai mierinošs ir speciālistu ieteikums, kas arī man palīdzējis, – patiesībā jau nav runa par kvantitāti, bet par kvalitāti. Labāk, lai tās ir 15–20 minūtes, kad mēs patiešām esam kopā ar bērnu ar visu savu uzmanību, nevis daudzas stundas, kurās mūsu domas un darbības patiesībā ir kaut kur pilnīgi citur.
– Kas, tavuprāt, ir mūsdienu vecāku svarīgākais uzdevums? Kas tas ir tev pašai?
Ļaut bērniem augt, pašiem iepazīt pasauli un kopā piedzīvot foršas lietas. Un tā nemanāmi nodrošināt, lai bērns ir paēdis un apģērbts, vienlaikus paturot prātā, ka ne jau to viņš vēlāk dzīvē atcerēsies. Domājot par savām atmiņām – es augu padomju laikos, 90. gadu krīzes laikā biju pusaudze, bet neatceros, ka mums kaut kā trūktu. Vecāki spēja radīt sajūtu, ka viss ir kārtībā. Savukārt tas, ko es atceros no savas bērnības, – tētis man līdz pat desmit gadu vecumam katru vakaru lasīja priekšā pasakas. Tas bija kolosāli! Vēl atceros, ka laikā, kad Rīgā pamazām tika ieviesti arvien jauni trolejbusu maršruti, mēs kopā ar tēti tos visus izbraukājām. Vēl staigājām pa pilsētu un meklējām mājas, uz kurām attēloti dažādi dzīvnieki. Starp citu, tādu Rīgā ir ļoti daudz. Un vēl, kad nebija, ko darīt, skaitījām mājām logus. To joprojām daru arī ar saviem bērniem. Lielisks rēķināšanas treniņš!
Man liekas, ir ļoti forši, ja tajā ikdienas skrējienā kaut kādā brīdī saproti – vari dažas minūtes neskriet un tādēļ pasaule neapstāsies.
Es to ļoti labi novēroju, piemēram, atvaļinājuma laikā, kad no rītiem nav jāsteidzas uz darbu. Laiks, ko pavadām, ik rītu ejot uz bērnudārzu kājām – tās ir apmēram 15 minūtes –, nepaliek ilgāks arī tad, ja pārtraucu bērnus nemitīgi steidzināt. Vienkārši neradu stresu ne sev, ne bērnam. Šāda lēna dzīvošana mums daudziem ir jāmācās.
Tāpēc man patīk kopā ar jaunāko dēlu Ernesto vakaros pirms gulētiešanas, arī tad, kad ārā vēl pavisam auksts, satīties segās, atvērt logu un paskatīties, kas notiek ārā. Mēs dzīvojam Pārdaugavā, ar skaistu skatu uz Slokas ielu, un skaidrā laikā var pētīt arī zvaigznes un mēnesi. Varētu jau dēlam teikt: nē, nē, man tam nav laika, tev ir jāguļ, bet man vēl jānomazgā trauki un vēl nezin kas jāizdara. Bet tās taču ir tikai dažas minūtes, toties tik forši!
– Lasot tavus bērnu dzejoļus, rodas iespaids, ka tu neslimo ar tādu pārmērīgu pareizā vecāka sindromu, kas mūsdienās, manuprāt, raksturīgs pārāk daudziem.
Jā, mūsu ģimenē patiešām ne vienmēr viss notiek pareizi. Un vispār ko nozīmē – pareizi? Atceros, kad piedzima meita, katru vakaru mājās mazgāju grīdu! Bet tagad, kad man ir trīs bērni, saprotu, ka, pirmkārt, tas brīžiem ir bezjēdzīgi, un, otrkārt, man vienkārši nav kapacitātes kaut ko tādu izdarīt. Un vēl – kad bērni paaugas, šīs lietas var darīt kopā. Lai nav tā, ka mamma mājās ir kā tāds i-robots, kas aiz visiem visu savāc. Šajā ziņā man jāsaka liels paldies manam vīram, kurš tagad pandēmijas laikā ļoti daudz laika pavada mājās ar bērniem un ir izvērsis šo, kā mēs to saucam, darba terapiju. (Smejas.) Lielie bērni ļoti labprāt iesaistās mājas darbos. Hardijs, piemēram, šajā laikā iemācījies pats gatavot. Viņš var ģimenei brokastīs izcept omleti, uztaisīt smūtiju, sagrauzdēt maizītes. Alise jau ir nākamajā līmenī – cep kūkas! Bet četrgadnieks mums pagaidām ir ģimenes karalis.
– Parunājam par dzejošanu! Tev pagājušogad beidzot iznāca dzejoļu krājums, un šogad jau esi tikusi pie nominācijas Latvijas Literatūras gada balvai. «Beidzot» saku tāpēc, ka atminos – par šo tavu dzejoļu krājumu runājām jau pirms vairākiem gadiem.
Ja runājam par dzeju, esmu mazrakstītāja, jo man vienkārši neatliek laika – savu radošo enerģiju ikdienā ieguldu žurnālos un bērnos. Bet esmu ļoti pateicīga dzejniecei un izdevējai Inesei Zanderei par to, ka Mammas dzejoļi iznāca. Varu atklāt, ka Inese ir mana kaimiņiene, un viņa bija tā, kas mani bikstīja – vajag rakstīt bērnu dzejoļus. Kad grāmata beidzot bija nodrukāta, nodomāju – nu, viss, vairāk nebūs! Bet – ir! Jo mani dzejoļi ir mūsu ģimenes ikdiena. Kad ar to tā pa īstam saslēdzos, tad dzejolis ir klāt! Jaunākais, piemēram, ir par zeķu zagli. Vienu vakaru man bērni prasīja, kāpēc viņiem tik daudzas zeķes ir pa vienai. Un tiešām – kur viņas paliek? Nu, tur ir kaut kāda mistika!
– Bet, turpinot par dzeju, – tu taču jau sen raksti!
Dzejoļus sāku rakstīt desmit gadu vecumā, un ap to laiku brālēns laukos izdeva arī manu pirmo dzejoļu krājumu – grāmatiņu ar četrām lapaspusēm, kurās atradās vieta pat autores biogrāfijai un paša zīmētām ilustrācijām. (Smejas) Domāju, ka tā dzejošana nāk no manas vecmāmiņas, tēta mammas, kuru, starp citu, arī sauca Ērika Bērziņa. Viņa rakstīja tādus veltījumu dzejoļus – neko nepublicēja, krājumus neizdeva, vienkārši rakstīja!
Un es jau arī savulaik nedomāju, ka tas viss man aizies tik tālu.
Atceros, vidusskolā mācījos literatūras profilkursā, dzejoļus rakstīju un lasīju priekšā saviem klasesbiedriem. Bija labs uzrāviens, tāpēc aizsūtīju pieteikumu uz leģendāro literāro nometni Aicinājums. Mani nepaņēma, bet es spītīgi turpināju rakstīt. Jau vēlāk, kad man bija kādi 25 gadi, kādā pasākumā satiku Imanta Ziedoņa dēlu Rimantu Ziedoni, kurš tolaik strādāja žurnālā Karogs. Saņēmu drosmi, piegāju viņam klāt un palūdzu, vai nevar izlasīt manis uzrakstīto un pateikt – ir tur kaut kas vai nav. Viņš izlasīja un sacīja: nu labi, drukājam. Un tā tas pamazām aizgāja. 2006. gadā iznāca arī pirmais pieaugušo dzejoļu krājums. Un, patiesību sakot, man jau kādus gadus piecus atvilktnē stāv arī otrais krājums. Vienkārši ir jāsaņemas un beidzot tas jāizdod.
– Atgriežoties pie tava jaunākā bērna, pastāsti, kāda būs tava jaunā Pūcīte!
Žurnāla uzdevumi turpmāk būs sadalīti trijās rubrikās: mācāmies rēķināt, mācāmies burtiņus, darbojamies. Esam saglabājuši arī dažas krustvārdu mīklas un prāta mežģus, tie bērniem patīk. Pūcīte atkal atgriežas pie lielā formāta, kāds tas bija pirmsākumos. Žurnālā ir pietiekami lieli burti, lai bērniem ir viegli visu izlasīt, un pietiekami daudz vietas, kur ierakstīt burtiņus un vārdiņus, pildot uzdevumus.
Liels prieks, ka mums izveidojusies un līdz gada beigām turpināsies sadarbība ar brīnišķīgo bērnu dzejnieci, jau pieminēto Inesi Zanderi. Jaunākā numura vienā lappusē, piemēram, ir paslēpusies viņas radītā mīkla. Savukārt Pūcītes stāstus raksta vēl viens lielisks bērnu autors – Uldis Daugaviņš. Turpināsim sadarbību ar divām lieliskām bērnu grāmatu ilustratorēm – Ilzi Dambi (viņa ir Pūcītes vizuālā tēla mamma) un Signi Ērmani.
Būs viena forša, jauna rubrika, kas uz Pūcīti ir pārcēlusies no Mana Mazā – bērnu joki un smieklīgie izteicieni, ko vecāki varēs iesūtīt redakcijai. Manuprāt, joku nekad nevar būt par daudz! Līdz šim Pūcītē nav bijusi recepšu sadaļa, bet tagad piedāvāsim iemācīties patiešām vienkāršas receptes, ko mazie skolēni varēs pagatavot patstāvīgi vai, pasaucot palīgā lielo brāli vai māsu. Zinu, ka vecāki dažreiz negrib bērnus laist virtuvē, bet, manuprāt, vajag viņiem uzticēties. Protams, pārliecināties par drošību, bet uzticēties. Īstenībā bērni var izdarīt ļoti daudz, vajag tikai viņiem ļaut.
